Rietumbalkānu tuvināšanā ES vēl ir daudz darāmā pilsoņu līmenī. Saruna ar Albānijas sadarbības un attīstības institūta pārstāvi

Pēdējā gada laikā Eiropas Savienība ir spērusi vairākus iedrošinošus soļus, lai veicinātu Rietumbalkānu valstu tuvināšanos 27 valstu blokam. Šonedēļ Albānijas galvaspilsētā Tirānā notikušais Eiropas Savienības un Rietumbalkānu samits ir viens no apstiprinājumiem, ka šis reģions joprojām ir viena no Eiropas prioritātēm. Taču valdību līmenī sadarbība rit uz priekšu visai raiti, bet trūkst sarunu ar Rietumbalkānu valstu iedzīvotājiem. Tā uzskata Albānijas sadarbības un attīstības institūta pārstāvis Ardians Hakajs. 

Saruna ar Albānijas sadarbības un attīstības institūta pārstāvi Ardianu Hakaju
00:00 / 10:50
Lejuplādēt

Ar Ardianu Hakaju sarunājās Latvijas Radio žurnālists Uģis Lībietis.

Uģis Lībietis: Kā pašlaik Albānijā tiek uztverta valsts virzība un sasniegtais progress pretī Eiropas Savienībai?

Ardians Hakajs: Šis ir ļoti labs laiks, lai uzdotu šādu jautājumu. Vēl pagājušajā gadā atbilde būtu diezgan miglaina, bet šogad mēs esam piedzīvojuši vairākus iedvesmojošus sasniegumus, un spilgtākais no tiem ir kandidātvalsts statusa iegūšana kopā ar Ziemeļmaķedoniju. Izredzes iegūt šādu statusu ir palielinājušās arī Bosnijai un Hercegovinai, ar Kosovu ir noslēgts vīzu liberalizācijas līgums. Pagājušajā mēnesī Berlīnes procesa ietvaros tika noslēgti trīs nozīmīgi līgumi, kas arī ir tieši saistīti ar sasniegto progresu virzībā pretī Eiropas Savienībai. Tas ir, runājot par kopējo pozitīvo auru.

Ja jūs prasīsiet par iedzīvotāju noskaņojumu, ir ļoti daudz pamatotu jautājumu par to, ko tas dos man, ko šāda integrācija dos maniem bērniem, kā tas ietekmēs manu vecāku veselības aprūpi, kā tas palielinās manas iespējas iegūt labāku darbu un lielāku algu? Un šeit lietas virzās nedaudz lēnāk. Migrācijas rādītāji gan Albānijā, gan citās Balkānu valstīs rāda, ka arvien vairāk cilvēku izceļo labākas dzīves meklējumos.

Tāpēc mēs varam teikt, ka ir tāda divu ātrumu virzība uz priekšu. Institucionālais process ir atguvis enerģiju, taču pilsoņu līmenī vēl ir daudz darāmā

Ja mēs runājam par šo valdības līmeni – kādi varētu būt tie lielākie sasniegumi, kas ir nodrošinājuši Albānijai  kandidātvalsts statusu un kuras ir tās sfēras, kurās progress nav tik liels?

Šeit jānorāda, ka Eiropas Komisija jau gadus piecus vai septiņus ir sniegusi Eiropadomei pozitīvus atzinumus par kandidātvalsts statusa piešķiršanu Albānijai. Faktiski visi Briseles cilvēku izvirzītie priekšnoteikumi ir tikuši izvērtēti un atzīti par izpildītiem, lai piešķirtu kandidātvalsts statusu. Taču papildu politiskie priekšnoteikumi, kas ir pievienoti šīm tehniskajām prasībām, ir nākuši no Eiropadomes un atsevišķām dalībvalstīm. Dažas no prasībām ir izpildītas, dažām būs nepieciešams laiks. Piemēram, tieslietu sistēmas reformai, kas ir unikāla, jo nevienā citā Rietumbalkānu valstī nekas tāds nav darīts, un to būs ļoti sarežģīti izdarīt.

Vēl viena ļoti svarīga lieta, ko samita laikā norādīja arī mūsu premjerministrs – Albānija ir vienmēr atbalstījusi un ir bijusi 100% atbalstoša Eiropas Savienības ārējai politikai.

Tas ir izpaudies arī Krievijas karā pret Ukrainu. Par to netiek daudz runāts, bet Albānija ir ANO Drošības padomes locekle, darbojoties kā ļoti vērtīga Rietumu demokrātiju sabiedrotā jebkādās diskusijās ANO ietvaros. Šī proeiropeiskā, prorietumnieciskā nostāja kombinācijā ar tehniskajiem sasniegumiem, normatīviem uzlabojumiem un ekonomisko attīstību ir pārliecinājusi Eiropadomi piešķirt mums kandidātvalsts statusu.

Jūs teicāt, ka pilsoņu attieksme, iespējams, nav tik pozitīva. Jūsu premjers gan teica, ka Albānijas iedzīvotāji ir visproieorpeiskāk noskaņotie reģionā. Un tomēr – kas ir šī skepticisma iemesls?

Mēs redzam, ka cilvēki pamet valsti ne tikai labāka darba meklējumos. Viņi meklē arī labākas institūcijas. Izceļo ne tikai nabadzīgākie iedzīvotāji, bet arī vidusslānis, kas meklē lielāku piepildījumu dzīvē. Ir cilvēki, kas emigrē izglītības vai veselības dēļ. Taču tas vairs nav tāds emigrācijas vilnis kā pirms 15–20 gadiem. 

Viens no iemesliem ir tāds, ka paplašināšanās process un tuvināšanās Eiropas Savienībai ir bijusi ļoti lēna. Bet cilvēki nevar atļauties gaidīt – ja sarunas sākās, kad man bija 15, tagad man ir 30… Ja man jāgaida vēl 10 gadi, tad, iestājoties Eiropas Savienībā, es jau būšu vecs. 

Tā vietā, lai gaidītu, ka cilvēki Briselē vai Tirānā izies cauri visiem dokumentiem, es darbu Eiropā varu atrast jau tagad. Pieejamo darbavietu ir daudz, un Rietumbalkānu iedzīvotāji ir labi kvalificēti. Ar šo darbu es varu pabarot savu ģimeni, mani bērni var iet labākās skolās, un es varu piekļūt labākām institūcijām, negaidot to izveidi no jauna. Tas ir pilnīgi normāli un racionāli.

Jūs minējāt, ka tas ir vidusslānis, kas dodas prom. Es dzirdēju tādus izteikumus – paskatieties apkārt. Te ir palikušas tikai, citēju – pabiras. Kas tiek darīts un kas būtu jādara, lai šo situāciju uzlabotu un iedzīvotāju noskaņojumu celtu. Kas ir tie jūtīgākie jautājumi?

Manuprāt, šis ir ļoti svarīgs jautājums, kas ir pašā paplašināšanās procesa centrā. Paplašināšanās ir starpvaldību process. Tā ir valdība, kas sarunājas ar Briseli un pēc tam īsteno dzīvē šīs vienošanās. Sasniegtais progress ir atkarīgs no valdības efektivitātes – vai tā nav sagrābta, vai tā ir ieinteresēta un vai tā atbalsta eiropeiskās vērtības. Galu galā mēs nonākam līdz jautājumam, kā šos procesus izjūt pilsoņi. Paplašināšanās ir Eiropas Savienības ārpolitikas sastāvdaļa, un mēs šo procesu nevaram ietekmēt.

Tas, ko mēs cenšamies panākt Attīstības un sadarbības institūtā, ir nedaudz pārvirzīt šo procesu uz kohēziju, uz izlīdzināšanos. Arī jūsu valstī kohēzijas politika ir palīdzējusi tuvināt ne tikai valdības institūcijas, bet arī reģionālos un cilvēku sakarus. Tās ir dažādas kohēzijas un attīstības politikas programmas. Es gribētu teikt, ka mums ir pienācis laiks pakāpties soli atpakaļ.

Nav vērts runāt par paplašināšanos Rietumbalkānos. Šis uzstādījums ir nepareizs. Balkāni jau ir Eiropas Savienības pašā vidū. Mums visapkārt ir Eiropas Savienības valstis. 

Jūs nevarat paplašināties uz mūsu rēķina – to var darīt Ukrainā, Moldovā vai Gruzijā. 

Otrkārt – mūsu ir tikai 17 miljoni –, tas nav daudz. Mēs jau esam daļa no Eiropas ekonomikas – ārvalstu investīcijas nāk no Eiropas Savienības, tirdzniecība notiek gandrīz tikai ar Eiropas Savienību, emigrācija notiek gandrīz tikai uz Eiropas Savienību. Mūsu normatīvā un likumu sistēma ir eiropeiska. Ar vienu izņēmumu mūsu ārpolitikas ir pilnībā saskaņotas ar Eiropas Savienības ārējo politiku. Kosova un Melnkalne lieto eiro, Ziemeļmaķedonijā nauda ir piesaistīta eiro. Tāpēc kļūšana par dalībvalsti ir tikai tāds modīgs koncepts.

Attīstot kohēzijas politiku, mēs noliktu malā Eiropas līderu bažas par to, vai viņi būs gatavi nodot dažiem Balkānu līderiem veto tiesības. Paturiet šīs veto tiesības paplašināšanās procesa laikā. Pamēģiniet vairāk runāt ar cilvēkiem. Attīstiet cilvēku atbalsta un apmaiņas programmas. Un tas viss pārvērtīsies no paplašināšanās noguruma par enerģisku tuvināšanos.

Kā Ukrainā notiekošais ir ietekmējis to, kas notiek jūsu valstī?

Pirmkārt, ir ietekmēta cilvēku dzīve, jo cenas ir cēlušās. Ir palielinājusies neskaidrība, un tas ietekmē ikdienas dzīvi. Tas ir no jauna aktualizējis arī tā dēvēto "stabilokrātiju", kad spēcīgi valstsvīri uzsver – mēs iestājamies par Eiropas Savienības politiku pretstatā Krievijai. Tāpēc mums ir jābūt stingrākiem pašmājās un nav jāskatās, ko dara citas demokrātiskās Rietumbalkānu valstis. Tam tā nevajadzētu notikt, jo valsts, kas nav demokrātiska, nav noturīga un nav uzticama partnere.

Otrkārt, mēs esam sapratuši, ka vieni paši mēs neesam nekas. Bez stipras, uz vērtībām balstītas alianses, kas ir gatava sniegt mums nepieciešamo atbalstu, lai mēs varētu mierīgāk gulēt. Treškārt, mēs Albānijā dažreiz pat pārāk aktīvi esam nostājušies to valstu un tautu pusē, kuras cieš. Mēs esam uzņēmuši gan afgāņus, gan irāņu modžahedus. Tagad tie ir ukraiņi vai jebkura cita kara dēļ pārvietotā persona. Mēs esam parādījuši šo pretimnākošo mentalitāti, kas valda šajā pasaules daļā.

Ņemot vērā, ka Ukraina, Moldova un Gruzija tagad arī faktiski ir ieguvušas kandidātvalstu statusu, būs interesanti sekot notikumu attīstībai. Mēs bijām sešas valstis, tagad būsim deviņas. Šīm trijām valstīm ir milzīgi izaicinājumi, jo katrai no tām daļu ir okupējusi Krievija. Otrkārt, viņām ir lielas ekonomiskās prasības, lai atjaunotu savu infrastruktūru. Un treškārt, tagad šīs valstis ir integrācijas procesa priekšgalā, bet nav tā, ka pirms kara korupcijas vai citos demokrātijas indeksos tās būtu kaut kādas superzvaigznes. Arī šīm valstīm priekšā ir tāls ceļš, lai izveidotu spēcīgas, demokrātiskās institūcijas. 

Tāpēc man ir jautājums – kas notiks ar mums visām deviņām? Es negribu, lai pēc pāris gadiem kāds saka, ka Albāniju mēs nevaram uzņemt, jo jāpagaida ir Moldova. Vēsture ir pierādījusi, ka mēs progresējam vislēnākās valsts ātrumā.

Tāda pareģojoša prognoze – kad Albānija kļūs par Eiropas Savienības dalībvalsti?

Es nezinu. Ir tik daudz nezināmā, ka es nevaru sniegt ticamu atbildi. Ļoti daudz kas būs atkarīgs no Eiropas Savienības, kad tā sapratīs, ko īsti tā no mums vēlas. Tagad tā saka, ka tai ir lēmumu pieņemšanas struktūra, kas ir jāpārskata, lai nebūtu jāatdod veto tiesības. Un es to pilnīgi saprotu. Daudz kas būs atkarīgs arī no tā, vai mūsu nākamās valdības pret dalību Eiropas Savienībā attieksies ar tādu pašu entuziasmu. Jo tuvāk tās nonāks Briselei, jo vairāk tās apzināsies, ka ir nepieciešams lielāks profesionālisms, atbildība un caurskatāmība. Un, protams, daudz kas būs atkarīgs no pilsoņiem – cik daudzi paliks šeit, Rietumbalkānos, jo varbūt pēc desmit gadiem visi jau dzīvos Rietumeiropā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti