Buča, Jablunskas iela. Klusa un mierīga dienas vidū. Pa kādam riteņbraucējam un gājējiem, bet vēl pirms dažiem mēnešiem tā kļuva par baisāko Krievijas sāktā kara seju visas pasaules priekšā.
Pēc okupantu atkāpšanās parādās pirmās liecības par civiliedzīvotāju slepkavībām, ko pastrādājis Krievijas karaspēks.
Bučas apkaimē vēlāk atrasti vairāk nekā 1300 cilvēku līķi.
Aiz ložu un šķembu saraibinātiem vārtiem dzīvo Vasīlijs. Pensionēts ātrās medicīniskās palīdzības brigādes vadītājs. Martā, kad Bučā sākās apšaudes, viņš ar visu ģimeni, bērniem, mazbērniem bija mājās.
“Kad piektajā datumā viņi ieradās, pie manis bija visa ģimene – meita, mazdēli, sievasmāte. Seši cilvēki bijām. Mobilos telefonus izslēdzām, visu noslēpām, jo mums bija daudz fotogrāfiju. Ielikām kabatās tikai vecos podziņtelefonus, lai, ja nu kas… Pie mums lauzās iekšā, bet man ir trīs suņi, un tie atturēja. Viņi neienāca,” stāsta Vasīlijs.
Pēc tam kaujas bija smagas, saka Vasīlijs. Bruņutransportieri stāvēja ielas galā, piecstāvu mājas logos – snaiperis. Visus, kas parādījās ielā vai pabāza galvu laukā, bez žēlastības šāva nost. Mobilajā telefonā Vasīlijs centies dokumentēt notiekošo uz ielas.
Sajūta vārdos nav izstāstāma, atzīst Vasīlijs. Mājās bija sagatavojuši Molotova kokteiļus, bet bērnu dēļ nav rādījuši. Nedēļas šausmās pagrabā, palaikam mēģinot paskatīties laukā, lai saprastu, kas notiek.
“Tur stāvēja mikroautobuss “T4” sadedzis. Lūk, tur, kur tagad tā mašīna stāv, tur bija trīs sievietes un viena meitene, 14 gadu veca. Visas sadegušas,” stāsta Bučas iedzīvotājs.
Pēc aptuveni mēneša, kad Ukrainas bruņotajiem spēkiem bija izdevies sakaut Krievijas karaspēku un aiztriekt no Bučas, Vasīlijs pirmo reizi iznāca uz ielas un pelēkajā, aukstajā dienā ieraudzīja asinis stindzinošu posta ainu – ielā gulēja nošauti cilvēki.
To visu viņš dokumentējis ar mobilo telefonu un pats fonā saka – te bija sprādzieni, šie cilvēki gribēja tikt prom, bet visus viņus nošāva no bruņumašīnas.
Tagad Vasīlijs saka, ir jādzīvo tālāk. To, ka uzbrukums varētu atkārtoties, viņš neizslēdz. Notikušais arvien uzvirmo arī sarunās ar kaimiņiem par to, cik katrs ilgi pagrabā sēdējuši un kurš pirmais krievus un mirušos ieraudzījis.
Bet tikmēr lielāki un pilnāki ar katru nedēļu kļūst Bučas kapi. Vēl pirms dažām dienām te apglabāti vairāki desmiti cilvēku, kas iepriekš atrasti masu kapos, Krievijas karavīru nogalināti, spīdzināti un tagad tuviniekiem vairs neatpazīstami. Uz krustiem nav vārdu, tikai numurs un norāde, kurā apkaimē cilvēks atrasts. Eksperti pēc DNS analīzēm turpina meklēt piederīgos, tāpēc numuri uz krustiem patlaban paliek kā orientieris
Sergejs ar Vladislavu ir tie, kuri gādā mirušos uz Bučas kapiem, paši rok bedres, jau mēnešiem ilgi.
Bučas palīdzības dienesta darbinieks Sergejs stāsta: “Gandrīz katru dienu kādu atvedam. Karavīrus glabājam tur, mazliet augstāk, tur ir visi nogalinātie civiliedzīvotāji, un te ir – nezināmie. Un tie vēl nav visi. Vēl daudzi guļ morgos. Nākamnedēļ vedīsim šurp atlikušos. Un tad jau kaut kad arī beigsim. Viegli nav. Bet Bučas okupācijas laikā, kad krievi bija iekšā, bija vēl trakāk. Pa divsimt cilvēku no Bučas ņēmām, sākumā uz brāļu kapiem, tad ekshumācija, tad morgs, un tad visus vedām te, kapos, glabāt. Lūk, tā.”
Pagaidām Bučā atrastas teju 500 cilvēku mirstīgās atliekas, viņu vidū arī bērni.
Svētā Andreja dievnama pagalms Bučā bija viens no tiem, kur steigā, vēl krievu armijai esot pilsētā, masu kapā apglabāja vairāk nekā 100 cilvēku. Viņi visi ir pārapbedīti. Bet vietā, kur uz brīdi atdusējās noslepkavotie cilvēki, nolikta piemiņas zīme, ziedi, svecītes un bērnu rotaļlietas.
Bučā pastrādātie Krievijas armijas noziegumi arvien tiek izmeklēti. Bet pati pilsēta pamazām un piesardzīgi cenšas atgūties no milzīgās traumas, joprojām esat kara ēnā.
KONTEKSTS:
2022. gada 24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Karadarbības sākumā Krievija ieņēma Hersonas pilsētu, bet Ukrainas aizstāvjiem izdevās atvairīt uzbrukumu galvaspilsētai Kijivai. Krievijas karaspēks masveidā pastrādāja kara noziegumus Kijivas apgabala pilsētās, nogalinot civiliedzīvotājus. Pēc ilgas pretošanās maijā Krievijas spēku kontrolē nonāca arī stratēģiski svarīgā Mariupoles pilsēta.
Krievijas karaspēks pēc atkāpšanās no Kijivas galveno uzmanību koncentrējis uz Ukrainas austrumiem, kur jūlijā pārņēma savā kontrolē visu Luhanskas apgabala teritoriju. Taču citviet okupācijas spēkiem nav izdevies būtiski pavirzīties uz priekšu. Ukraina saņem no Rietumiem arvien vairāk moderno ieroču un īsteno pretuzbrukumus, lai atkarotu okupētās teritorijas.
Krievijas agresija pret Ukrainu izraisījusi vispārēju starptautiskās sabiedrības nosodījumu, pret Krieviju tiek ieviestas arvien jaunas sankcijas. Daudzi rietumvalstu uzņēmumi nolēmuši aiziet no Krievijas tirgus.
