„Šie mērķi nav jāmaina pēc būtības, jo ir aktuāli, taču pašreizējā situācija prasa to precīzāku, mērķtiecīgāku pārorientāciju, lai skaidrāk atbilstu gan ES, gan partneru interesēm,” atzina ministrs.
Līdz ar notikumiem Ukrainā Austrumu partnerības būtība ir mainījusies
Savukārt, runājot par Austrumu partneriem kaimiņattiecībās, pagājušo pirmdien Edgars Rinkēvičs intervijā LTV pastāstīja, ka Luksemburgā notiekošajā ES ārlietu ministru sanāksmē sāka apspriest maijā plānotā Rīgas samita deklarācijas tekstu. „Ambīciju līmenis nav samazinājies. Protams, apspriežot teksta projektu, pirms to iesniegt mūsu partneriem, bija daudz un dažādi viedokļi. Jo ir 28 dalībvalstis. Mums izdevās saglabāt esošo ambīciju līmeni, tanī pašā laikā tālāk runājot par to, kas būs turpmākie gadi Austrumpartnerībā, būs vēl ļoti daudz jāstrādā. Daudz būs jāstrādā pie tā, lai saskaņotu gan ES dažādos viedokļus, gan Austrumpartneru – Ukrainas, Gruzijas, Moldovas vēlmi pēc ciešākas sadarbības ar ES,” sacīja Rinkēvičs.
Austrumu partnerības un ES kaimiņattiecību politikas stratēģija un jēga ir mainījusies kopš Ukrainas konflikta, attiecību saasināšanās ar Krieviju. Arī Sīrijas konflikta uzliesmojums un "Islāma valsts" parādīšanās uz Tuvo Austrumu skatuves ir mainījis situāciju. Tālab rodas jautājums, vai 2003. gada uzstādījumi ES kaimiņpolitikas stratēģijā joprojām ir aktuāli? To, ka valstīm ir dažādas intereses un vajadzības, arī mērķi un situācijas – krasi atšķirīgas – norāda arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Diāna Potjomkina, kura atzīst, ka pārmaiņas briest jau ilgāku laiku un situācija Ukrainā un Dienvidkaimiņu valstīs kalpo tikai kā katalizators.
Katra no ES kaimiņattiecību valstīm – individuāls gadījums
„ES sāk apzināties, ka tās 16 valstis, kas ir Eiropas kaimiņattiecību politikā, ir ļoti dažādas un arī Austrumpartnerības sešas valstis ir ļoti dažādas. Tām ir fundamentāli atšķirīgas vēlmes, ko tās sagaida no ES, ko tas ir gatavas dot, kāda ir viņu pašu iekšpolitiskā starptautiskā situācija,” skaidro Potjomkina.
„Piecām no tām ir iesaldētie konflikti. Baltkrievijai – nav, tā daudz ciešāk sadarbojas ar Krieviju. Ekonomiskā situācija ir loti dažāda. Moldovu un Azerbaidžānu nevar salīdzināt. Ukraina, Gruzija, Moldova ir daudz aktīvākas ceļā uz reformām kā pārējās trīs valstis. Līdz ar to apziņa šobrīd ir, ka Austrumpartnerības politikā ir jāievieš diferenciācijas princips, kas nozīmē, ka mēs katrai valstij meklējam pēc iespējas individuālāku pieeju,” sacīja Potjomkina.
Situāciju saasina arī tas, ka patlaban ES ir ļoti nedaudzas valstis, kas atbalsta ES paplašināšanos, arī Eiropas Komisija to neatbalsta tuvāko piecu gadu laikā. Par tā dēvējamo Eiropas perspektīvu Rīgas samitā runāt nevarēšot, jo ne paši partneri tam ir gatavi, ne ES valda vienprātība. Eksperti norāda, ka pagaidām - tuvākā nākotnē - neviena no sešām austrumu valstīm par ES dalībvalsti nekļūs.
Jautājumu tik daudz, ka vienlaikus visiem nav laika pievērsties
Runājot par citiem mērķiem, intervijā LTV ministrs Rinkēvičs sacīja, ka ir iespēja pavirzīties vīzu liberalizācijas jautājumā, taču joprojām aktuāls ir temats par kritēriju izpildi Ukrainai un Gruzijai. Kā būtisku problēmu ministrs akcentēja arī ES nespēju paraudzīties uz kaimiņpolitkas problēmu plašāk.
„Mani nedara bažīgu tas, ka mēs diskutējam par to, kā labāk veidot attiecības ar Austrumu panteriem, mani vairāk uztrauc tas, ka redzam, cik daudz problēmu šobrīd ir ES. Ir situācijas, kad dienvidu valstis uzsver migrācijas jautājumus, Lībija, terorisms, Sīrija, kas ir taisnība. Cenšoties piemirst par austrumiem – par Ukrainu. Un otrādi. Dažreiz mēs paši nokoncentrējamies uz savu reģionu, ka piemirstam par citām problēmām. Mani nedaudz dara bažīgu tas, ka mums ir loti daudz problēmu, maz resursu un atsevišķos jautājumos es gribētu lielāku politisko gribu no visām dalībvalstīm un no ES,” saka Rinkēvičs.
Vienlaikus ministrs arī atzīst, ka ES pastāv politiskā izpratne, ka tomēr ir jāveido attiecības ar Austrumpartneriem, koncentrējoties, piemēram, uz reālu palīdzību jau noslēgto līgumu īstenošanā. Rinkēvičs nosauca Moldovu kā labu paraugu. Kopš Asociācijas līguma noslēgšanas Moldovai eksports uz ES no 1.septembra ir pieaudzis par 20%, kas parāda, ka šādi līgumi darbojas, veicinot valsts ekonomisko izaugsmi. Turklāt būtisks jautājums ir arī par vīzu liberalizāciju, ko plānots apspriest Rīgas samita laikā. Potjomkina atzīst, ka tas varētu būt viens no samita sasniegumiem.
„Vīzu liberalizācija būs, iespējams, viens no samita sasniegumiem, piedāvājot piemēram, Baltkrievijai vīzu liberalizāciju. Tas ir ļoti svarīgs solis, ņemot vērā, ka Austrumpartnerības valstu iedzīvotājiem ir jāmaksā līdz 60 eiro par vīzu, kas ar viņu vidējām algām ir praktiski nepaceļama summa un mēs vēlamies, lai šie cilvēki atbalsta eiropeisku integrāciju, bet viņi nevar iekļūt ES,” klāsta Potjomkina.
Analītiķe: Ukrainas un Gruzijas attiecības ar ES nedrīkst atslābt; Kremlis to pieņems kā sava spiediena panākumu
Savukārt Eiropas Politikas centra analītiķe Amanda Pola intervijā raidstacijai „Euranet Plus” atgādināja, ka Austrumpartnerība pirms pērnā gada Ukrainas krīzes nekad nav bijusi ES prioritāte, tāpēc vēl jo vairāk – savienībai būtu jārīkojas aktīvāk un pārliecinošāk.
„Es neredzu nevienu politisko gribu no ES kopumā, lai izdarīto ko vairāk par to, kas jau ir paveikts. Tātad, es domāju, mēs redzēsim, kas notiks Rīgas samitā. Es domāju, ka nelieli soļi uz priekšu, piemēram, padarot ātrāku Ukrainas un Gruzijas iespēju saņemt bezvīzu režīmu, būtu ļoti pozitīvi,” norāda Pola.
„Es nedomāju, ka pašreizējā humanitārā krīze Ukrainā ir jāizmanto kā šķērslis, lai palēninātu šo procesu, jo, palēninot šo procesu, tiek nodota ļoti nepareiza ziņa Kremļa vīriem. Tā rada viņiem iespaidu, ka tad, kad viņi izdara spiedienu pret ES, ES nerīkojas viņiem pretī,” saka Eiropas Politikas centra politiķe.
Patlaban ES kaimiņu politikai ir izaicinājumi gan Ziemeļāfrikā, gan Austrumeiropā, taču vēl pirms 12 gadiem, kad tapa kaimiņattiecību projekts, netika paredzēts, ka 2014. gadā izveidosies Krievijas un Ukrainas konflikts, kā arī tiks piedzīvotas „arābu pavasara” sekas, nemieri un imigrācija. Tāpēc vēl jo vairāk ar lielu interesi tiek gaidīts Rīgas samits, kas varētu būt zīmīgs, jo ir nākamais pēc iepriekšējā samita Viļņā, kurā Ukraina pēdējā brīdī atteicās parakstīt asociācijas līgumu, kas noveda pie Eiromaidana protestiem un kara Austrumukrainā.
