Kā Jūs vērtējat Minskā panākto vienošanos par Ukrainas miera procesu?
Ir ļoti pozitīvi, ja ir panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu, bet vienlaikus ir ļoti svarīgi, lai tas arī tiktu ievērots un bruģētu ceļu politiskam krīzes risinājumam. Ir ļoti svarīgi, lai Ukrainā sāktos konstitucionālais process, kas radītu pamatu nepieciešamai decentralizācijai, pilnībā respektējot Ukrainas suverenitāti un teritoriālo integritāti.
Jūsuprāt, Ukrainas Konstitūcija ir pilnībā jāmaina?
Jā, ja notiek decentralizācija, tad tai ir jābalstās uz Ukrainas Konstitūciju. Tā ir jāgroza un tad var sākties diskusijas, kā decentralizāciju labāk izdarīt.
Mēs no EP puses varam piedāvāt ļoti labu ekspertīzi. Mums ir Vēnēcijas komisija, kas ir atzīta visur pasaulē un kuras pilntiesīgas biedres ir gan Ukraina, gan Krievija, gan, starp citu, arī ASV. Tā var būt ļoti laba palīdzība šādā konstitucionālajā procesā.
Pie sarunu galda Minskā bija divu Eiropas valstu – Francijas un Vācijas līderi, taču es noprotu, ka arī EP būtu gatava aktīvi iesaistīties
Mēs jau līdz šim esam bijuši aktīvi, palīdzot Ukrainas reformās un konstitucionālajā procesā, un mēs turpināsim piedāvāt savu ekspertīzi. Ukrainas Konstitūcijai ir jābalstās uz Eiropas standartiem, un šī ir joma, kurā mēs piedalāmies un cenšamies palīdzēt rast pareizos risinājumus.
Ko sagaidāt no Krievijas?
Mēs sagaidām, ka Krievija darīs visu, lai panāktu, ka seperātisti ievēro uguns pārtraukšanu un turpina atbalstīt procesu, kas, cerams, ir sācies pēc Minskas vienošanās.
Kā Krievijas un Ukrainas konflikts ir ietekmējis EP? Kādas sekas tas atstājis uz lēmumiem un valstu attiecībām organizācijas iekšienē?
Konflikts ir palielinājis spriedzi arī mūsu organizācijā. Tas ir skaidrs, jo gan Ukraina, gan Krievija ir pilntiesīgas biedres. Parlamentārā asambleja, kurā darbojas dalībvalstu nacionālo parlamentu deputāti, ir apturējušas vairākas Krievijas delegācijas tiesības, taču Krievijai joprojām ir pilnas tiesības starpvaldību sadarbībā. Ir ļoti svarīgi, ka mēs Krieviju paturam šajā Paneiropas organizācijā, kas ir laba platforma. Taču nevar novērtēt par zemu to, ka pašreizējos apstākļos visām pusēm ir atbildība Eiropas priekšā.
Šis jau ir bijis ļoti ilgs process, ar īsiem risinājuma mirkļiem, un tad atkal pilnīgu bezdibeni. Tagad lūkojoties atpakaļ, kādēļ, Jūsuprāt, Krievijas un Ukrainas konflikts sākās? Vai tam iemeslu deva fakts, ka bijušais prezidents Viktors Janukovičs neparakstīja līgumu ar ES, vai arī problēmas ir milzušas jau daudz agrāk?
Šā konflikta saknes var meklēt jau ļoti senā vēsturē, un daudzi tā arī dara. Tam par iemeslu bijušas arī problēmas pašā Ukrainā, kur izveidojās politiskais vakuums, ko Krievija izmantoja.
Nezinu, vai Krievija būtu darījusi to, ko tā īsteno tagad, ja Ukrainā nebūtu notikusi krīze. Tā būtu spekulēšana. Šī aina ir ļoti pilna ar visu ko. Šai krīzei nav tikai viens vienīgs iemesls.
Ko Jūs domājat kā krīzes iemeslus – nesaskaņas starp krievvalodīgo sabiedrību un ukraiņiem vai korupciju valstī?
21. februārī mēs pieredzējām revolūciju, un tās cēlonis bija valstī plaši izplatītā, sistēmiskā korupcija, kura cilvēkiem gluži vienkārši bija apnikusi. Tādēļ viņi izgāja ielās. Bija revolūcija, jauni cilvēki Kijevā. Tas veicināja tālāko notikumu attīstību, un to izmantoja Krievija, anektējot Krimu, notika intervence Austrumukrainā, un sākās pilna krīze. Kā viss sākās un kas visu sāka – šeit tiešām ir ļoti, ļoti plašs iemeslu spektrs.
Vai Jūs ticat, ka Minskas vienošanās nesīs rezultātus, jo mums jau ir pieredze ar līdzīgu pamiera līgumu vēl septembrī, kas tā arī nekad neīstenojās?
Tā ir taisnība. Tas, vai uguns pārtraukšanu ievēros un tā būs ilgstoša, būs atkarīgs no politiskā horizonta. Tas ir visu risinājumu pamatā. Mēs jau daudzos konfliktos esam pieredzējuši, ka uguns pārtraukšana nenoturas, ja tām neseko īstas politiskas diskusijas par krīzes risinājumu. Tagad ir primāri svarīgi pārtraukt uguni un izdarīt visu, lai tā notiktu.
Abām pusēm dziļi ir jāievelk elpa, un Ukrainā ir jāsākas konstitucionālajam procesam, kas pilnībā respektē Ukrainas suverenitāti, mēs te runājam tikai un vienīgi par Ukrainas Konstitūciju un nevienu cita. Ja šis process noritētu gludi, tad būtu arī iespējams atrast veidus, kā īstenot šo decentralizāciju.
Ukrainai ir svarīgi nosargāt ne tikai krievvalodīgo, bet arī citu minoritāšu tiesības. Ukrainā dzīvo ļoti dažāda sabiedrība, un, manuprāt, Konstitūcijai ir jābalstās uz šo faktu.
Vai, Jūsuprāt, Krimai ir jāatgriežas atpakaļ pie Ukrainas?
Šajā ziņā mums ir skaidra nostāja. Krimas aneksija bija nelegāla, taču tās nākotne patlaban nav uz sarunu galda. Tagad ir ļoti svarīgi risināt militāro konfliktu Austrumukrainā. Kad tas ir atrisināts, varēs diskutēt par citām lietām.
Kā jūs vērtējat sarunu procesu, kas ir bijis līdz šim? Vai Eiropas Savienība, Rietumi ir gana aktīvi iesaistījušies, vai šīs sarunas ir bijušas pietiekami sekmīgas, intensīvas?
Manuprāt, visi četri līderi, kas tikās sarunās Minskā, spēra ļoti svarīgu soli, nezinot, kāds būs iznākums. Tas bija ļoti riskanti. Taču, es novērtēju, ka viņi uzņēmās šo atbildību. Bez šīs politiskās iniciatīvas nebūtu bijis iespējams panākt uguns pārtraukšanu.
Manuprāt, ikviens konflikts ir diezgan liels pārbaudījums arī starptautiskajām organizācijām. Vai tas bija pārbaudījums Eiropas Padomei?
Jā, tas ir, taču no otras puses es gribētu sacīt, ka mēs jau ilgu laiku bijām pārstāvēti Ukrainā, vēl pirms šī krīze sākās. Mēs redzējām, ka Ukrainai ir vajadzīgas būtiskas reformas īpaši tiesu sistēmā. Lielākā problēma Ukrainai bija un ir korupcija.
Mēs to redzējām ļoti agrīnā stadijā, mēs tur bijām, strādājām kopā ar Ukrainas varas iestādēm, un tas bija mūsu tests, mūsu pārbaudījums. Manuprāt, mums izdevās uzņemties atbildību, kad tas bija nepieciešams jau ļoti agrīnā stadijā.
Kā jūs, EP, sadarbojaties ar Eiropas Savienību (ES)? Daudz esmu dzirdējusi sakām, ka ES, kura, piemēram, karogu un himnu ir aizguvusi no jums, tagad ir populārāka un savā ziņā „nozog šovu” padomei. Kā Jūs to redzat?
Manuprāt, abu institūciju starpā nav konkurence. Mēs nodarbojamies ar juridiskiem jautājumiem, reformām policijā, tiesās un tamlīdzīgi, kā arī ar konstitucionālajiem tematiem. Savukārt ES ir skaidra loma un atbildība jautājumos, kas saistās ar ekonomiku, tirdzniecību un tamlīdzīgi. ES mūs pilnībā atbalsta jau manis pieminētajos juridiskajos jautājumos.
Šajās dienās ir apritējuši divdesmit gadi, kopš Latvija ir EP dalībvalsts. Kā un vai pietiekami jūs dzirdat Latvijas balsi un vai latvieši ir pietiekami aktīvi?
Jā, patiešām, mēs dzirdam Latvijas balsi daudz. Latvija ir pilntiesīga un ļoti laba dalībniece, kas ir ļoti progresējusi. Latvija ir bijusi ļoti aktīva Ukrainas krīzes laikā. Visu triju Baltijas valstu balsis bija ļoti svarīgi dzirdēt. Fakts, ka Latvija ir iestājusies ES, rāda valsts īsto progresu, jo, ja Latvija nebūtu atbildusi EP standartiem un vērtībām, Latvija nebūtu varējusi kļūt par ES dalībvalsti.
Ja Jums būtu jāatskatās uz pēdējiem, teiksim, pāris gadiem un jāmin redzamākie darbi, ko EP ir paveikusi, kuri tie būtu?
Pilnīgi noteikti tās ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) reformas, proti, izmaiņas iesniegumu procesā, padarot to ātrāku, lai tiktu vaļā no milzīgajām tā sauktajām rezervēm, vēl neizskatītajiem gadījumiem. To bija 130 000. Tas teju nogalināja tiesu. Mums vajadzēja īstenot ļoti dziļas reformas. Vienlaikus mums vajadzēja raudzīties uz reformām dalībvalstīs, jo visi iesniegumi, protams, nekrīt tā vienkārši no debesīm, tie nāk no dalībvalstīm, kurās nav piemēroti likumi, un tādēļ daudz šo lietu taisni nonāca tiesā Strasbūrā. Kad stājos darbā, es sacīju, ka mums ir jāpievēršas dalībvalstīm, palīdzot tām veikt reformas, gluži kā mēs to izdarījām Ukrainā. Tas ir veids, kā ECT padarīt stiprāku, jo tā nevar atrisināt visas lietas, kuras primāri būtu jāskata pašmāju līmenī.
Eiropas Padomē patlaban ir 47 dalībvalstis. Vai plānojat paplašināties?
Nē, ne gluži. Ja palūkojaties kartē, jūs skaidri redzat, ka Baltkrievija ir melnais caurums. Tai būtu jābūt daļai no EP. Mēs ceram, ka kādu dienu tas notiks un tad varēsim secināt, ka mums ir Eiropa, kas ir balstīta uz vienlīdzīgiem tiesiskiem standartiem. Baltkrievija patlaban ir vienīgais izņēmums.
