Reāli piemēri jau atrodami Honkongā, Hanojā, daudzviet Indijā un Bangladešā, kur daudzi ļaudis jau tagad spiesti mitināties telpā, kas nav daudz lielāka par skapi.
Tikai pirms diviem gadsimtiem uz pasaules bija mazāk par miljardu iedzīvotāju. Tagad cilvēku skaits pārsniedzis septiņus miljardus. Pieauguma temps gan ir samazinājies. Visātrāk cilvēku skaits auga 1962.gadā (+2,1%).
Taču pieaugums turpinās, turklāt ar ievērojami lielāku bāzi.
Straujākais demogrāfiskais pieaugums ir valstīs, kurās ir viszemākā ekonomiskā attīstība - proti, katrs otrais jaundzimušais saules gaismu 2050.gadā ieraudzīs Āfrikas kontinentā. Līdz ar to aktuāla ir diskusija par globālo nabadzību.
Pēc organizācijas "Oxfam" pārstāvja Maksa Losona teiktā, vēsture māca, ka tas, kas aptur demogrāfisko izaugsmi, ir nabadzības samazināšana un ienākumu palielināšanās visnabadzīgāko vidū.
"Sešu un septiņu bērnu ģimenes ir norma tikai vietās, kur ir izglītības trūkums un zemi ienākumi, jo nezini, vai vispār puse no taviem bērniem izdzīvos līdz piecu gadu vecumam.
Mēs redzam valstis, kurās vēsturiski bijis liels demogrāfiskais pieaugums, piemēram, Indija vai Bangladeša, bet tagad iedzīvotāju skaits pilnībā ir izlīdzinājies, jo ir lielāka urbanizācija un vairāk naudas nabagu rokās," skaidro Losons.
Pārapdzīvotība potenciāli var izdarīt vēl lielāku spiedienu uz apkārtējo vidi un veicināt klimata pārmaiņas. Tā apdraud arvien vairāk sugu, izplešoties uz lauksaimniecībai veltītām zemēm. Upēm izsīkstot un tuksnešiem izplešoties, arvien vairāk tiek runāts arī par bēgļiem no klimatiskiem apstākļiem.
Cilvēku daudzuma pieaugums gan arī paredz, ka pasaulē ir arvien vairāk izglītoto cilvēku, kas veicina populācijas stabilizāciju. Visas nākotnes projekcijas gan ir tikai teorētiskas, un ir faktiski neiespējami nosaukt visus mainīgos, kas reālajā dzīvē var iespaidot cilvēci.
