Šeit ir Krievijas apšaudēs daudz cietušu māju. Karadarbības dēļ ciemā palicis tikai retais iedzīvotājs. Klīst bez saimniekiem palikuši dzīvnieki.
Šķembu sacaurumotā namā te joprojām dzīvo Ļubova un Leonīds.
"Šīs ielas mājās tikai mēs esam palikuši. Un viena vecenīte. Trijatā," stāsta Leonīds.
Viņš atceras, ka lādiņi šeit nokrita Krievijas iebrukuma sākumā.
"Tur pirmais atlidoja, tad tur otrs tieši pagalmos. Un mājas priekšā kādi trīs gabali droši vien. Tikko, tikko mājā iegājām un kā ieblieza..! Šķembas un stikli pa gaisu. Tieši laikā iegājām."
Bet Ļubova, šķiet, nezaudē dzīvesprieku arī šajos dzīves apstākļos.
"Karš turpinās. Te visu nonesa, viss bija melns. Šīs puķes, par laimi, izdzīvoja. Maz gan. Bet es pēc tam vēl sastādīšu! Lūk, plūme, nekas nav palicis. Ļoti labas plūmes bija."
Kokus, ziedus atkal sastādīsim, māju atjaunosim, apņēmīgi nosaka saimniece. Pārcelšanos uz kādu drošāku vietu viņa pat neapsver.
"Kā? Šīs ir manas mājas! Nevaru tās pamest. Ja vēl būtu, ka pavisam nav nekā, bet kur gulēt pagaidām ir. Mums ir pat dzīvnieki. Kā viņus varu pamest?" vaicā Ļubova.
Leonīds ir invalīds; viņam nav kājas. Taču abi kopā gatavojas ziemai. Ļubova dodas rādīt, kur tiek gatavota malka.
"Teica – gāzes nebūs. Redzat, visas trubas sasistas. Bet nesatraucamies, gatavojam malku. Uztaisīsim buržujku vai plīti un dzīvosim."
Ļubova pārliecināta, ka ar šiem malkas krājumiem pietiks.
Tepat viņiem arī kazas un vistas – gan pienam un piena produktiem, gan olām. Saimniecei vienīgi žēl, ka kazu sētu neizdodas tik sakopt, kā viņai gribētos.
"Vienmēr iztīrījām, bet tagad šauj, nevaram paspēt. Tikai mazliet."
Bet pie kara tuvuma, jaunā ''nenormāli normālā'', kā daudzviet Ukrainā, arī šeit ar laiku pierod gan cilvēki, gan dzīvnieki.
"Agrāk tramīgāk reaģēja. Tagad tikai, kad svilpj, kad uz šejieni lido, tad slēpjas. Bet tā ēd un staigā – arī sāk pierast. Ziņkārīgas, skat, kā jūs pēta," par savām kazām saka Ļubova.
"Ja es aizbraukšu, kas viņas baros? Neviens. Jāslauc arī. Man divas slaucamas kaziņas. Viņas jāslauc, jādzirda."
Pilnībā pierast pie kara, protams, nevar. Šaušana joprojām ir ikdienišķa, un šauj bieži.
"Ļoti bieži. Vakarā sēžam, un šauj kā no automāta. Un tad attālāk, attālāk, attālāk. Līdz rītam jau normāli. Nu, kā normāli – kara laikos normāli."
Saimniece drīz piedāvā no mājdzīvnieku veltēm gatavotu mazu mielastu.
"Viss no pieliekamā! Piens, biezpiens, olas. Bet miltus palīdzības pakās dod. Un pīrāgi sanāca!" priecājas Ļubova.
Palīdzību abiem pēc iespējas atved arī ukraiņu armijnieki. Mēs dodamies projām, bet Leonīds un Ļubova paliek dzīvot pie frontes un gatavoties ziemai.
Leonīds atkal ķeras pie malkas skaldīšanas, precīzāk – skalda dēļus, kas savākti no nodeguša internāta un garāžas.
KONTEKSTS:
2022. gada 24. februārī Krievijas prezidents Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Karadarbības sākumā Krievija ieņēma Hersonas pilsētu, bet Ukrainas aizstāvjiem izdevās atvairīt uzbrukumu galvaspilsētai Kijivai. Krievijas karaspēks masveidā pastrādāja kara noziegumus Kijivas apgabala pilsētās, nogalinot civiliedzīvotājus. Pēc ilgas pretošanās maijā Krievijas spēku kontrolē nonāca arī stratēģiski svarīgā Mariupoles pilsēta.
Krievijas karaspēks pēc atkāpšanās no Kijivas galveno uzmanību koncentrējis uz Ukrainas austrumiem. Taču citviet okupācijas spēkiem nav izdevies būtiski pavirzīties uz priekšu. Ukraina saņem no Rietumiem arvien vairāk moderno ieroču un īsteno pretuzbrukumus, lai atkarotu okupētās teritorijas.
