Sadaļas Sadaļas

Eva Johansone: Kādēļ 8. marta ziedu vietā nopirku zaļojošu laukumiņu Ganā?

Pirms desmit gadiem es saņēmu vēstuli no latvietes Lindas, kura jau ilgstoši uzturējās Gvatemalā. Viņa bieži viesojās Čahabālas ciematā, kas atrodas kalnainā apvidū, aptuveni 30 minūšu braucienā no Gvatemalas otras lielākās pilsētas. Viņa, redzot, cik grūtos apstākļos norit Čahabālas bērnu ikdiena, aicināja draugus ziedot, lai nopirktu ģimenēm vistas, apģērbu un skolai nepieciešamās lietas. 

Nolēmu palīdzēt Katei - mazai meitenītei, kura dzīvoja kopā ar mammu un vecmāmiņu. Zināju, ka bez atbalsta Kate visdrīzāk neapmeklēs skolu, bet gan strādās. Visbiežāk situācijās, kad trūkuma dēļ jāizvēlas, vai uz skolu sūtīt zēnus vai meitenes, priekšroka tiek dota zēniem. Šķita svarīgi, ka mazajai Katei ir iespēja iegūt izglītību un nākotnē pašai izvēlēties dzīves ceļu. Kad man vaicāja, kādēļ finansiāli atbalstu meitenīti tālā Gvatemalas ciematā, atbildēju, ka izglītotu sieviešu pasaulē nekad nevar būt par daudz. Tolaik vēl nenojautu, cik būtiska ir sieviešu izglītība globālās klimata krīzes mazināšanā.

Izglītība un pārapdzīvotība

Pāris gadus vēlāk devos uz Sumatras salu Indonēzijā, lai veidotu dokumentālu filmu par nabadzību un tās ietekmi uz Ziemeļsumatras bērniem. Reiz vietējie uzaicināja nedēļas nogali pavadīt džungļu ciematiņā pie upes. Solīja skaistas peldes džungļu ieskautā vidē, kas vēlāk izrādījās vietējās dabas daudzveidību noplicinošās gumijkoku plantācijas. Nakšņoju viesmīlīgas ģimenes būdiņā, kurā visi draudzīgi sagūlām uz grīdas. Netālu no manis gulēja namamāte ar zīdaini, bet otrā istabā – pārējie viņas četri bērni. 

Pirmsmiega sarunās pārsteigta atklāju, ka piecu bērnu mātei ir tikai 23 gadi un viņa zem sirds nēsā jau sesto atvasi. Redzot nabadzību un uzklausot izmisumu par grūtībām pabarot bērnus, pēkšņi aptvēru, ka namamātei nav ne mazākās nojausmas, kā izsargāties no grūtniecības. Nogurusi viņa stāstīja par savvaļas gariem, kas pasargāšot. Manā acu priekšā tovakar bija tas, ko parasti lasām globālo vides organizāciju bukletos, – pārapdzīvotības problēma rodas no tā, ka sievietēm tiek liegta piekļuve izglītībai.

Ziemeļsumatras ciematā, strādājot ar bērniem.

Tobrīd, redzot piecus mazus bērnus un nomocīto mammu, aptvēru, cik pašsaprotama mums Latvijā šķiet izglītība. Mums tā ir pieejama bez maksas, bez dzimumu ierobežojumiem un citiem šķēršļiem. No rīta sarunāju namamātei tikšanos ar ārsti, kura ne tikai aplūkoja viņas sasirgušo zīdaini, bet arī izstāstīja par kontracepciju.

Krīzes apstākļos sievietēm slogs ir milzīgs

Šobrīd draudzeņu vidū dzirdu sašutumu, ka Covid-19 pandēmijas slogs lielākoties gulst uz sieviešu pleciem,  – jāskolo bērni, jāgatavo ēst, jātīra māja un paralēli jāspēj paveikt savi peļņas darbi. Sociālajos tīklos ik dienu lasu dažādus padomus, kā mammām šajos apstākļos saglabāt psihisko labklājību.

Līdzīgi kā ar šī brīža pandēmiju, klimata pārmaiņu sekas – sausums, plūdi, vētras – visvairāk skar tieši sievietes nabadzīgajās valstīs.

Viņu pienākums ir sagādāt ūdeni apgabalos, kuros ūdens grūti pieejams. Sievietes pārtrauc izglītoties, lai sagādātu ēdienu un gādātu par ģimeni. Viņas dabas resursu trūkuma izraisītajās konfliktu zonās paliek uz vietas, kamēr vīrieši dodas peļņā uz citām valstīm. Kad vīrieši aizmigrē, sievietes paliek, jo kādam jāturpina rūpēties par bērniem. 

Resursu cīņa

Protams, migrē arī sievietes, un viņu stāsti ir neapskaužami. Reiz starptautiska jauniešu apmaiņas projekta ietvaros iepazinos ar senegālieti Mbomu. Kopā ar citiem vienaudžiem piedalījāmies brīvprātīgā darba seminārā, lai vēlāk katrs dotos brīvprātīgajā darbā uz izvēlēto valsti. Viņai pēc pāris mēnešiem no Senegālas bija jādodas uz Barselonu, lai strādātu vietējā eko kopienā. Nākamajā tikšanās reizē Mbomas vairs nebija.

Izrādījās, ka pēc kopīgā semināra viņa devusies atpakaļ uz dzimteni, ieņēmusi bērnu, lai, nonākot Barselonā, dzemdētu to un pieprasītu pastāvīgu uzturēšanās atļauju Eiropā. 

Mbomas plāns ritēja gludi, jo Barselonā viņai ilgstoši izdevās grūtniecību slēpt, taču istabas biedrene nejauši zem viņas tradicionālā tērpa slāņiem bija pamanījusi Mbomas briestošo vēderu un paziņojusi par grūtniecību projekta koordinatoriem. Tika nolemts senegālieti sūtīt atpakaļ uz dzimteni. To uzzinot, Mboma vienās čībās un naktstērpā devās laukā no mājas un pazuda bez vēsts. Ne viņas ģimenei, ne “Interpol” viņu atrast neizdevās. Pēdējās ziņas pienākušas no Francijas. Zinājām, ka Mbomai Senegālā neklājās viegli, taču, cik izmisušai bija jābūt, lai bez paziņām, naudas, mantām, gaidot bērniņu, ienirtu svešajā Eiropā? Par viņas likteni tā arī nekas vairāk nav zināms.

Plūdi, sausums un bezpalīdzība

Skatoties ekrānā, redzu Viktoru, kurš saules sakarsētā Āfrikas ciematā stāsta par to, ka viņa bērnībā lietavas parasti sākās tagad – martā. Taču šobrīd zeme sausa, putekļaina un grūti apstrādājama. Viktors dzīvo nelielā ciematā Ganas ziemeļos un savā dzīves laikā pieredzējis dramatiskās klimata pārmaiņas, kas skārušas apkārtni. Salīdzinot ar Latviju, kurā klimata draudus jūtam mēreni, Āfrikas josla, kurā atrodas Gana, līdzīgi kā polārie apgabali, ir pirmie, kuros redzamas klimata pārmaiņas – Arktikā kūst ledāji, Ganā ekstrēms sausums mijas ar plūdiem. Viktors laipni piekrīt “WhatsApp” zvanā pastāstīt, ko pieredzējis sešdesmit gadu laikā un kādēļ vada vietējo sabiedrisko organizāciju, rūpējoties par koku stādīšanu un vietējo sieviešu atbalstu.

“Desmit gadu vecumā droši zināju – šomēnes sāksies lietus sezona un koki sazaļos. Šobrīd, runājot ar tevi, nezinu, kad līs.

Iespējams, tikai maijā, jūnijā vai pat jūlijā. Nokrišņu daudzums būs neregulārs, un septembrī visdrīzāk atkal būs iznīcinoši plūdi. Visvairāk no tā cieš sievietes. Liela daļa no viņām plūdos zaudē mājas, dzīvniekus vai pat dzīvību,” par krasajām lietus sezonu izmaiņām stāsta Viktors. 

Viktors izglīto skolēnus par koku nozīmi viņu ciematā.

Sievietes biežāk nekā vīrieši mirst klimata pārmaiņu izraisītu dabas katastrofu laikā. Tas saistīts ar nabadzīgajās valstīs esošajām dzimumu nevienlīdzīgajām sociālajām normām, piemēram, daudzās valstīs neapmaksāts sieviešu pienākums ir pieskatīt un aizsargāt bērnus un vecus cilvēkus, līdz ar to dabas katastrofu gadījumā sievietes nebēg, bet paliek aprūpēt saimniecību. Tāpat arī sociālo normu ietekmē sievietēm nav nepieciešamo izdzīvošanas prasmju – piemēram, peldēšanā, kāpšanā klintīs – prasmes, kas nepieciešamas, lai izglābtos plūdu gadījumā.

Sievietēm dāvina kokus, nevis ziedus

“Mežos izzūd sugas. Visu dzīvi esmu pavadījis laukos, tuvu dabai. Šodien, ejot uz mežu, tas izskatās kā tuksnesis. Tur nav ziloņu, leopardu, antilopju, lauvu. Bērni tā arī uzaug, neredzējuši dzīvniekus. Vietējās sievietes saprot, ka, parūpējoties par dabu, viņas glābj arī savus bērnus. Viņas atbalsta viena otru, krāj mango sēklas un tad kopā 300–400 sievietes stāda tos laukos.

Paradoksāli, ka auglīgajā Ganas zemē karstuma un plūdu dēļ arvien grūtāk iestādīt kokus, krūmus un augļu stādus,” stāsta Viktors. 

Viņš veido kampaņas vietējiem, aicinot novērst degradēto augsni: “Veidojam vides aizsardzības klubus skolās, apgādājam ar stādiem, mudinām stādīt kokus, pat apbalvojam darītājus. Sievietes to dara visčaklāk, jo saprot, ka koki pasargās mājas no svelmes, sniegs pavēni un, iespējams, pasargās arī plūdu laikā. Pēdējo gadu plūdi gan iznīcinājuši daudzus mūsu stādījumus. Es savā dzīves laikā esmu pieredzējis, kā klimata jautājums manā valstī ir kļuvis akūts,” atzīst Viktors.

Sievietes un vide

Par klimata pārmaiņām lielākoties ir ierasts runāt saistībā ar izmaiņām dabas procesos un to, kā tās var nest zaudējumus dabas daudzveidībai un ekonomikai. Mazāk tiek runāts par klimata taisnīgumu jeb to, ka ne tikai visi planētas iedzīvotāji nepiedalās vienlīdzīgi klimata pārmaiņu izraisīšanā, bet arī pat dažādas rases, dzimumi un dažādi materiālā turīguma slāņi cieš no šīm pārmaiņām atšķirīgi. Šodien, Covid-19 pandēmijas fonā, gribu uzsvērt sieviešu ciešanas, ko izraisa ne vien vīruss, bet arī klimata krīze. Zinu, ka daudzas no mums solidarizēsies šajā jautājumā.

Kādēļ mums būtu jāinteresējas par to, kas notiek tālās zemēs? Man nav vienkāršas atbildes. Tas jāsaprot katram pašam.

Mani personīgi domāt par šiem jautājumiem liek apziņa, ka esam starp bagātākajām pasaules valstīm, kas sniedz globāli lielāko ieguldījumu emisiju radīšanā. Starp citu, pasaules 1% bagātāko iedzīvotāju rada tikpat daudz emisijas kā pasaules 50% nabadzīgāko iedzīvotāju. Jā, arī mans dzīvesveids un manas izvēles veido klimata krīzi. Mazākais, ko es spēju, ir atbalstīt Kates skološanu Gvatemalā, palīdzēt ar padomu indonēziešu daudzbērnu māmiņai un noziedot par šo sleju saņemto autora honorāru Viktoram, lai viņš nopērk jaunus stādus. Zināšu, ka 8. martā tulpju un narcišu vietā esmu nopirkusi nelielu, zaļojošu laukumiņu Ganā. 

Šī raksta tapšanu finansiāli atbalstīja Eiropas Savienība projekta "ClimACT" ietvaros. Rakstā paustā informācija ir autora viedoklis, un tas nekādā gadījumā nav uzskatāms par Eiropas Savienības viedokli.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt