Bjalistokas centrā ir sanākuši aptuveni 100 cilvēku. Viņiem rokās ir Polijas karogi un plakāti, kuros tiek izteikta pateicība robežsargiem. Ir sapulcējies arī diezgan liels žurnālistu skaits, kuru priekšā iznāk dažādi runātāji.
Kāds vīrietis norādīja: "Mēs esam sanākuši, lai pateiktu, ka granātu, akmeņu un zaru mešana uz Polijas virsniekiem nav cilvēktiesības! Mēs esam sanākuši, lai pateiktu, ka nelegālā ekonomiskā migrācija nav cilvēktiesības! Uz Polijas robežas netiek pārkāptas nekādas cilvēktiesības, jo šīs robežas šķērsošana ar spēku nav cilvēktiesības! Mums ir tiesības neatkārtot Rietumeiropas kļūdas. Mums ir tiesības pateikt "nē" multikulturālismam. Mums ir tiesības pateikt, ka Polijai ir jāpaliek par poļu valsti."
Tomēr ir cilvēki, kuri citādāk raugās uz notiekošo. Viņi uzskata, ka Eiropa var dot stingru atbildi uz Baltkrievijas autoritārā līdera Aleksandra Lukašenko īstenoto agresiju, neliekot migrantiem salt mežā.
Viņu vidū ir Katažina Živno un Uršula Humeņika-Dvorakovska.
Humeņika-Dvorakovska norādīja: "Esmu daudz studējusi holokaustu, jo es uzaugu ASV, un tā savā ziņā bija mana saikne ar Poliju. Es pavadīju daudzus gadus, lasot dažādas grāmatas, analizējot un mēģinot saprast, kā tas varēja notikt. Es vienmēr zināju, ka, ja es būtu dzīvojusi tajā laikā, tad es būtu rīkojusies. Es nekādā ziņā nepalīdzētu nacistiem, es pasīvi nenoskatītos, bet gan palīdzētu cilvēkiem. Tādēļ es sapratu, ka es tā sevi redzu, tad man kaut kas ir jādara."
Bet Živno pauda: "Es jau ilgstoši nespēju samierināties ar to, kas notiek manā valstī. Es jūtos nikna un nespēju to visu pieņemt. Mani pārņem bezspēcības sajūta. Tādēļ es esmu mēģinājusi kaut ko darīt, piemēram, piedalījusies dažādos protestos. Kad valdība sāka šādi rīkoties pie robežas, es sapratu, ka viņi ir šķērsojuši līniju, ko, manuprāt, nevajadzētu pārkāpt."
Abas sievietes ir iesaistījušās neformālā grupā ar nosaukumu "Robeža". Tā apvieno 14 nevalstisko organizāciju pārstāvjus, kuri uzskata par nepieņemamu pašreizējo attieksmi pret migrantiem.
Šo organizāciju pārstāvji dodas mežā, lai pabarotu cilvēkus, kuriem izdevies šķērsot robežu, kā arī piegādā viņiem siltas drēbes. Citos gadījumos viņi palīdz sazināties ar advokātiem, lai noformētu patvēruma lūgumu. Savukārt Živno izmanto savas psihoterapeites zināšanas, lai sniegtu emocionālo atbalstu pārējiem aktīvistiem.
Un tā ir vajadzīga, jo sievietes saka, ka viņas ik pa laikam dēvē gan par valsts nodevējām, gan par Kremļa aģentēm, kā arī par tādām, kas neko nesaprot no dzīves.
"Ziniet, godīgi sakot, mani nesatrauc, ka mani kāds sauc par naivu. Labāk lai mani sauc par naivu, bet tādu, kas izrāda cieņu pret cilvēka dzīvību. Es nekādā ziņā nesaku, ka mums vajadzētu ielaist visus šos cilvēkus. Es tikai saku, ka cilvēkiem būtu jāsaņem likumā paredzētā aizsardzība. To nosaka gan Ženēvas konvencija, gan Eiropas likumi, gan Polijas likumi. Viņiem būtu jāiziet caur pienācīgu procesu. Bet Polijā tas vai nu nenotiek nemaz, vai arī mums kā aktīvistiem ir jāiegulda diezgan daudz enerģijas, lai panāktu, ka pret viņiem pienācīgi izturas. Pat ja beigu beigās viņiem tiks atteikta palikšana Eiropā, vismaz viņi būs saņēmuši humānu attieksmi, nevis bijuši spiesti dzīvot mežā nedēļām vai pat mēnešiem ilgi," pauda Humeņika-Dvorakovska.
Viņa uzskata, ka migrantu izmitināšana un viņu patvērumu lūgumu izskatīšana Polijai izmaksātu lētāk nekā pašreizējā drošības operācija vai sienas celtniecība.
Bet Živno norādīja: "Es personīgi uzskatu, ka tas, ko mēs dzirdam Polijas medijos, ir diezgan liela fikcija. Viņi apgalvo, ka robeža tiek sargāta. Bet tajā pašā laikā tūkstošiem cilvēku tik un tā ir spējuši nokļūt Vācijā. Kā tas varēja notikt, ja robeža tiek sargāta? Polijas valdība pat nezina, kurš šķērso robežu. Viņiem par to nav nekādu dokumentu, viņi nezina. Tā nav nekāda drošība. Tā ir tikai ilūzija. Viņi ir aizsūtījuši armiju pie robežas un tādēļ daži tagad jūtas pasargāti. Bet tā nav nekāda drošība."
Savukārt Živno ir pārliecināta, ka Eiropas Savienībai būtu jāpalīdz šīs problēmas risināšanā, sedzot daļu no izmaksām, jo tas nav tikai Polijas, bet gan kopīgais Eiropas izaicinājums.
KONTEKSTS:
2021. gada vasarā ievērojami palielinājās migrantu skaits, kas no Baltkrievijas cenšas nelikumīgi iekļūt Latvijas, Lietuvas un Polijas teritorijā. Lielākā daļa migrantu ir ieradušies no Irākas.
Baltijas valstu un Polijas amatpersonas norādīja, ka Baltkrievijas varas iestādes apzināti neliek šķēršļus robežas šķērsošanai, lai tādējādi sodītu šīs valstis par atbalstu Baltkrievijas opozīcijai un sankcijām pret Aleksandra Lukašenko režīmu.
Eiropas Savienība šādu rīcību raksturo kā hibrīdkara izvēršanu un sola palīdzēt stiprināt ES ārējo robežu.
8. novembrī liela migrantu grupa sapulcējās pie Baltkrievijas robežas ar Poliju, mēģinot iekļūt Eiropas Savienības teritorijā, bet Polija atsakās ielaist šos cilvēkus, jo uzskata, ka viņi ir nevis bēgļi, bet gan "tūristi", kas brīvprātīgi ieradušies Baltkrievijā.
