Gints Amoliņš: Kāpēc briti nobalsoja par ''Brexit''? Vai tas bija politisko elišu avantūra, kas aizgāja šķērsām, vai patiesa tautas gribas izteikšana un protests?
Brendans Donelijs: Daļa cilvēku nobalsoja, bet ļoti neliels vairākums elektorāta, kas, starp citu, bija ierobežots. Nevarēja balsot ārzemnieki; tie, kas jaunāki par 18 gadiem; ārzemēs dzīvojošie briti. No tiem, kas varēja balsot, faktiski 37% nobalsoja par izstāšanos, 35% nobalsoja par palikšanu Eiropas Savienībā.
Kopš tā laika redzam, ka diskusija bijusi neauglīga, jo tas nebija balsojums par kādu konkrētu izstāšanās modeli. Pastāv četri vai pieci atsevišķi un diezgan pretrunīgi ''Brexit'' modeļi, nevienam nav pārliecinošs vairākuma atbalsts. Un, tikai nomaskējot šīs smagās izvēles, bija iespējams iegūt šo mazo, un, manā ieskatā, pārejošo vairākumu par izstāšanos.
Vai Lielbritānijai izdodas saprast, kuru ''Brexit'' modeli tā vēlas?
Nedomāju, ka Lielbritānija ir kaut par sprīdi nonākusi tuvāk saprašanai, ko tā grib, jo runa ir par plānu, kas ir pretrunā pats sev.
Tas ir, ''Brexit'' izstāšanās kampaņa teica, ka ārpus Eiropas Savienības Lielbritānijai būs labāks saistību un iespēju komplekts, nekā esot tās sastāvā. Bet Eiropas Savienība šādu situāciju nevar pieļaut. Nevis tāpēc, ka tā gribētu sodīt Lielbritāniju, bet tāpēc, ka tas grautu Eiropas Savienības filozofijas idejiskos pamatus - proti, ka cilvēki samierinās ar lietām, kas viņiem nepatīk, lai dabūtu lietas, kas viņiem patīk. Un, ja britiem no Eiropas Savienības ļaus dabūt tikai to, kas viņiem patīk, neuzņemoties pienākumus, kas viņiem nepatīk, tas graus Eiropas Savienības uzticības un būtības pamatus.
''Brexit'' jānotiek tieši pēc gada – 2019.gada martā. Atsevišķi Eiropas Savienības līderi Briselē izteikuši cerību, ka Londona varētu pārdomāt un palikt.
Es domāju, ka iespēja ir puse uz pusi, 50 pret 50. Šogad rudenī britu parlaments apsvērs vai nu variantu, ka Lielbritānija izstāsies bez jebkādas vienošanās - un šāda iespēja pastāv -, vai arī sarunās panākt vienošanos, kas Lielbritānijai jebkurā gadījumā būs neizdevīga
Manā ieskatā ir pilnībā iespējams, ka būs otrs referendums – par izstāšanās noteikumiem.
Es pieņemu, ja britu valdība vērsīsies pie saviem Eiropas partneriem ar lūgumu pagarināt sarunu termiņu, lai mēs varētu sarīkot referendumu, šāds lūgums droši vien tiktu apmierināts.
Ja Lielbritānija izstājas, ko tas nozīmētu Lielbritānijai, kādas būtu sekas? Vai tai būtu jauna loma pasaulē, vai tā būtu “globāla Lielbritānija”, kā teikusi premjere Terēza Meja?
Britu parlamenta komiteja nesen publicēja ziņojumu, kas bija ļoti kritisks par “globālās Lielbritānijas” koncepciju. Ja Lielbritānija grib būt “globāla”, to ļoti labi var izdarīt, arī esot Eiropas Savienības sastāvā. Tas bija tikai sauklis.
Lielbritānijai nav ne jausmas, ko tā darīs, esot ārpus Eiropas Savienības.
Visa britu elites politiskā un intelektuālā enerģija katru dienu tiek veltīta problēmām, kas izlec no ''Brexit'' sarunām. Sarunas ne tuvu nevedas tā, kā bija gaidīts. Savukārt Eiropas Savienība bijusi daudz konsekventāka, vienotāka un daudz stingrāka savā nostājā, nekā bija cerējusi britu valdība.
Vai redzat ko pozitīvu no Lielbritānijas izstāšanās, jaunas iespējas valstij?
Es neko tādu nesaskatu. Piemēram, Francija nesen parakstīja svarīgu divpusējo vienošanos ar Indiju. Mums teica, ka viena no lielajām priekšrocībām, esot ārpus Eiropas Savienības, būs iespēja noslēgt vienošanās, ko liedza Eiropas Savienībā. Es neredzu nevienu pozitīvu aspektu no Lielbritānijas izstāšanās.
[Francijas prezidents Emanuels] Makrons šomēnes bija Indijā un teica, ka grib, lai Francija aizstāj Lielbritāniju kā primāro partneri Eiropā.
Ja tu atstāj savus vārtus tukšus, tad pretī jābūt diezgan švakai komandai, lai tavos vārtos neiesistu bumbu.
Kā ar Eiropas Savienību, ja briti izstājas. Apvienotā Karaliste bijusi diezgan ietekmīga bloka dalībvalsts. Vai tas daudz ko mainīs?
Mazākā mērā, nekā tas būtu bijis pirms gadiem desmit. Pēdējo četru, piecu gadu laikā Lielbritānija kļuvusi par mazāk ietekmīgu dalībvalsti, konservatīvo valdībai aizraujoties ar iekšējām politiskām debatēm par Eiropu. Protams, liela valsts ar pieredzējušu diplomātisko dienestu diskusijās vienmēr tiks ņemta vērā. Ir cilvēki, kas saka, ka, britiem izstājoties, Eiropas Savienība būs mazāk tendēta uz brīvo tirdzniecību, vairs nebūs tik ekonomiski liberāla. Tajā varētu būt sava daļa taisnības. Tomēr ir aplami iedomāties, ka Lielbritānija vienmēr bijusi vienīgā liberālas brīvās tirdzniecības aizstāve. Ir arī vācieši, holandieši, Baltijas valstis. Arī pati Francija ir milzīgs eksportētājs. Ir muļķīgi iedomāties, ka Francija ir protekcionistiska valsts. Tā varbūt neiztēlojas brīvo tirdzniecību tādā pašā veidā ka briti, tomēr līdzību ir daudz vairāk nekā atšķirību.
Viena lieta, kas, britiem izstājoties, varētu būt pozitīva Eiropas Savienībai, ir jautājumā par aizsardzības integrāciju - britiem būs mazāk iespēju kavēt integrāciju aizsardzībā.
Un rezultātā briti pat varētu gribēt tajā iesaistīts arī no ārpuses – tas būtu paradoksāls iznākums, taču, manuprāt, pilnībā iespējams.
Eiropas Savienībā Lielbritānija ir viena ir viena no asākajām un skarbākajām balsīm pret Krieviju, īpaši tagad pēc dubulaģenta Skripaļa indēšanas lietas. Eiropas Savienība saka, atbalstīs Lielbritāniju, varētu būt vēl viens sankciju vilnis. Kā ''Brexit'' varētu ietekmē Eiropas Savienības politiku pret Krieviju?
Tas jāskatās plašākā kontekstā. Eiropa iepriekš nav gājusi tālāk aizsardzības integrācijā daļēji tāpēc, ka labāk paļāvās uz amerikāņu aizsardzību. Bija iestājies sava veida slinkums finansiālā un intelektuālā līmenī attiecībā uz Eiropas aizsardzību.
Ir pamats uzskatīt, ka Trampa un varbūt arī viņa pēcteču laikā eiropieši vairs nevarēs kā pašsaprotamu pieņemt, ka amerikāņu aizsardzība ir beztermiņa.
Domāju, ka neatkarīgi no ''Brexit'' sekos soļi, lai Eiropa kļūtu par tradicionālāku stingro varu attiecībās ar Krieviju, nekā bijusi gatava būt līdz šim.
Ir skaidrs, ka Putins un viņa Krievija nepavelkas uz ideju par Eiropu, kas balstīta sadarbībā. Krievijai ir vairāk tradicionālā darvinismā balstīta pieeja starpvalstu attiecībām. Tas ietekmēs Eiropu un veidu, kā tā uztver pati sevi.
Liekas, ka Krievijai ir īpaša interese par bijušajiem spiegiem, aģentiem vai oligarhiem, kas savas jaunās mājas raduši Lielbritānijā. Ir vairāk nekā desmit aizdomīgu lietu, kurās šie cilvēki atrasti miruši..
Un Lielbritānija šīs lietas atvērs un izskatīs no jauna...
Kādēļ Krievijai, kā liekas, ir tik liela interese par šiem cilvēkiem Lielbritānijā?
Šīs ir divas dažādas cilvēku kategorijas. Viena ir oligarhi, kas ierodas, jo Londonas īpašumu tirgus ir ļoti pievilcīgs, jo Londonas Sitija viņiem atvieglo investīciju operācijas.
Tad ir cilvēki, kas saistīti ar izlūkdienestiem. No rietumvalstu izlūkdienestiem britu slepenais dienests droši vien ir viens no pamatīgākajiem, starp atpazīstamākajiem un prestižākajiem. Un ir krievi, kas labāk sadarbojas ar britiem, nevis amerikāņiem. Tādēļ
es nebrīnītos, ka Lielbritānijā dzīvo pieklājīgs skaits ar izlūkdienestiem saistītu personu.
Tas būtu ļoti satraucoši, ja izrādīsies, ka daudzi no viņiem bijuši pakļauti Krievijas atmaksai.
Kāpēc lai Krievija to darītu?
Tas ir brīdinājums pārējiem, ka, pat ja tev izdodas sadarboties ar britiem un tu pārcelies uz Apvienoto Karalisti, Krievijas roka līdz tevīm aizsniegsies, lai tevi sodītu.
