Kosovu, kas pēc platības ir aptuveni tikpat liela kā Kurzemes reģions Latvijā, šķeļ etnisks strīds starp šeit krietnā vairākumā dzīvojošajiem albāņiem un serbiem, kuri arvien uzskata, ka šī teritorija pieder Serbijai.
Ceļš uz Jarinjes robežpunktu ir gleznains, rudenīgs un mierīgs, un tagad grūti pat iedomāties, ka vēl nebūt ne tik sen tas bija pilns ar kravas auto. Ar tiem teju divas nedēļas serbi bija bloķējuši ceļus, lai protestētu pret Kosovas nodomu ieviest jaunus auto numura zīmju lietošanas noteikumus.
Kosova sāka pieprasīt visiem šoferiem, kuru automašīnām ir Serbijas numura zīmes, uz robežas nomainīt tās ar pagaidu zīmēm, kuras izsniegtu Kosovas robežsargi, to skaidrojot kā atbildi uz līdzīgiem noteikumiem Serbijas pusē.
Lai nepieļautu situācijas saasināšanos, šeit ieradās arī NATO spēki, arī Latvijas karavīri, kas kopš vasaras dien Kosovā.
“Transports bija salikts gandrīz pa vidu šim tiltam. Vairākas mašīnas piekrautas ar akmeņiem un dubļiem, lai radītu smagumu un nebūtu nekādas iespējas tās novirzīt nost no ceļa. Automašīnas stāvēja pa vidu, bija diezgan daudz transporta. Bijām atbraukuši šeit, un jāsaka, ka diezgan labi bija nobloķēts šis ceļš,” stāsta Latvijas kontingenta komandiera vietnieks kapteinis Elvijs Zirdziņš.
Pie pašas robežas ar Serbiju tagad labi redzams situācijas pagaidu risinājums – konfliktējošās puses vienojušās, ka uz laiku atceļ noteikumus, tikai, šķērsojot robežu, ir jāaizlīmē numurzīmes valsts simbols.
“Ko gan es varu pateikt, ja pasaule tā lemj, tad mēs klausām. Kā mums pasaka, tā mēs darām,” atzīst vietējais iedzīvotājs Vujadins.
Šī ir serbu apdzīvotā Kosovas daļa, un vairums no 120 000 serbu Kosovā dzīvo tieši ziemeļos tuvāk Serbijas robežai.
Tuvējos ciematos cits pēc cita plīvo Serbijas karogi un veikalos norēķinās ar serbu dināriem. Uzrunāt cilvēkus un apvaicāties par vietējo situāciju tikpat kā nav iespējams.
Un līdzīgi arī Mitrovicā, tā sauktajā sadalītajā Kosovas ziemeļu pilsētā, kas atrodas nedaudz tālāk un ir piedzīvojusi smagus etniskus strīdus. To sadala Ibaras upe, un tilta vienā pusē joprojām mīt Kosovas albāņi, bet otrā – serbi.
Integrāciju nebūt neveicina slēgta informatīvā telpa un ekonomiskais atbalsts no Belgradas – Serbija maksā algas, pensijas un pabalstus.
Kad vaicājam vietējai iedzīvotājai Janai Vasičai, vai viņa jūtas piederīga Kosovai vai Serbijai, Jana atbild: “Ja godīgi – Serbijai, jo tā esmu izaudzināta un tā arī jūtos. Te ir Serbija.” Un ko viņa uzskata par savu galvaspilsētu – Prištinu vai Belgradu? “Protams, ka Belgrada! Protams, ko tad vēl?”
“Es pati dzīvoju šeit, Mitrovicas ziemeļos, bet mana ģimene, mamma un brālis, ir otrā pusē, dienvidos. Un tas ir ļoti normāli,” stāsta Mitrovicas iedzīvotāja Teuta Kuči.
Tilta otrā, albāņu pusē kioskā strādā Fatima Huseini, kura ai sava stiklotā lodziņa reti ierauga kādu serbu pircēju.
“Albāņiem ļoti patīk iepirkties serbu pusē, bet serbiem šajā – ne. Mums tepat ir tiesa, kurā strādā jaukts sastāvs, bet naudu viņi šeit neatstāj.”
Es nevainoju cilvēkus, es vainoju politiķus – saka Fatima, atzīstot, ka situācija, lai arī saglabājas saspringta, tomēr pamazām mainās.
“Pirms 12 gadiem, ja mēs gribējām tikt tilta otrā pusē, bija jābrauc ar militārajiem auto.”
Mitrovicā satumst. Itāļu policija, kas norīkota šeit darbā, paliek sargāt tiltu.
Bet Ismets Rukičs, kurš Balkānu karā zaudēju savu īpašumu – viesnīcu – un kuram bērni dzīvo Serbijā, ik vakaru nāk pie Mitrovicas tilta barot klaiņojošos suņus, kuru pilsētā esot 67, un vienlaikus izlīgt ar pagātni, par kuru atmiņas te daudziem joprojām ir skaudras.