Sadaļas Sadaļas

Eksperts: Starptautiskās politikas centrs virzās uz Indijas–Klusā okeāna reģionu; ES svarīgi būt klātesošai

Eiropas Savienības Padome šonedēļ apstiprināja secinājumus par bloka stratēģiju sadarbībai Indijas un Klusā okeāna reģionā, kuros izklāstīja Eiropas Savienības (ES) nodomu pastiprināt savu stratēģisko orientāciju, klātbūtni un darbības šajā reģionā. Starptautiskās politikas gravitācijas centrs virzās tieši uz Indijas–Klusā okeāna reģionu, un tādēļ Eiropas Savienībai ir svarīgi būt tur klātesošai. Tā uzskata “Karnegi” domnīcas Dienvidāzijas programmas vecākais līdzstrādnieks un direktors Frederiks Grārs. Lai gan ES Indijas–Klusā okeāna reģiona stratēģijā Ķīna tieši nav minēta, ir skaidrs, ka bloka klātbūtnes palielināšanās reģionā var radīt vairāk spriedzes. 

Ar ekspertu Frederiku Grāru sarunājās Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Rihards Plūme.

Saruna ar “Karnegi” domnīcas Dienvidāzijas programmas direktoru Frederiku GrāruRihards Plūme

Rihards Plūme: Eiropas Savienība pirmdien vienojās par jaunu stratēģiju, kuras mērķis ir attiecību stiprināšana ar Indijas–Klusā okeāna reģionu. Pirms runājam par pašu stratēģiju, vai Jūs varētu raksturot to, cik aktīva Eiropas Savienība ir bijusi šajā reģionā un kādas ir tās attiecības ar reģiona valstīm?

Frederiks Grārs: Eiropas Savienības attiecības ar šo reģionu atšķiras atkarībā no valsts. Proti, varam runāt gan par Eiropas Savienības kontaktiem ar valstīm, gan atsevišķu dalībvalstu atšķirīgas intensitātes kontaktiem ar šī reģiona valstīm. Protams, ir valstis, ar kurām Eiropas Savienībai ir ciešāks kontakts. Ja atceraties, 2018. gadā tika parakstīta Ekonomiskās partnerības vienošanās ar Japānu, un ir arī īpašas attiecības ar Indiju, attiecības attīstās arī ar ASEAN jeb Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas valstīm un tā tālāk. 

Tātad kopumā Eiropas Savienība ir klātesoša un jāmin arī Eiropas Savienības–Āzijas savienojamības stratēģija, kas arī tika parakstīta 2018. gadā. Un šīs visas ir indikācijas par diezgan spēcīgām attiecībām ar Indijas–Klusā okeāna reģionu.

Kāpēc, jūsuprāt, Eiropas Savienība ir nolēmusi, ka attiecībām ar reģionu ir nepieciešama jauna stratēģija?

Pirmkārt, šī ir lieta, par ko diskusijas notikušas jau kādu laiku. 2018. gadā Francija publicēja savu Indijas–Klusā okeāna stratēģiju un kopš tā laika centusies pārliecināt partnerus virzīties tajā pašā virzienā. Un tad pērn septembrī Vācija, kam vēlāk sekoja Nīderlande, publicēja savus nacionālos dokumentus. Tātad, ideja jau pastāvēja. Tagad ir jautājums – vai Eiropas Savienībai ir izvēle, un te ir vairāki aspekti. 

Pirmkārt, šī reģiona nozīme arvien pieaug. Skaitļi ir atšķirīgi, bet tie rāda, ka 

reģions saražo no 40% līdz 60% no pasaules IKP. 

Tātad šis vien liecina, ka pievēršanās reģionam nav kaut kas, kas nav likumsakarīgs. Otrkārt, attiecību daba no drošības viedokļa un citiem aspektiem padara reģionu ļoti nozīmīgu. Tam, protams, ir liela saistība ar Ķīnu un ASV attiecībām ar Ķīnu. Ņemot vērā iepriekš minēto, pasaules ģeostratēģiskais centrs pārvietojas uz Austrumiem. Tā vairs nav Eiropa. Un rezumējot, Eiropas Savienībai būtībā nebija izvēles. Un ir pietiekami daudz dimensiju, kuras ietekmēja lēmumu. Mēs redzam, ka ASV skatās citā virzienā, lai gan Baidena administrācija apliecināja, ka būs ar saviem Eiropas sabiedrotajiem, tomēr neatkarīgi no tā, starptautiskās politikas gravitācijas centrs virzās uz Indijas–Klusā okeāna reģionu un tādēļ Eiropas Savienībai ir svarīgi būt tur klātesošai.

Minējāt, ka ideja par attiecību stiprināšanu ar reģionu jau bija labu laiku, bet vai varam teikt, ka Covid-19 pandēmija paātrināja nokļūšanu līdz jaunai stratēģijai?

Protams, bet pandēmija nebija iemesls šādai stratēģijai. Pandēmija vienkārši pastiprināja uztveri par to, ka Ķīna kļūst par problēmu. Ko mēs sapratām no pandēmijas? To, ka mēs esam ārkārtīgi atkarīgi no Ķīnas, no kritiski svarīgām precēm un izejvielām. Bet bija arī ideoloģiskais karš, kas tika uzsākts saistībā ar pandēmiju.

Šo divu faktoru kopums pārliecināja Eiropas Savienību, ka kaut kas ir jādara un, ja tas ir jādara, tad kopīgi, proti, ne tikai Eiropas Savienībai atsevišķi, Eiropas Savienībai ar ASV, bet gan Eiropas Savienībai ar valstīm no Indijas–Klusā okeāna reģiona.

Kuras reģiona valstis, jūsuprāt, ir Eiropas Savienības konkurentes un kuras ir sabiedrotās?

Es nedomāju, ka mēs varam runāt par konkurentiem. Eiropas Savienībai jau ir stratēģija ar Ķīnu un tā jau ir definējusi Ķīnu kā sistēmisku sāncensi. Tik daudz ir skaidrs, lai gan tas nav skaidri redzams šajā stratēģijas dokumentā. 

Kas attiecas uz sabiedrotajiem, tad tie ir vairāk vai mazāk zināmi un attiecības ar tiem atšķiras atkarībā no nozīmīguma un to spējām. Es droši vien jūs nepārsteigšu, ja minēšu Indiju, Japānu, Austrāliju, Dienvidkoreju, Jaunzēlandi un arī ASEAN valstis, kas ir atslēgas reģions, kurā notiek cīņa par ietekmi.

Eiropas Savienība vēlas palielināt savu klātbūtni jūrā šajā reģionā, lai aizsargātu arī tirdzniecības ceļus. Tas galvenokārt notiks, sadarbojoties ar partneriem šajā reģionā. Vai šis solis ir nepieciešams, un cik gatavas ES valstis ir sūtīt savus spēkus uz šo tālo reģionu? Līdz šim Savienotās Valstis ir bijušas galvenais Rietumu pasaules spēks šī reģiona ūdeņos.

Eiropas Savienība šajā vietā ir ļoti specifiskā pozīcijā. Visa tirdzniecība uz Āziju dodas caur Indijas okeānu, Dienvidķīnas jūru un Kluso okeānu, tādēļ ir nepieciešamība radīt drošību šiem ceļiem, bet, protams, ne visām valstīm ir iespējas to darīt, ne visām ir kuģi, ne visām dažkārt ir politiskā griba. Bet tā ir reāla problēma. Ir valstis kā Francija, kas ir ļoti aktīvas un tādas jau labu laiku ir bijušas, un arī Vācija tagad sper soļus šajā virzienā, Nīderlande, iespējams, arī. Jo mēs nevaram pilnībā paļauties tikai uz ASV, lai nodrošinātu savu interešu aizsardzību reģionā. Mums arī ir jādod nopietns pienesums kopīgam darbam, lai nodrošinātu, ka ASV turpina spēlēt lielu lomu šajā reģionā, jo tās tomēr joprojām ir lielvara. Un šajā reģionā ir arī vietas, kur ASV nemaz nav tieši ieinteresēta. 

Piemēram, stratēģija vēsta, ka reģions stiepjas no Āfrikas austrumu krastiem līdz Klusā okeāna salām. Bet ASV Āfrikas austrumu krastos nav ievērojami pārstāvēta, lai gan nav tā, ka Savienotās Valstis tur nebūtu pavisam. Ir vietas, kurās eiropieši varētu uzņemties lielāku atbildību. Es pilnībā saprotu dažu valstu nevēlēšanos uzņemties to, bet nenovēršami, jo tā nevar būt izvēle, bet tas ir kaut kas, kas vienkārši ir jādara.

Jau iepriekš pieminējāt Ķīnu. Šobrīd reģionā un visā pasaulē ir vērojama Ķīnas ietekmes palielināšanās. Vai jūs varat aprakstīt Ķīnas intereses šajā reģionā un to, kā tās varētu saskarties ar Eiropas Savienības interesēm šīs jaunās stratēģijas kontekstā?

Ķīna, protams, ir reģiona sastāvdaļa, ģeogrāfija jau runā pati par sevi. Problēma, ko Ķīna rada Eiropas Savienībai, ir, ka tā vēlas radīt spiedienu uz kaimiņiem un to darīt veidos, kas ir nepieņemami starptautisko standartu kontekstā un kas tieši saduras ar Eiropas Savienības interesēm. Un, protams, ir redzams šis vilinājums mēģināt uzspiest savu pasaules kārtību, ko mēs redzam ar šo “Viena josta, viens ceļš” projektu, kas nav tikai infrastruktūra, bet mēģinājums ieviest jaunas normas ne tikai reģionam, bet visai pasaulei. Tas ir kaut kas, ar ko mēs nevaram dzīvot. Bet tas nenozīmē, ka Eiropas Savienība mēģina būt naidīga pret Ķīnu. Eiropas Savienība jau ir definējusi savas attiecības ar Ķīnu kā ar konkurentu, sāncensi un tā tālāk, bet tas neizslēdz sadarbību. Un te mēs esam lielas jautājuma zīmes priekšā – kādu tieši sadarbību? 

Absolūti neviens nevēlas pārtraukt sadarbību ar Ķīnu, bet

spriedze starp Eiropas Savienības interešu drošību un vēlmi iegūt no Ķīnas ekonomikas pieaug.

Te nu mēs esam. Ir divas iespējas. Sadarbība var nozīmēt izvairīties no problēmām, izdzēst visas ar Ķīnu esošās problēmas. Vai arī sadarbība var nozīmēt ceļu, kurā mēs pieņemam savas atšķirības un interešu konfliktu, mēģinot pārliecināt Ķīnu rīkoties atbilstoši starptautiskajām normām. Piemēram, tas, ko mēs redzam Dienvidķīnas jūrā, nav labi nevienam, un problēmas varētu saukt vēl. Bet ideja ir vienkārši mierīgi veidot attiecības, protams, tas nenozīmē, ka spriedzes nebūs, tā pastāv, un visi cenšas konstruktīvi reaģēt.

Eiropas Savienības un Indijas samits ir gaidāms maijā. Kāds varētu būt rezultāts? Kurās jomās ES var stiprināt attiecības ar Indiju, un kur joprojām pastāv atšķirības?

Eiropas Savienība vienmēr ir bijusi gatava stiprināt savas attiecības ar Indiju. Jautājums ir – kur sakrīt intereses? Vienā ziņā varam teikt, ka zinām Indiju kā spēcīgu valsti, kas var stāvēt pretī Ķīnai. Ne militāri, bet politiski, un te runājam par Ķīnas dienvidu robežu. Indijas līderi gan ļoti nelabprāt nonāktu pozīcijā, kura ir konfrontējoša ar Ķīnu, bet tieši to Eiropas Savienības vēlas. 

No otras puses, indieši vēlas vairāk investīciju, lai stiprinātu savu ekonomiku un vēlas vairāk sadarbības tehnoloģiju jomā. Viņi vēlas stiprināt ekonomiku, lai asimetrija starp viņiem un Ķīnu paliktu kontrolējama. 

Asimetrija ir un tā būs, bet tai būtu jābūt kontrolējamai.

Pa vidu, protams, ir reālā Indijas ekonomika un realitāte attiecībā uz to, ko eiropieši ir gatavi darīt. Tādēļ pirms samita paliek atklāts jautājums, cik tālu abas puses it gatavs iet, uz kādu kompromisu tās ir gatavas? Es pieļauju, ka mēs, visticamāk, neredzēsim iespaidīgu rezultātus, bet viens mazs solis tajā virzienā tomēr ir viens mazs solis labā virzienā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt