Aprit pieci gadi kopš Eiromaidana revolūcijas sākuma Ukrainā. Tās laikā galvaspilsētā Kijevā ielās izgāja tūkstošiem cilvēku, lai protestētu pret tolaik pastāvošo varu, kura vairāk raudzījās Krievijas, nevis Eiropas Savienības virzienā. Lai arī kopš notikušā vērojama situācijas uzlabošanās, tomēr konflikta atrisināšana Ukrainas austrumos, kā arī korupcija joprojām ir vieni no lielākajiem izaicinājumiem, norādījuši ārpolitikas eksperti. Viņi arī nesaskata, ka nākamgad notiekošās prezidenta un parlamenta vēlēšanās Ukrainā varētu mainīt Kijevas pašreizējo kursu, kas vērsts uz Rietumiem.
Pirms pieciem gadiem - 2013. gada 21. novembrī - tūkstošiem cilvēku aizsāka brīvības jeb tā dēvēto Pašcieņas revolūciju. Tās laikā iedzīvotāji protestēja pret Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča atteikšanos parakstīt asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību un bažām par tuvināšanos Krievijai. Lai paustu savu neapmierinātību, aizvien vairāk cilvēku pulcējās Neatkarības laukumā jeb Maidanā netālu no Ukrainas Augstākās Radas jeb parlamenta ēkas.
2014. gada februārī protesti sasniedza kulmināciju, kad pēc varasiestāžu rīkojuma sāka izdzenāt brīvības akcijas dalībniekus. Šo sadursmju laikā un no snaiperu lodēm mira vairāk nekā simts cilvēku. Šos upurus piemin kā „debesu simtu”.
Drīz vien Janukovičs pameta Ukrainu un patvēruma rada Krievijā. Pēc tam, kad pie varas nāca proeiropeiski noskaņotie spēki, Ukraina apsūdzēja Janukoviču par galveno vainīgo bojāgājušo nāvē.
Vēlāk Ukrainas prokuratūra pieprasīja bijušajam Ukrainas līderim piespriest mūža ieslodzījumu par valsts nodevību, līdzdalību Krievijas agresijā, Ukrainas suverenitātes un teritoriālās vienotības pārkāpšanu. Janukovičs visas apsūdzības noliedzis.
Jāņem vērā, ka Janukovičam šajās dienās bija paredzēta arī uzklausīšana tiesā Kijevā, taču uz to viņš nevarēja ierasties veselības problēmu dēļ, paliekot ārstēties kādā privātklīnikā Krievijā.
Tomēr revolūcijas fonā līdz ar politisko spēku maiņu Ukrainā un tās asociācijas līguma noslēgšanu norisinājās vēl divi citi ne mazāk nozīmīgi notikumi: Kremlis, atbildot uz notikušo, anektēja Krimas pussalu, un Ukrainas austrumos savas darbības izvērsa prokremliski noskaņotie kaujinieki.
Arī pēdējā laikā joprojām var dzirdēt par to, ka kāds cietis vai bojā gājis Ukrainas austrumos. Uz to savu uzmanību vērsa arī Latvijas Radio žurnāliste Ina Strazdiņa, kura nesen viesojās Ukrainas galvaspilsētā. Viņa par situāciju valstī izvaicāja vietējos iedzīvotājus, kuri runā vai nu par karu, vai arī korupciju.
„Prasu, kā tagad ir Ukrainā jau vairākus gadus pēc revolūcijas…..sirmais vīrs saka – karš turpinās: “Visu laiku notiek karš. Donbasā ir sagrābuši Doņecku un Luhansku, un tur nekas bez Krievijas nenotiek.”
Vēlāk ar Igoru, vietējo iemītnieku, kurš piestrādā par taksometra šoferi, šķērsoju Kijevas platās ielas un krustojumus. Runājot ar viņu, nākas pārliecināties, ka Ukraina joprojām ir milzīgu kontrastu zeme – gan politiskajos uzskatos, gan turībā. Igora sieva saņem, kā viņš pats saka, pārvēršot visu saprotamā valūtā, 50 dolāru lielu pensiju mēnesī.
„Saprotiet, tie, kas „Maidanā” kļuva par invalīdiem, prasa – par ko mēs tur sevi atdevām? Lai daži sev atkal kabatas piebāztu? Nu, nav taisnības, nav!”
Korupcija ir viena no galvenajām problēmām, kas jāatrisina Ukrainai, norādījis arī Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors Andis Kudors:
„Tā saistīta ar nepietiekamo korupcijas apkarošanu Ukrainā. Šī vēlme - atbalsts virzībai uz Rietumiem, stratēģiskā izvēle - ne vienmēr visu ukraiņu prātos ir saistīta ar likuma varas, tiesiskuma un korupcijas apkarošanas nostiprināšanu. Diemžēl. Varbūt ir nākusi atziņa, ka daļa no oligarhiem - Ukrainas miljardieriem -, kuri nospēlēja ļoti nozīmīgu lomu 2014. un 2015. gadā, kad palīdzēja aizsargāt pilsētas no prokremliskajiem karotājiem, ir arī vaininieki pie korupcijas kultūras pastāvēšanas. Šis process būs sāpīgs, jo nav iespējas integrēties Rietumos, runājot tikai par ārpolitikas prioritātēm, un ir arī jārunā par tiesiskumu un likuma varu.”
Kudors arī piebilst, ka Kijevai vajadzētu īstenot reformas daudz straujāk, kamēr ir vajadzīgā motivācija, ko palīdz veicināt arī Krievija ar savu rīcību:
„Tas, ka tas notiek lēnām, nav labi. Tas ir bīstami. Jo atceramies kāds bija atplūdu vilnis pēc pirmās „Oranžās revolūcijas” 2004. gadā. Līdz ar to tagad ir svarīgi, ka šī „Pašcieņas revolūcija”, kas bija Maidana notikumi, lai tas tiktu uzturēts. Te gan jāsaka, ka [Krievijas prezidenta Vladimira] ir Putina politika ar karošanu Donbasā, kas bez Krievijas aktīvas iesaistes faktiski nav iespējams. Jāsaprot, ka viņi vēlas paturēt Ukrainu, taču ar visu, ko viņi [Maskava] dara, viņi to grūž projām.”
Gan Kudors, gan politikas studiju centra „PENTA” valdes priekšsēdētājs Volodimirs Fesenko ir pārliecināti, ka nākamgad Ukrainā notiekošās prezidenta un parlamenta vēlēšanas ir svarīgas. Tajā pašā laikā eksperti neuzskata, ka tās varētu viest kādas būtiskas pārmaiņas Ukrainas iekšpolitikā vai politiskajā kursā attiecībā pret Eiropu.
