Pirms trim nedēļām Horvātijas laukos atkāpusies garā ziema un ienācis pavasaris. Koši zaļā zāle, dzeltenie rapšu lauki, ābeļdārzi un nami ar krāsainiem vārtiņiem Horvātijas ciematos glezno pastkartīšu ainavu. Saule karsē, un zemnieki joko, ka ja tā turpināsies, tad ilgstošā sniega mitruma vietā, būs jābaidās no sausuma.
Baidās no birokrātijas un papīriem
Esmu Gundinči rajonā, Horvātijas Dienvid-Austrumos, tuvāk Bosnijas-Hercogovinas robežai. Te garām plūst gleznainā Savas upe un šis ir izteikti lauksaimniecisks reģions. Grūti ieraudzīt neapkoptu zemes stūri, kārtīgos kvadrātos iekoptajos laukos strādā traktori, ganās govis.
Zemnieka Ivana Kadiča sēta ir gara un plata. Uzreiz pa labi – balti krāsota dzīvojamā ēka ar kolonnām un terasi, kur lielos, brūnos podos sastādītas lauvmutītes. Bet pārējās pusēs, cieši līdzās cita citai, kā vienā kompleksā sabūvētas saimniecības ēkas – garāža, zirgu stallis, ratu novietne, desu kūpinātava. Aiz tām dziļāk saimniecībā ir cūku kūtis, šķūņi un plešas lauksaimniecībā izmantojamā zeme.
Kadiči te saimnieko jau vairākās paaudzēs, tagad Ivana labā roka ir viņa dēls Marko. Saimniecībai ir 100 hektāru zemes, kurā audzē miežus, auzas un kukurūzu, ir desmit govis un 70 cūku. Kadičiem ir arī vairāki zirgi, kurus izmanto izjādēm, tāpēc nojumē stāv arī koši dzelteni rati.
Horvātijā ir ļoti liels skaits mazu saimniecību, kurās vai nu nav vairāk par trim, vai ir no trīs līdz 20 hektāriem lielu zemes platību. Tādēļ Kadiči ar saviem simts hektāriem, no kuriem daļa gan mantota, gan pirkta, ir reto sarakstā. Ienākumi, kas iegūti no lauksaimniecības, ļauj izdzīvot un nemeklēt papildus darbu. Ģimene drīzumā tirgū laidīs arī desas, šķiņķi un speķi. Kūpinājumi kārtīgās rindās sakārti jaunajā žāvētavā, ko Ivans izrāda ne bez lepnuma.
Kadiči nekad nav pieteikušies Eiropas fondiem, kas pieejami horvātu zemniekiem pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, jo baidoties no birokrātijas un papīriem. Arī tagad par to, kas viņus sagaida pēc tam, kad valsts 1. jūlijā pievienosies Eiropas saimei, nezina. Kad prasu, ko domā, Ivans Kadičs rausta platos plecus – droši vien dzīvos, kā dzīvojuši: „Es nezinu. Ceram uz labāko. Godīgi sakot mums ir vāja un atšķirīga informācija. Viens saka vienu, cits ko citu. Mēs esam mazliet apjukuši. Laiks rādīs, kas būs.”
Saimnieks cer, ka viņa sētas miers paliks nesatricināts un tāpat kā viņš, un viņa dēls Marko, te kādreiz saimniekos arī piecgadīgais mazdēls Fraņo.
Par nākotni neziņā
Cita pieredze ir otrai Kadiču ģimenei, kas dzīvo netālā ciematā, bet nav iepriekšējo radinieki. Viņi visu sākuši no nulles. Marijanam ir tikai 29 gadi, bet viņa sievai Blaženkai – 26. Sapazinušies Blaženkas ciemā, apprecējušies un nolēmuši sākt savu biznesu. Viņiem divas – vistu un cūku ferma. Jaunā, modernā kūtī dzīvojas ap 20 000 putnu.
Abiem jauniešiem strādnieku nav. Visu dara paši. Līdzīgi kā Kadiči blakus ciemā, arī Marijans vaļsirdīgi atzīstas, ka par to, kas būs pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un vai tas kā mainīs viņa biznesu, nezina. Pagaidām viņš vistas pārdod pašmāju uzpircējam un citām valstīm neeksportē. Kad būvējuši fermu, jau rūpīgi sekojuši Eiropas prasībām, jo pretējā gadījumā nebūtu varējuši saņemt Eiropas fondu naudu.
„Viens no iemesliem, kādēļ vispār sākām fermas būvniecību, bija iespēja pieteikties uz Eiropas Savienības fondiem. Citādi es nedomāju, ka tas vispār būtu bijis iespējams. Mana priekšrocība ir tā, ka es netirgojos tieši, bet pārdodu vistas uzpircējam, kas tad tās realizē tālāk. Un man nav ne jausmas, vai tās nonāk Serbijā, Krievijā vai kur citur. No šāda viedokļa man par Eiropas Savienības normām nav jāuztraucas. Savukārt, cūkkopībā es joprojām esmu pārāk mazs uzņēmējs, lai eksportētu,” stāsta Marijans Kadičs.
Zemniekiem padomu vajag
Vietējiem zemniekiem saprast un orientēties fondos palīdz tuvējā apkaimē strādājošā attīstības aģentūra. Arī jaunie Kadiči vispirms vērsušies te. Kā stāsta aģentūrā, zemniekiem padomu vajag un piesakās dažādas paaudzes.
„Marijans ir jaunākais no visiem zemniekiem, kas vērsies pie mums. Taču interese ir no visām paaudzēm un par dažādām jomām. Visdraudzīgākie noteikumi ir Horvātijas Centrālajā bankā attīstības kredītiem, kuru aizdevumam procenti ir ļoti zemi, un tā ir ļoti svarīga lieta jauniem zemniekiem. Taču problēma ir tā, ka ļoti daudz laika paņem visu papīru sagatavošana, lai galu galā saņemtu naudu,” skaidro aģentūras pārstāvis Domagojs Miljkovičs.
Jaunie Kadiči pagaidām noskaņoti optimistiski. Blaženka saka, ka viņa vienmēr gribējusi dzīvot laukos. Daudz gan tik uzņēmīgu vienaudžu neesot, jaunus cilvēkus vilina Zagreba vai pat citas valstis. „Man tā nebija problēma. Es uzaugu ģimenē, kurai bija saimniecība. Esmu pieradusi strādāt ar dzīvniekiem un man tie ļoti patīk,” stāsta Blaženka.
Trūkt informācijas un viedokļa
Vēlāk viesojoties pie vīndares Brodski Stupnik rajonā un pie siera sējējiem Kusanovecā dzirdu līdzīgus stāstus par jaunu, uzņēmīgu cilvēku vēlmi palikt laukos, kur sākts viss no jauna vai arī pārņemtas senču tradīcijas. Par to, ka atvērtais tirgus pēc 1. jūlija varētu straujāk likt ieplūst precēm no Eiropas, vismaz šo saimniecību zemniekus ļoti neuztrauc. Horvātiem patīkot vietējā produkcija, arī, piemēram, savus vīnus viņi dzerot labprātāk un tie arī pieprasītāki tūristu vidū.
Taču zemniekiem arī maz priekšstata par to, vai kas citādi īpaši mainīsies. No laukos sastaptajiem vietējiem žurnālistiem dzirdu kritisku viedokli par to, ka lauksaimnieki Horvātijā ļoti maz par Eiropas lietām informēti un tādēļ arī vairumam cilvēku nav viedokļa.
Cīnās ar kredītu nomaksu
To, ka zemniekiem ir neskaidri jautājumi pārliecinos arī Murkoviču ģimenes saimniecības pagalmā, kur saimnieki no Lauksaimniecības ministrijas pārstāvja uzzina, ka pēc iestāšanās ES valsts vairs nepiemaksās par piena litru. Šī ir saimniecība, kur dzirdu visvairāk bažu. Fermā strādā divas ģimenes – brāļi Josips un Ivica un viņu sievas – Daniela un Veronika.
Šī ir pirmā saimniecība valstī, kas saņēmusi ES lauksaimniecības fonda SAPARD naudu. Saimniecībā ir simts hektāru zemes, 150 slaucamu govju un teļu. Kūts ir moderna, aprīkota ar jaunākajām ierīcēm. Saimnieki ilgus gadus pavadījuši Austrijā, bet Horvātijai atgūstot neatkarību un nostājoties uz savām kājām, atgriezušies, lai strādātu senču zemē. Taču viss izrādījies grūtāk, nekā sākumā šķitis, maksājumi ir lieli, darbs smags. Lai arī no malas, iebraucot saimniecības sētā viss liekas stabili un gaiši, zemnieki cīnās, lai nomaksātu kredītus bankām un izdzīvotu.
Daniela stāsta, ka šī ir daudzu lielāku saimniecību rūktā realitāte - cerīgi sākuši, tagad zemnieki cīnās. Ne visiem izdevies būt to veiksmīgo vidū, kas par mazākiem procentiem varējuši aizņemties naudu Horvātijas centrālajā bankā, citur ņemtajai jau pavisam citi kredītprocenti, daudzas saimniecības arī bankrotē. „Valsts un uzpircēji agrāk maksāja vairāk par pienu. Tagad cenas ir kritušās. Cīnāmies par izdzīvošanu katru dienu. Viss maksā, gan mēslojums zemei, gan sēklas,” norāda Daniela.
Pieredzes trūkst un padoma arī
Tas, ko dzirdu sakām Horvātijas laukos - ka daudzi zemnieki pēc neatkarības saimniekošanu sākuši bez lielām priekšzināšanām un pieredzes trūkst joprojām. Bet īsti nav arī kam prasīt padomu, un tas arī viens no iemesliem, kādēļ daudzas saimniecības klibo. Virkne esot nereģistrētu saimniecību, jo tā var izvairīties no papīriem un kontroles. Horvātiem nepatīkot veidot kooperatīvus un apvienības, pulcēties pieredzes apmaiņā. Tas atgādinot par aizgājušajiem režīma laikiem, un viņi dod priekšroku individuālam darbam: pašu saimniecībai, pašu krātai pieredzei, lai cik akmeņaina tā arī nebūtu.
Līdz šim Horvātijas valsts zemniekiem maksājusi hektāru subsīdijas – aptuveni 300 eiro par hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Taču pēc iestāšanās ES situācija mainīsies. Horvātiem iedalīti vairāk nekā 300 miljonu eiro nākamajiem septiņiem gadiem, kas būs jāsadala zemniekiem hektārmaksājumiem.
Kā stāsta Lauksaimniecības ministrijas pārstāvis Tugomirs Majdak, ja ar Eiropas naudu nepietiks, Horvātijai ļauts trūkstošo daļu pielikt no reģionu attīstībai domātās naudas tā, lai zemnieki pēc iestāšanās ES nezaudētu. „Summa paliks daudz maz tāda pati, kā līdzšinējā. Daudz kas būs atkarīgs no kopējās summas, kas mums piešķirta un atskaites gada, tai reģistrētajai zemei, kas pieteikta subsīdijām,” skaidro ministrijas pārstāvis Majdaks.
Lauksaimniecība, ir viens no trim lielajiem vaļiem, kopā ar pakalpojumu jomu un rūpniecību, uz kuriem balstās valsts ekonomika, tādēļ Horvātijā viss, kas saistās ar zemi ir svarīgi. Lauksaimniecības ministrijā stāsta, ka horvāti no savas zemes tik viegli nešķiras. Pieņemts likums, ka nākamos septiņus gadus lauksaimniecībā izmantojamo zemi ārzemniekiem nepārdos. Ja nu vienīgi māju celtniecībai. Horvātijas skaistā daba un miers piesaistījis nevienu vien pasaules līmeņa zvaigzni. Gleznainajā Istrijā mājvietu nopircis aktieru pāris Breds Pits un Andželina Džolija.
Daļa Horvātu zemes joprojām slēpj Balkānu kara rētas. Ne visos laukos var ganīt lopus, art zemi un pastaigāties, kā tīk. Kopš salīdzinoši nesenā kara laika te palikušas mīnas. Teritorijas ir iezīmētas un soli pa solim ar ārvalstu atmīnētāju palīdzību horvāti tās attīra no posta. Horvātija kļūs par pirmo Eiropas Savienības dalībvalsti ar joprojām mīnētiem laukiem.
Pirmais jūlijs, kad Horvātija iestāsies ES, iekrīt pirmdienā – tā teikt – uzreiz darbos un uzreiz pie lietas. Pirms tam svētdien, plaši kultūras pasākumi gaidāmi galvaspilsētā Zagrebā. Zemniekiem no Gundinči (Gundinci), Novakoveca vai Brodski Stupnika (Brodski Stupnik) aizbraukt gan neizdosies. Darbi neļaus. Pavasaris pilnā plaukumā. Ar Eiropu būs vēl daudz laika iepazīties.
