Nobela prēmijas laureāte literatūrā: Krievija sevi uzskata par degošu cietoksni  

Krievija šobrīd izturas tā, it kā apkārt būtu ienaidnieki, bet Krievija – degošs cietoksnis, uzskata Nobela prēmijas laureāte literatūrā no Baltkrievijas Svetlana Aleksijeviča. Viņa gluži kā hroniste fiksējusi Padomju Savienības dzīves un sabrukuma ietekmi uz cilvēka dvēseli. Viņas spriedumi par Krieviju pārsteidz ar dziļumu un krievu dvēseles izpratni. 

Prestižo Nobela prēmiju literatūrā žurnāliste Svetlana Aleksijeviča saņēma pirms diviem gadiem. Viņa ir pirmā baltkrieviete, kam tā piešķirta. Tiesa, baltkrievu literārās aprindas viņai savulaik pārmetušas rakstīšanu krieviski, nevis baltkrieviski. Aleksijeviča 40 gadus pētījusi mazo padomju cilvēku, kā viņa pati saka, mazo sarkano cilvēciņu, pētījusi sadzīvisko sociālismu un kā tas ietekmē cilvēka dvēseli. Pētījusi, kāpēc pēc tik daudz izlietām asinīm cilvēki joprojām izjūt nostaļģiju pēc padomju laikiem.

Vai propagandas mašinērija šobrīd Krievijā strādā labāk nekā padomju laikos?

Tā tagad ir nekaunīgāka. Nekaunīgāka un neloģiskāka. Proti, tai ir pašai sava kaut kāda loģika, bet es pat nezinu, uz kādu cilvēku tā ir mērķēta – tā es vismaz agrāk domāju. Es domāju, ka tā ir vērsta uz tādu primitīvu cilvēku, tādu neviens neklausīsies. Bet izrādās – klausās un tic. Un šī propaganda nodrošina karu Ukrainā, karu Sīrijā. 

Kādreiz vecmāmiņas teica: galvenais, lai nebūtu kara. Tāda sajūta vēl valda?

Jā, tagad gan šī sajūta zudusi. Krievijā ļoti viegli runā par trešo pasaules karu. Kad es braukāju pa Eiropu, nedzirdu, ka tik viegli par šo karu kāds runātu, tā nesaka. Bet Krievijā par to runā viegli – tas arī mani pārsteidz un biedē. Tas ir droši vien tāpēc, lai turētu cilvēkus mobilizētā stāvoklī, tas ir vecs zināms paņēmiens.

Vai Baltkrievijas opozīcijai izdosies tas, ko viņi cenšas darīt?

Es tā nedomāju, mums ir ļoti vāja opozīcija, var pat teikt, ka tā ir demoralizēta, nospiesta. Un tai nav spēcīgas ietekmes sabiedrībā, lai gan tur ir vīrišķīgi cilvēki, visi sēdējuši cietumos, bet viņu personīgā pašaizliedzība nav kļuvusi par ietekmes sabiedrībā pamatu. Tauta ar to nav aizrāvusies.

Kāpēc, jūsuprāt?

Es domāju, ka mums nav brīva cilvēka pašapzināšanās, mēs nebijām gatavi brīvībai, un mēs nezinām, kas tā tāda ir un mēs nespējām... Mēs esam tikai ceļa sākumā. Mēs bijām romantiķi deviņdesmitajos gados, kad domājām, ka brīvība ir tepat, aiz vārtiem. 

Vai sabiedrības līderi toreiz deviņdesmito gadu sākumā kaut kur kļūdījās?

Jā, nu protams, tas viss ir kļūdu rezultāts. Kamēr līderi demokrātiski strīdējās savā starpā, varu paņēma cilvēki no ielas.

Kā Eiropa var palīdzēt Krievijai un Baltkrievijai šajā ceļā?

Eiropa nevar atrisināt visas mūsu problēmas. Brīvības problēmas var atrisināt tikai pati tauta. Eiropa mums tikai var palīdzēt ar kādām brīvības apmācībām, palīdzēt jaunām pilsoniskām iniciatīvām, jauniem interesantiem cilvēkiem... Bet kā jūs redzat, it īpaši Krievijā, bet arī Baltkrievijā šos cilvēkus valdība uzrauga, viņi tiek saukti par [ASV] Valsts departamenta aģentiem, par ienaidniekiem un pats svarīgākais un briesmīgākais, ka tauta apkārt tam tic.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti