Toms Pastors: Dienvidkorejas prezidents izdarīja politisku izvēli, kas daudzuprāt bija diezgan drosmīga, dodoties pats personīgi uz Phenjanu. Tagad mēs arī dzirdam, ka Ziemeļkorejas līderis apspriež iespēju apmeklēt dienvidus. Vai domājat, ka tas ir iespējams, un kādu vēstījumu tas nestu?
Songdžins Hans: Manuprāt, tam vajadzētu notikt.
Aprīlī Kims Čenuns kļuva par pirmo Ziemeļkorejas līderi, kas spēra kāju uz Dienvidkorejas zemes samita laikā, un ir cerība, ka viņš kļūs arī par pirmo Ziemeļkorejas līderi, kas apmeklēs Seulu,
lai turpinātu starpkoreju izlīgšanas procesu. Ļaujiet man atgādināt, ka Korejas pussala joprojām atrodas tikai pamiera stāvoklī. Korejas kara oficiāla izbeigšana ir steidzams uzdevums, ne tikai Dienvidkorejas pusei, bet abām pusēm.
No Dienvidkorejas puses – kāpēc ir svarīgi iesaistīties dialogā ar ziemeļiem, lai gan zinām, ka ziemeļos ir politiskā sistēma, kas ir diktatūra, bruņota un ar lielu destrukcijas un vardarbības potenciālu?
Tas ir labi zināms visur pasaulē, ka mums ir kopējs liktenis visiem korejiešiem. Mēs esam viena tauta, kas dzīvojusi kopā gandrīz 4300 gadus, no tiem esam šķelti tikai pēdējos 70. Kopš stāšanās valsts vadītāja amatā 2017.gadā [Dienvidkorejas] prezidents Muns [Džēins] nepārtraukti uzsvēris nepieciešamību veidot dialogu, lai mazinātu spriedzi Korejas pussalā. Jaunas miera ēras sākšana ir šīs administrācijas lozungs.
Turklāt miers un stabilitāte mūsu pussalā ir pamatā mieram un stabilitātei ne tikai pie mums, bet visā ziemeļaustrumu Āzijas reģionā, kur dzīvo viena piektā daļa pasaules iedzīvotāju un kas veido ceturtdaļu no visas pasaules ekonomikas.
Ja runājam par šiem centieniem, kurus Dienvidkoreja ir gatava paveikt – kādos jautājumos Seula ir gatava piekāpties, lai ziemeļi atteiktos no savām aptuveni 60 kodolraķetēm? Investīcijas, kādas speciālas programmas – kas tiek sarindots piedāvājumā, kuru esat gatavi dot otrai pusei?
Ziemeļkoreja ir slēgusi savu kodolizmēģinājumu objektu, kā to pieprasījusi starptautiskā sabiedrība, tikmēr ASV un Korejas republika pārtraukusi kopējas liela mēroga militārās mācības. Samita laikā Phenjanā Ziemeļkoreja arī solījusi slēgt vienu no nozīmīgākajām raķešu izmēģināšanas vietām un raķešu palaišanas platformu un ir arī izrādījusi apņēmību spert papildu soļus denuklearizācijas virzienā, ieskaitot Ziemeļkorejas nozīmīgākā kodolobjekta slēgšanu. Taču tajā pašā laikā, protams, ja apstākļi uzlabosies, tas paver iespēju kopējiem projektiem, iniciatīvām, taču, kā jau to labi zināt – vispirms Ziemeļkorejai jāsper konkrēti soļi denuklearizācijas virzienā, pirms mēs sākam runāt par tālāku sadarbību.
Ja runājam par nākotni – ko dienvidkorejieši gaida, teiksim, desmit gadu laikā? Kāda Ziemeļkoreja būtu labākais, un vai Koreju apvienošana ir reāla iespējama, vai tomēr tās ir tikai runas, kurām nav reāla seguma?
Varbūt atceraties, kad pagājušajā gadā, ANO asamblejā prezidents Muns skaidri teica, ka Korejas Republika nealkst pēc Ziemeļkorejas sagruvuma un tā nemeklēs Koreju apvienošanu ar absorbēšanu vai ar kādām mākslīgām metodēm. Tas ir ļoti svarīgi. Un arī nesenajā sanāksmē Phenjanā līderi uzsvēra neatkarības principu un Korejas tautas pašnoteikšanās tiesības.
Mēs vispirms meklējam Ziemeļkorejas atbrīvošanu no kodolieročem un pastāvīga miera nodrošināšanu pussalā. Taču tajā pašā laikā mums ir vēlme palielināt ekonomisko sadarbību un savstarpējās saites.
Pašlaik, protams, ir vēl pāragri runāt par politisku apvienošanos, taču sapnis kādreiz ieraudzīt apvienotu Koreju joprojām saglabājas.
