Ierodoties no sniegotās Latvijas siltajā un saulainajā Ungārijā, uzreiz radās sajūta, ka turpmākās dienas, atspoguļojot parlamenta vēlēšanas un Ukrainas bēgļu pieplūdumu, būs tiešām produktīvas. Jo pirmais, kas krita acīs, – tu visu laiku un visur redzi cilvēku sejas.
Tas tāpēc, ka Ungārijā jau no marta sākuma ir atcelti visi Covid-19 dēļ noteiktie epidemioloģiskie ierobežojumi, aizsargmasku valkāšana nav obligāta un vakcinācijas sertifikāti nekur netiek prasīti.
Budapeštas centrā, lielas ielas malā izvietoti kādi desmit suvenīru kioski. Tas ir pavasara tirdziņš, kas izmēra ziņā gan nelīdzinās tiem, ko varam redzēt Rīgā. Aprunājos ar keramikas izstrādājumu tirgotāju Lāslo, kurš atzīst, ka cilvēku ir kļuvis daudz vairāk.
“Cilvēkiem patīk dzīvot kompānijās. Valdība atcēla visus ierobežojumus, un cilvēki vienkārši izsprāga ielās. Uz restorāniem vai tirdziņiem, līdzīgiem kā šis. Un es domāju, ka viņi ir izsalkuši pēc jauniem produktiem,” teica Lāslo.
No malas gan izskatās, ka tirdzniecība īsti nevedas, un Lāslo tam ir savs skaidrojums.
“Man labāk patiktu, ja būtu vairāk aktivitāšu bērniem, vairāk mūzikas. To visu vajadzētu organizēt kādā laukumā, nevis ielas malā. Citādi sanāk, ka ļoti daudzi cilvēki vienkārši atpūšoties staigā garām, nevis, piemēram, domā – aiziesim uz pavasara tirdziņu! Viņi iet garām šurpu turpu, kaut ko ierauga – o, aiziesim apskatīties,” uzskata Lāslo.
Tā nu arī es pirmo pēcpusdienu nedaudz pastaigājos pa Budapeštas vecpilsētu, pie kādas no daudzajām tūristu grupām noklausoties stāstu par netālu no parlamenta ēkas esošo pieminekli, kuru daiļo uzraksts “Slava padomju varoņiem – atbrīvotājiem”.
Gids gan stāsta, ka jau gadiem notiekot diskusijas par nepieciešamību šo pieminekli aizvākt, taču, atšķirībā no kāda līdzīga un daudz lielāka pieminekļa Rīgā, šeit tuvumā tomēr esot apglabāts gana liels skaits dažādu tautību karavīru.
Krievijas pusei šo pieminekli ir svarīgi saglabāt, jo tā esot pirmā lieta, ko, ienākot savā kabinetā, katru rītu redz ASV vēstnieks, jo vēstniecība atrodas vien otrpus ielai. Amerikāņi gan arī nav palikuši atbildi parādā, abpus piemineklim izvietojot Ronalda Reigana un Džordža Buša statujas.
Padomju un krievu karavīru tēma, kas daudziem Ungārijā joprojām ir spilgtā atmiņā pēc 1956. gada rudens revolūcijas apspiešanas, šajās dienās aktualizējusies arī Ukrainas kara dēļ.
Premjerministra Viktora Orbāna koķetēšana ar Krieviju ungāru sabiedrībā tiek uztverta ļoti neviennozīmīgi.
Taču ukraiņu bēgļu atbalsta pasākumā, ko organizē apvienotā opozīcija, izskan arī šeit jau par folkloru kļuvušie krievu kareivjus un karakuģus tālāk pasūtošie saukļi.
Šis pasākums notiek dienā, kad Ungāriju uz vairākām dienām ir sasniedzis lietus un vietām arī sniegs. Šādā laikā cilvēki uz garām sarunām, turklāt vēl angliski, nav īpaši pretimnākoši. Man gan izdodas parunāties ar Gergeju. Viņš atzīst, ka valstī nebūt viss nenorit spoži. Pat Budapeštā.
“Man blakus stāv mans dēls. Viņam ir deviņi gadi, un mēs dzīvojam ļoti labā Budapeštas rajonā. Varētu teikt, bagātā rajonā, nevis laukos. Taču es tāpat redzu, ka mana dēla skolotājām ir grūti, viņas ir pakļautas milzīgam stresam un viņas pelna ļoti maz.
Viņām ir jāmāca no standartizētām grāmatām, un varētu teikt, ka naudas izglītībai nav.
Manai otrai meitai, ja viņa bērnudārzā vēlas ēst augļus, tie ir jāpērk mums. Un es saku – es dzīvoju Budapeštas centrā, bet es varu iedomāties, kas notiek citos valsts reģionos,” uzsver Gergejs.
Lai arī pasākuma uzmanības centrā, protams, ir Ukraina un tobrīd vēl gaidāmās vēlēšanas, nevar neievērot, ka cilvēku tomēr ir diezgan maz. Gergejs saka, ka, iespējams, tas saistīts ar pirms dažiem gadiem pieņemtajiem likumiem, kas ļoti ierobežoja iedzīvotāju tiesības protestēt. Arī viņš par to reiz sodīts.
“Reiz man par dalību demonstrācijā piesprieda 500 eiro lielu soda naudu.
Man bija jāiet uz tiesu, jo šādi protesti nebija atļauti. Taču tiesa teica, ka noteikumus bija pārkāpusi policija un man sods nav jāmaksā. Taču tas bija spiediens no policijas neiet vairāk uz opozīcijas protestiem,” atceras Gergejs.
Arī šajā protesta akcijā saskaros ar vairākiem cilvēkiem, kuri lūdz viņus nefilmēt, jo baidās. Kāda jauna sieviete, kas atzīst, ka ir homoseksuāla, stāsta, ka izjūtot spiedienu darbā, jo ir skolotāja.
Un atgādināšu, ka paralēli vēlēšanām Ungārijā notika arī referendums par seksuālās izglītības ierobežošanu skolās, tostarp stāstot par homoseksualitāti. Referenduma rezultāti gan netika atzīti par derīgiem.
To, ka cilvēki baidās runāt, es izjūtu arī vēlēšanu dienā, jo bieži vien dzirdu tādus tekstus, ka šajā valstī nemaz tik brīvi nevar runāt. Ļoti daudzi cilvēki atsaka sarunas valodas barjeras dēļ, daudzi, tā vien liekas, ir aizņemti savā ikdienas skrējienā.
Taču izrādās, ka valoda tomēr arī palīdz. Kad ieeju pavakariņot kādā no Budapeštas geto kvartāla krodziņiem, mani uzrunā bārmenis, vaicājot, no kurienes esmu. Kad atbildu – no Latvijas, viņš ar mani sāk runāt krieviski. Tas ir Akbars no Azerbaidžānas, kurš piekrīt dalīties arī savā stāstā.
“Es šeit studēju un šogad grasos pabeigt mācības. Es šeit ierados pirms četriem ar pusi gadiem, un jāsaka, ka studentam šī ir lieliska pilsēta. Universitāte patiesībā ir ļoti laba, akadēmiskais personāls arī un, salīdzinot ar citām Eiropas daļām, es nemaksāju nemaz tik daudz. Šī tiešām ir laba vieta,” uzskata Akbars.
Akbars atzīst, ka viņu krogā pārsvarā iegriežas tūristi, un arī pandēmijas laikā cilvēku ir bijis daudz, jo ārvalstu tūristi maigo ierobežojumu dēļ uz Budapeštu brauca vienkārši izklaidēties nedēļas nogalēs. Protams, iegriežas arī vietējie, kuri šad tad jau arī pasūdzoties.
“Viņi var sūdzēties, piemēram, par algām. Daži sūdzas par vēlēšanām. Cilvēki var sūdzēties par daudz ko – augstu īres maksu, nepietiekamu algu un vēl šo un to. Problēmu var būt daudz. Bet, ja jūs dosities ārpus pilsētas, uz priekšpilsētām vai citiem attālākiem reģioniem,
cilvēki izrādīsies daudz laimīgāki, jo viņi piekopj daudz tradicionālāku ungāru dzīvesstilu ar tām vērtībām, kuras viņi laika gaitā ir saglabājuši.
Šie cilvēki par dzīvi sūdzēsies daudz mazāk,” norāda Akbars.
Vaicāju Akbaram, vai viņš ir pamanījis arī ukraiņu bēgļu pieplūdumu, jo vismaz es krievu un ukraiņu valodu Budapeštā dzirdēju daudz. Arī sludinājumus ar darba piedāvājumiem ukraiņiem manīju. Akbars atzīst, ka lielas pārmaiņas dzīvē tas gan nerada.
“Šajā vietā pēdējo divu nedēļu laikā ir strādājuši vairāki ukraiņu studenti, kuri šeit nostrādāja dažas dienas. Viņi jau ir devušies tālāk. Protams, bēgļu ir daudz. Un, ja jūs nostāsieties uz ielas un ieklausīsieties, dzirdēsit ļoti daudz krievvalodīgo ar tādu īpaši izteiktu ukraiņu akcentu. Tādā ziņā var teikt, ka krieviski runājošo cilvēku pilsētā ir kļuvis vairāk, taču – vai es varētu teikt, ka ir kādas lielas pārmaiņas – nē, normāla dzīve,” komentē Akbars.
Un tad Akbars saka, ka arī pašlaik man blakus ir viens bēglis no Ukrainas. Sev par brīnumu, blakus redzu tikai afrikāņu izcelsmes oficiantu melnos gumijas cimdos. Tas tiešām ir brīnums, jo puisi sauc Mirakls (“Miracle” – “brīnums” – angļu val. ). Un viņš tiešām kara sākumā ir atbēdzis no Ukrainas.
“Es esmu nigērietis, bet man ir uzturēšanās atļauja Ukrainā. Es dzīvoju Harkivas apgabalā, un es uz Ungāriju atbraucu pats. Es Ukrainā studēju maģistra programmu gāzes un naftas inženierijā. Mācības es pabeidzu 2020. gadā, dabūju darbu un aptuveni gadu strādāju, līdz janvārī un februārī sākās viss šis,” pastāstīja Mirakls.
Mans izbrīns ir neviltots, jo arī Miraklam pa brīžiem pasprūk kāds krievu vai ukraiņu vārds. Tāpēc jautāju, kā viņš uztver visu to, kas pašlaik notiek Ukrainā?
“Man ir ļoti skumīgi uz to visu noskatīties, jo es Ukrainu biju padarījis par savām mājām. Man nācās aizbraukt steigā – bez mugursomas, bez nekā. Es atbraucu uz Budapeštu tikai vienās kurpēs un vienās drēbēs. Par to, kas tur notiek… tas ir traģiski, un es jūtos slikti. Es dzirdēju, ka ir gājuši bojā arī indiešu studenti, un es jūtu līdzi viņu vecākiem. Es šorīt pat skatījos CNN un par notikušo Bučā… tas ir traģiski.. tas vienkārši ir necilvēcīgi. Jebkurā veidā. Visi, kas nāk no Ukrainas, pašlaik jūtas slikti.. daudziem ir jāpaliek karot. Patiesībā tas nenāk par labu nevienam…” emocijās dalās Mirakls.
Tā arī atvadāmies un dodos mājup, pie sevis nodomājot, ka šajās dienās, ja neskaita ukraiņu bēgļu atbalsta pasākumus,
Ukrainas karogu redzēju tikai divās vietās – pie Lietuvas vēstniecības un pie kādas visnotaļ radošas kafejnīcas.
Tā vien liekas, ka dzīve Budapeštā virzās uz priekšu ar katru dienu. Vien pirms dažām dienām blakus manai viesnīcai bija izstāde, kura bija veltīta atbalstam Ukrainas iedzīvotājiem. Tagad šajā vietā ir jau pavisam jauni baneri – uz tiem gan džeza festivāla, gan kino, gan dažādu citu pasākumu reklāmas.
