Pieskārieni ir neatņemama mūsu saziņas daļa – ar tiem tiek nodotas emocijas, kad nepietiek ar vārdiem, savukārt zīdaiņa vecumā tie veicina normālu smadzeņu un domāšanas attīstību, teikts rakstā, kas publicēts Pasaules Ekonomikas foruma portālā.
Tomēr 2020. gadā haptofobija (patoloģiskas bailes no citu cilvēku pieskārieniem) faktiski kļuva par dzīves normu, jo epidemiologi uzstāj, ka maksimāli jāierobežo fiziskie kontakti nolūkā samazināt jaunā koronavīrusa izplatīšanos. Rokasspiediena rituāls, silti apskāvieni – to visu tiek ieteikts atlikt līdz labākiem laikiem.
Tāpat kā daudzos citos gadījumos, koronavīruss tikai paātrinājis jau sen briedušus procesus. Diemžēl mēs novērojam fizisko kontaktu samazināšanos, kas notiek vienlaikus ar tehnoloģiju attīstību, un Covid-19 nostiprina šo tendenci. Tomēr tehnoloģijas var palīdzēt aizpildīt pieskārienu deficītu, norāda raksta autors Silvestrs Lī. Viņš ir līdzdibinātājs amerikāņu jaunuzņēmumam “Emerge”, kas veic izstrādes virtuālās realitātes jomā.
Pacientus neapskaut, audžubērnus – arī!
Pagājušā gadsimta 60. gados kanādiešu psihologs Sidnijs Džurards novēroju draugu un paziņu sarunas dažādu valstu kafejnīcās. Viņš konstatēja, ka līdzīga ilguma sarunās Anglijā cilvēki ne reizi nepieskārās cits citam, ASV īpaši emocionālos brīžos tika novēroti divi pieskārieni. Francijā un Puertoriko šādu pieskārienu bija attiecīgi 110 un 180.
Kopš tā laika rietumvalstīs, īpaši tajās, kurās runā angļu valodā, “nepieskaramības” tendence nostiprinājusies, un tam ir virkne izskaidrojumu.
Mēs dzīvojam laikmetā, kad iepriekšējās desmitgadēs notikusī seksuālā uzmākšanās tiek celta gaismā un plaši apspriesta. Tāpēc pat nevainīgi pieskārieni sāk šķist bīstami un var izraisīt nepatīkamas sekas, norāda autors.
2018. gadā Lielbritānijas organizācija “Medical Defence Union”, kas sniedz juridisku palīdzību ārstiem, ieteica mediķiem neapskaut pacientus, bet aprobežoties ar rokasspiedienu un smaidu, lai izvairītos no iespējamām sūdzībām un prasībām tiesā. Tā paša iemesla dēļ, arī Lielbritānijā audžuvecākiem tika dots padoms (.pdf) neapskaut viņu aizbildnībā esošos bērnus.
Liverpūles Džona Mūra universitātes neirobioloģijas profesors Frensiss Makglouns pauž bažas par to, kādas būs sekas šiem procesiem. “Mēs esam tik ļoti demonizējuši pieskārienu, ka tas izraisa histērisku reakciju… [un] prasības tiesās. Taču pieskārienu trūkums ļoti kaitīgi ietekmē cilvēku psihisko veselību,” Makglouna viedokli citē autors.
Pieskārieni mierina, motivē un pat var veicināt darba samaksas paaugstināšanu.
1984. gadā ASV pētījumā “Mida pieskāriens” (“Midas Touch”) tika veikts kontrolēts eksperiments restorānā. Psihologi konstatēja, ka oficiantes, kuras, apkalpojot pie galdiņiem sēdošos klientus, viņiem pieskārās, saņēma dāsnāku dzeramnaudu, turklāt gan no vīriešiem, gan sievietēm.
Autors atsaucas vēl uz kādu pētījumu, kurā noskaidrots, ka veco ļaužu pansionātu iemītnieki ēd labprātāk un vairāk pēc uzmundrinoša glāsta vai uzsitiena pa plecu. Bet franču psihologa Nikolā Gēgēna zinātniskajā darbā secināts, ka skolēni, kuriem skolotājs draudzīgi pieskāries plecam, trīs reizes aktīvāk piesakās atbildēt klases priekšā.
“Tas liecina, ka, pārdomājot noteikumus šādiem fiziskiem kontaktiem, mēs nedrīkstam ignorēt komforta un paļāvības izjūtu, kad nepazīstami cilvēki pieskaras cits citam bez nekrietna nodoma,” uzskata franču zinātnieks.
Tehnoloģijas palīdzēs remdēt pieskārienu badu
Būtu saprātīgi pārskatīt mūsu nostādnes un padomāt, kā varam panākt, lai mūsu dzīvē atgrieztos vienkārši cilvēciski pieskārieni – garantējot abpusēju piekrišanu un drošību, raksta autors.
Skaidrs, ka kamēr pandēmija nebeigsies vai nepāries mazāk bīstamā fāzē, sociālā distancēšanās turpināsies, bet rokasspiedienus kādu laiku aizstās citas sasveicināšanās formas.
Pagājušā gada vasarā, pēc portāla “Statista” datiem, 62% amerikāņu sveicinājās, pamājot ar roku, bet 55% – pamājot ar galvu.
Pēc ASV galvenā infektologa Entonija Fauči prognozēm, viņa līdzpilsoņi vispār vairs nekad neizmantos rokasspiedienu. Citi speciālisti ir noskaņoti mazāk pesimistiski, bet arī uzskata, ka process, atgriežoties pie normālas pieskaršanās, uzsišanas pa plecu un apskaušanās, prasīs zināmu laiku, norāda Silvestrs Lī.
Viņš pauž pārliecību, ka pieskārienu trūkuma problēmu daļēji palīdzēs atrisināt virtuālās realitātes tehnoloģijas. Šī informācijas tehnoloģiju industrijas augošā nozare 2019. gadā saņēma 4,1 miljarda dolāru investīcijas un par to izrāda interesi tādi giganti kā “Apple” un “Facebook”.
Pandēmijas dēļ miljardiem cilvēku ir spiesti strādāt, mācīties, sazināties un izklaidēties attālināti. Izstrādāts daudz programmu un ierīču, kuras dod iespēju cilvēkiem sazināties ar kolēģiem un draugiem, neizejot no mājām. Taču viņiem visiem pietrūkst viena – pieskārienu, kurus nepieciešams iekļaut mūsu digitālajā komunikācijā, raksta autors.
Izmantojot vienu no Silvestra Lī izgudrojumiem, lietotāji spēj fiziski sajust formas, objektus un pat virtuālo objektu faktūru papildinātajā realitātē, neizmantojot datorizētās valkājamierīces (aproces, brilles, cimdus, pulksteņus un citus priekšmetus ar bezvadu lokālo vai attālināto pieslēgumu citiem datoriem).
Pēc Lī domām, tas palīdzēs ne tikai remdēt pieskārienu badu, bet arī kompensēs fizisko atšķirtību no tuviniekiem un draugiem, kā arī tuvinās nākotni, kurā draudzīgi pieskārieni būs ne tikai pieņemami, bet par tiem arī priecāsies.
