Samita norises laikā Tirānā viesojās arī Latvijas Radio žurnālists Uģis Lībietis, kurš tikās ar ES delegācijas vadītāju Albānijā Kritianu Hohmannu un runāja par Albānijas virzību pretī ES.
Uģis Lībietis: Pirmkārt, es gribētu vaicāt, kāpēc, jūsuprāt, tieši Albānija kļuva par pirmo ārpus ES esošo valsti, kurā tika izlemts rīkot šādu samitu?
Kritiana Hohmanna: Manuprāt, šis bija spēcīgākais politiskais signāls, kuru ES varēja nosūtīt Rietumbalkānu reģiona valstīm. Vēl vasarā samitā visi pameta galdu neapmierināti, taču šoreiz gan visas ES valstis, gan Eiropas Komisijas (EK) un Eiropadomes prezidenti nodeva skaidru vēstījumu – jūs esat svarīgi, jums ir nozīmīga loma un mēs vēlamies, lai jūs kļūtu par ES valstīm. Ne tikai uz papīra, bet arī realitātē.
Tas ir nozīmīgi, arī ģeostratēģiski svarīgs vēstījums – mēs uz šejieni braucam, jo jūs esat mūsu kaimiņi, kuri mums ir nozīmīgi un kuri reāli kļūst par eiropiešiem. Tāpēc virsraksts, ka "Tirāna uz vienu dienu ir kļuvusi par Eiropas galvaspilsētu", bija lielisks, jo tieši to mēs redzējām.
Pavisam nesen dzirdēju apgalvojumu, ka nav pareizi teikt, ka ES paplašinās uz Rietumbalkāniem, jo Rietumbalkāni patiesībā ir pašā Eiropas centrā, ES vidū. Tāpēc vairāk vajadzētu runāt nevis par paplašināšanos, bet par dziļāku integrāciju. Vai šeit ir kāda atšķirība?
Jā, ir atšķirība. Protams, ģeogrāfiski tā ir taisnība, jo apkārt ir ES. Taču būšana ES ir kas vairāk par ģeogrāfisko stāvokli. Runa ir par mūsu standartiem un vērtībām, kurām ir dziļi jāiesakņojas un pēc kurām ir jādzīvo katru dienu. Un tieši šeit, mums Rietumbalkānu valstīs, ir jāpaveic ļoti daudz mājasdarbu. Katrai valstij pašai. Šajā reģionā ir sešas atsevišķas valstis. Tie ir seši atšķirīgi iestāšanās ceļi, kurš katrs atrodas citā posmā.
Tas ir ļoti nozīmīgs jautājums. Savulaik mēs, Baltijas valstis, uzsvērām, ka mēs esam trīs valstis kopā. Daži uzskata, ka arī Balkāni ir viens vesels reģions, kuru būtu jāintegrē kā vienu veselu. Vai tas būtu iespējams, vai nē?
Tas ir atkarīgs no valstīm pašām, jo ātrumu izvēlas valstu politiskās valdības. Tās izvēlas, cik ātri tiek ieviestas politiskās reformas un mūsu standarti. Uz katru no šīm valstīm tomēr ir jāskatās atsevišķi, jo katrai ir savas tradīcijas un sava vēsture. Un dažreiz tas tiek nepareizi saprasts. Mēs esam Albānijā, kas nekad nav bijusi bijušajā Dienvidslāvijā. Tas ir pilnīgi atšķirīgi no citām valstīm, un viņiem ir pilnīgi cits ceļš ejams.
Jūs esat bijusi Albānijā un jūs šo valsti noteikti pazīstat labāk. Kas ir bijuši tie Albānijas veiksmes stāsti un kurām jomām būtu jāpievērš daudz lielāka uzmanība?
Albānija ir uzsākusi kādu unikālu procesu, kuru nav darījusi pilnīgi neviena cita valsts. Pirms sešiem gadiem viņi uzsāka milzīgu tieslietu reformu, kuras ietvaros sāka izvērtēt prokurorus un tiesnešus. Galvenais uzdevums bija iztīrīt tiesu sistēmu tā, lai priekšplānā nonāktu likums, nevis personiskās attiecības, maksājumi, korupcija un tā tālāk. ŠĪ procesa laikā 60% no amatu ieņēmējiem no sistēmas ir padzīti. Tā ir milzīga sistēmas attīrīšana un pašlaik mēs faktiski veidojam jaunu sistēmu ar jauniem prokuroriem un tiesnešiem. Es personiski uzskatu to par milzīgu politisko soli un arī milzīgu veiksmes stāstu, jo mēs redzam arī rezultātus.
Ir izveidots īpašais prokurora birojs cīņai ar organizēto noziedzību un korupciju, un pirmie ministri jau sēž cietumā. Vai mēs esam šī procesa noslēgumā? Nē, neesam. Tas ir tikai vidus. Ir nepieciešams vēl vairāk panākumu un ir jānosedz visa sistēma.
Protams, mēs neesam iznīcinājuši korupciju valstī un darbs pie tā ir jāturpina. Ir jāmaina arī ieradumi, jo korupcijai ir nepieciešams gan tas, kurš vēlas maksāt, gan tas, kurš ir ar mieru naudu pieņemt. Jāmainās ir arī ekonomiskajai sistēmai, ir jārada uz nākotni orientētas darbavietas, lai cilvēki saredzētu savu vietu savā valstī. Šis ir viens no reģiona un arī Albānijas lielākajiem izaicinājumiem – jauni cilvēki pamet valstis. Mums ir jārada apstākļi, lai viņi negribētu aizbraukt. Taču tās ir visaptverošas reformas un tām ir nepieciešamas arī investīcijas no uzņēmumiem.
Šādas reformas ir izaicinājums jebkurai valstij. Un tāpēc ir jādomā arī par sabiedrības aktīvāku iesaisti šajos procesos. Viņiem ir jābūt daļai no šī procesa, jo viņiem tam būs jāiziet cauri. Tātad – ir nepieciešama politiskā vadība un atbildība, jo ne visi lēmumi būs populkāri, taču vienlaikus ir nepieciešams skaidrot savu vīziju un to, ko darīsim nākamajos gados.
Pēdējās dienās esmu daudz dzirdējis, ka, iespējams, valdības līmenī šis process virzās uz priekšu pietiekami ātri, bet sabiedrības līmenī trūkst skaidrošanas, trūkst sabiedrības iesaistes. Kas būtu jādara un ko ir iespējams darīt, lai motivētu cilvēkus un ieinteresētu viņus?
Šeit skaidri jāpasaka, ka Albānija ir pati motivētākā valsts, jo vairāk nekā 90% iedzīvotāji atbalsta virzību pretī dalībai ES. Izaicinājums ir gan mums, kā ES pārstāvjiem, gan valdībai iet ārā un skaidrot, kas tad īsti notiek. Esam uzsākuši iestāšanās sarunas – ko tas nozīmē? Ko šie procesi sniegs katram cilvēkam, kad varēs redzēt rezultātus? Kad es braucu pa valsti, es šos jautājumus saņemu regulāri. Protams, viss ir atkarīgs no Albānijas valdības ambīcijām, jo tempu nosaka viņi.
Ja mēs runājam par ģeopolitiskajiem procesiem. Kā notikumi Ukrainā ir ietekmējuši procesus šeit – vai tie ir tos paātrinājuši? Vai ES interese par šo reģionu ir palielinājusies? Varbūt šī interese nemaz nebija īsti gribēta, taču tagad tā ir nepieciešamība?
Nē. Manuprāt, šis reģions visu laiku ir gaidījis paaugstinātu uzmanību no ES puses. Mums bija šī divu gadu svārstīšanās, kad ES nevarēja izlemt, vai uzsākt iestāšanās sarunas ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju. Un tas, protams, veicināja pieaugošu neapmierinātību, jo – mēs veicam reformas, bet kad mēs saņemsim solīto atalgojumu un varēsim uzsākt tālākās sarunas?
Taču jāatzīst, ka Krievijas karš Ukrainā ir licis mums visiem ES pārfokusēties un mainīt mūsu izpratni par daudzām lietām. Bija ļoti maz cilvēku, kuri uzskatīja, ka kāds varētu uzbrukt miermīlīgai Eiropas valstij.
Un tagad mēs esam vēl vairāk ieinteresēti, lai mūsu tiešajos kaimiņos valdītu miers, stabilitāte un demokrātija. ES iestāšanās process tieši to arī veicina, jo tie ir mūsu standarti, vērtības un veids, kā mēs dzīvojam.
Uz Albāniju Ukrainas karš varbūt ir atstājis mazāku iespaidu, jo šeit ir ļoti neliels skaits bēgļu. Otrkārt, Albānija arī nav tik ļoti atkarīga no Krievijas naftas un gāzes, jo gandrīz 100% savas elektrības tā saražo hidroelektrostacijās. Vienlaikus – izejmateriālu un transporta cenu pieaugums, energoresursu cenu pieaugums, protams, ir atstājis iespaidu uz ekonomiku kopumā. Arī inflācija ir ļoti augsta.
Parasti noslēgumā man patīk uzdot tā dēvēto kristāla bumbas jautājumu. Ņemot vērā visu iepriekš teikto, kādas būtu jūsu prognozes – kad Albānija vai kāda cita Rietumbalkānu valsts varētu kļūt par ES dalībvalstīm?
To nav iespējams pateikt. Un pat kristāla bumba nesniegs jums nekādus norādījumus. Kā jau es teicu, viss ir atkarīgs no valsts ambīcijām. Ja jūs īstenojat reformas ātrāk un plašāk, protams, jūs pietuvosieties ES daudz ātrāk. Jo vairāk reformu būs paveikts, jo ātrāk izdosies piesaistīt investīcijas un ātrāk izdosies radīt tik nepieciešamās darbavietas. Jo ātrāk tiks ieviesta dzīvē visaptveroša tieslietu sistēma, jo vairāk mēs izjutīsim tiesiskumu. Jo ātrāk tiks īstenotas administratīvās reformas, jo labāk tiks pārvaldīta valsts. Ir tik daudz faktoru, ka vienkārši nav iespējams neko konkrēti pateikt. Un tie ir tikai faktori, kurus mēs varam kontrolēt. Mēs nevaram kontrolēt finanšu krīzes, vai, piemēram zemestrīces. 2019. gadā Albānija piedzīvoja postošu zemestrīci un tas rada papildu izaicinājumus. Vai tā pati Covid-19 pandēmija – tā nāk no ārienes, taču ar tās sekām ir jācīnās. Taču viens ir skaidrs – Albānijas iedzīvotāji sevi saredz ES. Šī ir Eiropas valsts un trūkst tikai oficiālas dalības aliansē.
