Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Meliorācijas sakārtošanas projektiem pieejami vēl 29 miljoni eiro

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Māris Zanders. Puse uz vēlēšanām neaizgāja. Un tālāk?

Ukraina - pieci gadi kopš Eiromaidana revolūcijas

Kas piecus gadus pēc Eiromaidana var izšķirt Ukrainas politisko kursu?

Drīz būs pieci gadi kopš Eiromaidana revolūcijas, kad Ukrainas galvaspilsētā Kijevā tūkstošiem cilvēku izgāja protestos pret iesīkstējušo korupciju, pret varas lēmumu pieslieties Krievijai, nevis Eiropas Savienībai (ES). Vai Ukrainā notiek pārmaiņas un vai Eiromaidana vērtības palīdzēs arī jau pavasarī gaidāmajās prezidenta vēlēšanās, kad var būtiski izšķirties Ukrainas politiskais kurss?

Ukrainas eirorevolūcijas simbols - Maidana laukums 

„Maidana” laukumā Kijevas centrā šalc strūklaka, saplūstot ar cilvēku čalām. Rudenīgi zeltainajā dienā pie lielā uzraksta angļu valodā „ I love Kyiv” jeb „Es mīlu Kijevu” valsts nacionālā karoga – zilā un dzeltenā – krāsās fotografējas tūristi, ģimenes ar bērniem.

Puikas pelna naudu, ļaujot uz rokas paturēt baložus. Vēsturiskajā Maidana laukumā – Ukrainas eirorevolūcijas simbolā un centrā – ik uz soļa ir atgādinājums par 2013.gada nogales un 2014.gada notikumiem. Lielas piemiņas plāksnes un fotogrāfijas ar atskatu vēsturē un galvenajiem faktiem, pie vienas no triumfa arkas kolonām laukuma centrā piestiprināts lūgšanas teksts.

2013.gada 21.novembrī Maidana laukumā pirmo reizi sāka pulcēties cilvēki, protestējot pret tā laika prezidenta Viktora Janukoviča izvēli neparakstīt asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, bet tā vietā tuvināties Krievijai.

Eiromaidana revolūcija auga augumā, pulcējot tūkstošus un tūkstošus, īpaši pēc rīkojuma izdzenāt protestus ar varu. Februāra vidus (18. – 20.februārī) izvērtās īpaši asiņains, prasot vairāk nekā simts dzīvību. Bojā gājušo piemiņai par godu pie Maidana izveidota aleja „Nebesna Sotnja”, kurā ir piemiņas zīmes visiem kritušajiem.

Tur 82 gadus vecais Pjotrs lēnā solī apstaigā piemiņas zīmes, kurās redzami bojāgājušo portreti, pārsvarā gados jauni vīrieši, un klāt dzīves gadi. Pjotrs rāda uz lielajiem bruģakmeņiem, no kuriem izveidota kritušo piemiņas siena, un saka, ka ar tiem demonstranti metuši uz toreizējās milicijas darbiniekiem, bet lodes pretī saņēmuši no turpat esošās viesnīcas „Ukraina” jumta.

„Lūk, un no šejienes nestuvēs viņu nogādāja uz Mihailovskas klosteri. Tā viss bija. Un šie visi – vairāk nekā simts – gāja bojā. Tikai dažās dienās. Pa divdesmit katru dienu,” saka Pjotrs.

Taujāts, kā ir Ukrainā jau vairākus gadus pēc revolūcijas, sirmais vīrs saka – karš turpinās: “Visu laiku notiek karš. Donbasā ir sagrābuši Doņecku un Luhansku, un tur nekas bez Krievijas nenotiek.”

Pēc revolūcijas finanšu bedre

Tūdaļ apritēs pieci gadi kopš notikumiem, kurus atceras Pjotrs – revolūcijas, kas satricināja Ukrainu, aizslaucīja veco varu, ļāva Ukrainai parakstīt līgumu ar Eiropas Savienību un tajā pašā laikā lika zaudēt mieru valsts austrumos, Kremļa atbalstītajiem separātistiem sākot bruņotu konfliktu Donbasā un Krievijai anektējot Krimu. Tūdaļ pēc revolūcijas Ukraina piedzīvoja lielu ekonomisko un finanšu bedri, turpinot cīnīties par atņemtajām teritorijām.

Valsts  ir aizņēmusies naudu no starptautiskajiem donoriem – Eiropas Savienības un Starptautiskā valūtas fonda – un pilda to prasītās reformas, cenšoties atbrīvoties no gadiem iemantotās korupcijas sērgas, sakārto tiesu varu, valsts iestādes. Starp citu, Ukraina pirmā visā Eiropā ir izveidojusi pretkorupcijas tiesu, kurā strādās ārvalstu eksperti. Taču ar vietējiem esot grūti, jo nav daudz gribētāju tik riskantam darbam.

Augstāko amatpersonu un visvairāk prezidenta Petro Porošenko personā Ukraina turpina, īpaši starptautiskos forumos, atgādināt, ka vēlas pievienoties Eiropas Savienībai un NATO. Arī dienās, kad Latvijas Radio viesojas Kijevā, greznajā prezidenta pilī paraksta vienošanos ar Eiropas Komisiju par miljarda eiro lielu aizdevumu Ukrainas budžetam.

Tā ir nauda, kas Ukrainu pacels uz brīdi, bet neskaitāmas vajadzības turpinās.

Vēlāk ar Igoru, vietējo iemītnieku, kurš piestrādā par taksometra šoferi, Latvijas Radio šķērso Kijevas platās ielas un krustojumus. Runājot ar viņu, nākas pārliecināties – Ukraina joprojām ir milzīgu kontrastu zeme – gan politiskajos uzskatos, gan turībā. Igora sieva saņem, kā viņš pats saka, pārvēršot visu saprotamā valūtā, 50 dolāru lielu pensiju mēnesī.

„Saprotiet, tie, kas „Maidanā” kļuva par invalīdiem, prasa – par ko mēs tur sevi atdevām? Lai daži sev atkal kabatas piebāztu? Nu, nav taisnības, nav,” saka Igors.

Ukrainas ekonomika skaitļos aug, bet cilvēki savos makos to vēl nejūt.

Lai būtu skaidrāks priekšstats, kā var iztikt, Igors vēlāk piezvana sievai un konsultējas par pārtikas cenām veikalos. Litrs piena maksā 22 ukraiņu grivnas jeb 68 eiro centus, maize – 15 grivnas jeb 46 eiro centus, bet benzīns litrā – teju eiro. Minimālā alga Ukrainā, pārrēķinot mūsu valūtā, ir aptuveni 110 eiro, viena no mazākajām Eiropas kontinentā, bet vidējā – aptuveni 300 eiro.

Tajā pašā laikā Ukrainā ir miljardieri un oligarhi, kuru vārdi lasāmi pasaules bagātāko cilvēku desmitniekā.

Vēlēšanas gaida ar aizturētu elpu

Tieši augošā ekonomiskā plaisa starp iedzīvotājiem, gluži tāpat kā Maidana revolūcijas laikā aizstāvētās vērtības un konflikts ar Krieviju, būs viens no izšķirošajiem jautājumiem jau pavasarī gaidāmajās prezidenta vēlēšanās, kuras gaidāmas jau nākamgad, 31.martā. Un oktobrī būs arī parlamenta vēlēšanas.

Gan par vēlēšanām, kuras aizturētu elpu gaidīs Ukrainā pašā, Briselē un nešaubīgi arī Maskavā, gan to, vai Ukraina spēj un spēs noturēt Eiropas demokrātijas kursu, stāsta politikas studiju centra „PENTA” valdes priekšsēdētājs Volodimirs Fesenko.

Un viņš uzreiz saka, ka prezidentu pirmajā kārtā neievēlēs, būs vajadzīgs vēl viens balsojums aprīlī. Cīņa būs smaga. „Ārkārtīgi svarīgs ir jautājums, vai saglabāsies līdzšinējais politiskais kurss, jo pēc prezidenta un parlamenta ievēlēšanas būs arī pilnīgi jauna valdība ar jaunu premjerministru. Manā skatījumā,

visticamāk, saglabāsies Eiropas integrācijas kurss, lai gan jaunajā parlamentā varētu palielināties to deputātu skaits, kuri nav šīs idejas piekritēji un iestājas par attiecību uzlabošanu ar Krieviju.

Viņi tagad to tiešos vārdos nepasaka, taču iestājas par mieru un attiecību normalizēšanu ar Krieviju atbilstoši Putina nosacījumiem. Šobrīd ir redzama šo spēku konsolidācija un, izmantojot sociālekonomisko situāciju, var palielināt parlamentā savu ietekmi. Tomēr es domāju, ka revanša nebūs, jo pēc 2014.gada notikumiem, kad  Krievija anektēja Krimu un sākās karš Donbasā, kad Ukraina diemžēl zaudēja kontroli pār daļu no šīs teritorijas, vismaz četri miljoni vēlētāju, kas agrāk balsoja par bijušo prezidentu Viktoru Janukoviču un Krievijai draudzīgo Reģionu partiju, mainīja savas domas. Tie politiskie spēki, kuri skaitās šīs partijas mantinieki, bez šiem vēlētājiem nespēs atgūt zaudēto ne prezidenta, ne parlamenta vēlēšanās,” saka Fesenko.

Volodimirs Fesenko atzīst, ka arī Ukrainu līdzīgi kā daudzas valstis Eiropas Savienībā un arī pasaulē skars populistu vilnis tā iemesla dēļ, ka valstij ekonomiski un sociāli klājas grūti. Cilvēki varētu viegli uzķerties uz idejām un solījumiem pārtraukt un gāzt visu, ko sākusi līdzšinējā valdība.

„Vislielākais risks šajā gadījumā būs ekonomiskajām reformā, sadarbībai ar Starptautisko Valūtas fondu. Manuprāt, jaunajai valdībai, kas izveidosies pēc nākamā gada rudens, būs ļoti grūti izveidot vienotu sociālekonomisko politiku. Mums būs ļoti smagas debates par to, kā risināt pensiju problēmas, vai turpināt reformas, kā tikt galā ar pensiju budžeta deficītu, ko darīt ar valsts parādu un visām liberālās ekonomikas reformām, kuras sāka Volodimira Groismana valdība,” norāda Fesenko.

Nav šaubu, ka, tuvojoties vēlēšanām, Krievijas ietekme augs – prognozē Volodimirs Fesenko: „Jāņem vērā tas, ka mēs ar Krieviju atrodamies praktiski vienā un tajā pašā valodas, kultūras un informācijas laukā. Līdz 2014.gadam tas bija pilnīgi saplūdis, bet pēc Krievijas agresijas Ukrainas vara pieņēma virkni ierobežojumu. Piemēram, pie mums kabeļtelevīzijās ir aizliegti Krievijas kanāli, ir aizliegtas vairākas krievu sociālas saziņas vietnes. To, tiesa, mūsu laikmetā var apiet, taču šajā ziņā Krievijas ietekme ir samazināta.

Raugoties, kā Krievija ir iejaukusies vairāku rietumvalstu vēlēšanās, var sagaidīt, ka Krievija centīsies izmantot sociālos tīmekļus, īpaši „Facebook”.

Un tas būs daudz vienkāršāk, jo Ukrainā ļoti daudzi izmanto šos resursus tieši krievu valodā. Un nebūs grūti atrast krieviski runājošus ukraiņus, kuri varētu pastrādāt viņu interesēs.”

Prezidenta amata pretendentu būs daudz

Uz Ukrainas prezidenta vietu gribētāju būs ļoti daudz. Tā prognozē ukraiņu žurnālisti. Šobrīd saskaņā ar aptaujām līdere ir bijusī premjerministre Jūlija Timošenko. Tieši viņa iepriekšējās vēlēšanās zaudēja tagadējam prezidentam Petro Porošenko un pirms tam arī Viktoram Janukovičam, kura varas laikā Timošenko piesprieda septiņus gadus ilgu cietumsodu, vainojot viņu valstij neizdevīga darījuma noslēgšanā ar Krieviju par dabasgāzes piegādi. To asi nosodīja Eiropas Savienība un Cilvēktiesību organizācijas. Sākoties Eiromaidanam, Timošenko apsūdzību atcēla.

Plakāti ar viņas portretu jau tagad redzami daudzviet lielo autoceļu malā, kas ved uz Kijevu, un arī pilsētas centrā.

Tur arī Ukrainas popa megazvaigznes Oļega Vinnika koncerta afišas. Vēl vasarā aptaujas vēstīja, ka viņš būtu viens no kandidātiem uz Ukrainas prezidenta krēslu, un šādu iespēju Vinniks nav noliedzis – viņam būtu labas izredzes.

Arī Austrijā, Vācijā un Šveicē populārais Oļegs Vinniks ir viens no tiem ukraiņu mūziķiem, kurš ir pavēstījis, ka ne par kādu naudu nebrauktu uzstāties uz Krieviju. Vinniks dzied tikai ukraiņu valodā, kas arvien vairāk un vairāk nostiprinās Ukrainas popa un rokmūzikā.

Ukrainu nenodala no pārējās pasaules

Taču tas nenozīmē, ka Ukraina noslēdzas, un par to īpaši atgādina Ukrainas jaunieši.

„Es Ukrainu nenodalu no pārējās pasaules. Mēs jebkurā gadījumā attīstāmies un ejam uz priekšu,” tā saka Ukrainas Universitātes politoloģijas studente Ekaterina Verbinska, kuru Latvijas Radio satiek Kijevā kopā ar studiju biedreni Anastasiju Oņiščenko.

„Nākotne mums ir, bet, cik tā būs labvēlīga… Ir jāstrādā, lai tā būtu. Mēs redzam, ka tagad ir daudz valsts sektorā nodarbināto, kuri tiešām vēlas pārmaiņas. Un tas būtu liels solis mūsu valstij, būt Eiropā, pasaulē,” saka Ekaterina.

Un Anastasija piebilst: „Es esmu pārliecināta, ka mums būs liels uzrāviens mazajā un vidējā uzņēmējdarbībā. Tagad lielākoties tas vēl pakļaujas vecajai sistēmai, kad tikai atver mazus veikaliņus, vai no paaudzes paaudzē nodod mazas kafejnīciņas, bet es redzu, ka arvien vairāk cilvēku, īpaši gados jauni, sāk masveidīgi izmantot jaunākās tehnoloģijas, lai atvērtu savus uzņēmumus. Piemēram, daudzas jaunas sievietes, kuras ir dekrēta atvaļinājumā, atver nelielus interneta veikaliņus. Es domāju, ka tieši šajos mazajos uzņēmumos ir nākotne, un tagad jo īpaši, kad sakārtos nodokļu jomu un uzņēmumu reģistrāciju, radītu šiem uzņēmumiem labvēlīgu vidi, kur attīstīties, tie tiešām nodrošinātu Ukrainas nākotni.”

„Ka tikai nebūtu kara Ukrainas austrumos,” saka Anastasija. To jūt visi.

"Gandrīz katrā ģimenē kāds karo vai ir bijis Donbasā. Daudzi no mūsu fakultātes ir pametuši mācības vai paņēmuši akadēmisko gadu un aizbraukuši karot. Tas ir kļuvis par katalizatoru, cilvēki ir sapratuši, ka vajag apvienoties, lai cīnītos ar draudiem, un, ja valsts nebūs stipra, tad tas neizdosies.”

Vārti, kas jānotur

Arī dienās, kad Latvijas Radio viesojas Kijevā, pienāk ziņas par apšaudēm Donbasā. Kā vēlāk saka vietējie, katru nedēļu ir ja ne nogalinātie, tad ievainotie gan. Nav sajūtas, ka kaut kas no tās vienošanās, ko kopā ar Rietumu partneriem Krievija un Ukraina slēdza 2015.gada 11. februārī neitrālajā zonā – Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā, būtu piepildījies un stājies spēkā. Krievijas agresija ir atdalījusi gabalus no Ukrainas teritorijas un sašķēlusi cilvēkus.

Ukrainā vakara diskusiju raidījumos, kas valstī ir ļoti populāri, politiķi un eksperti runā par to, vai turpināt ūdens piegādi Krievijas anektētajai Krimai. Diskusijas iekarst līdz rupju vārdu lietošanai un teju kautiņam, ko aptur raidījuma vadītāji.

Vēl pirms prombraukšanas Latvijas Radio korespondente Ina Strazdiņa atgriežas Maidana laukumā. Tāpat zeltaina rudens diena, tūristi, strūklaka, ekskursiju autobuss, kurš skaļrunī izziņo maršrutus, „Debesu simta” aleja, piemiņas plāksnes, pie kurām gulst ziedi, pārdevēji, kuri tirgo aproces Ukrainas karoga krāsās, vācot ziedojumus brīvprātīgajiem Donbasā.

Drīz būs pieci gadi kopš Eiromaidana protestiem – robežšķirtnes, no kuras sākušās un turpinās Ukrainas pārmaiņas.

„Jūs pat iedomāties nevarat, kādus vārtus Ukraina šobrīd notur,” vēlāk sacīs Aleksandrs, kurš satikts teju pēdējās stundās Kijevā un kurš pirms pusgada atgriezies no Donbasa, „un kādus vēl būs jānotur. Arī pavasarī, vēlēšanās.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt