Eksperts: Militāras krīzes gadījumā infrastruktūras dēļ rastos grūtības spēku pārvietošanā Eiropā

Militāras krīzes gadījumā infrastruktūras dēļ rastos grūtības spēku pārvietošanā Eiropā. To intervijā Latvijas Radio norādīja Tonijs Lorencs, Tallinā bāzētā Starptautiskā aizsardzības un drošības pētījumu centra Aizsardzības politikas un stratēģijas programmas vadītājs.

ĪSUMĀ par Lorenca stāstīto intervijā:

  • Militārās krīzes gadījumā dēļ rastos grūtības spēku pārvietošanā Eiropā.
  • Baltijas valstu lielākais militārais drauds joprojām ir Krievija.
  • Baltijas valstīm jāuzlabo jūras spēku spējas.
  • Lielāka amerikāņu militāro vienību klātbūtne Baltijā būtu vēlama, tomēr nav redzama „apetīte” spēku pastāvīgai izvietošanai reģionā.
  • Eiropā jāsadarbojas aizsardzības jomā un jāparāda ASV, ka tas NATO neapdraud.
  • Eksperts nedomā, ka ASV atslābs prasībā veltīt aizsardzībai 2% no IKP.
  • NATO ir trūcis ASV līderības, bet ekspert tic, ka tā atgūsies.

Covid-19 krīze dažādās jomās izgaismo dažādas vājās vietas. Kā šajā ziņā ir ar aizsardzību? Vai un kā pandēmija ietekmējusi aizsardzības jomu?

Starptautiskā aizsardzības un drošības pētījumu centra pētnieks Tonijs LorencsRihards Plūme

Jā, Covid-19 noteikti izgaismoja dažas mācības. Piemēram, jautājumā, kas attiecas uz starptautisko sadarbību, ja runājam par vajadzību civilajām un militārajām organizācijām strādāt kopā. Bet es nevēlētos vilkt pārāk lielas paralēles, jo Covid-19 ir cita veida krīze, nevis militāra, kādu mēs potenciāli varētu novērot reģionā. Tādā gadījumā noteicošie būtu militārie spēki, bet Covid-19 gadījumā militārie spēki palīdz un strādā cilvēku labā. Militāras krīzes gadījumā tiktu pārvietots daudz lielāks personāla un aprīkojuma daudzums. Lielākā daļa no tā tiktu pārvietoti pa sauszemi – dzelzceļu un ceļiem, bet Covid-19 gadījumā pārvietošanās vismaz daļēji notiek pa gaisu. Lielākā daļa Eiropas Savienības militāro vienību pandēmijas laikā tika izvietotas iekšējo robežu ietvaros. Un to skaits bija diezgan liels, ja nemaldos, Eiropas Parlamenta aprēķini liecināja par aptuveni 150 000 vienību izvietošanu aprīlī. Savukārt militāras krīzes gadījumā pārvietošana notiktu pāri robežām, lai nokļūtu krīzes vietā.

Bet kopumā es domāju, ka bija nopietnas lietas, ko mācīties noturīguma un sadarbības ziņā.

Cik labi attīstīta ir infrastruktūra Baltijā un Eiropā kopumā, lai krīzes gadījumā pārvietošanās būtu ātra un netraucēta?

Vispārīgi runājot, tā ir pietiekami laba, lai nodrošinātu militāro vienību pārvietošanu miera laikā, bet būtu grūtības, ja to vajadzētu darīt militāras krīzes gadījumā. Ir visāda veida problēmas, piemēram, tādu ceļu trūkums, pa kuriem var pārvadāt smagas vienības. Tad vēl ir šis „pudeles kakls” – Suvalku koridors. Trūkst smago kravu pārvadāšanai nepieciešamā transporta un dzelzceļu, ar ko šādas kravas pārvietot. Ir daudz trūkumu.

Bet vai jūs redzat, ka šīs problēmas tiek risinātas, jo par infrastruktūras nepilnībām tiek runāts jau labu laiku, arī pēc notikumiem Ukrainā. Jau tiek runāts, ka krīzes gadījumā mums jāspēj būt ātrākiem. Zināms laiks jau ir pagājis, kopš šīs diskusijas ir sāktas. Vai redzat pārmaiņas?

Eiropas Savienība un NATO pie tā strādā, un šobrīd pārsvarā tas fokusēts uz to, kas ir pieejams, ar ko un kādas kravas var pārvietot. Eiropas Savienība aizsardzībā plānoja investēt lielu naudas summu – 6,5 miljardus eiro nākamo septiņu gadu laikā daudzgadu budžeta ietvaros, lai attīstītu infrastruktūru, tieši militāro. Tomēr budžeta sarunu laikā summa, kas tam tiks atvēlēta, ja nemaldos, ir samazināta uz aptuveni pusotru miljardu eiro. Protams, tā ir noderīga nauda, taču ar to nepietiks, lai atrisinātu problēmas. Jā, es teiktu, ka ir bijis darbs, lai definētu problēmu, bet tagad ir mums ir jāķeras pie darbiem.

Kas, jūsuprāt, šobrīd ir galvenie draudi Baltijas valstu drošībai?

Ja runājam par visām Eiropas valstīm, tad militārs drauds ir tikai viens un tā ir Krievija. Viens eksistenciāls drauds – Krievija. Un, protams, tā mums ziemeļaustrumos ir galvenā satraucošā lieta. Krievija pēdējo desmit gadu laikā ir darījusi daudz, lai modernizētu savus bruņotos spēkus un to spējas. Tā ir ļoti skaidri pateikusi, ka tā nav apmierināta ar pašreizējo drošības kārtību. Tā labprāt to mainītu un izmanto iespējas, lai izaicinātu Rietumus.

Risks ir ļoti mazs, bet nav tā, ka tā nebūtu. Ja Krievija izlemtu veikt militāras darbības pret Baltijas valstīm, sekas būtu milzīgas.

Piesardzības dēļ mums ir nepieciešama plānošana, lai mazinātu šādus riskus.

Vai jauna veida draudi, piemēram, kiberdraudi, šobrīd ir bīstamāki nekā militāri draudi?

Kiberdraudi un informācijas kara draudi noteikti ir daudz iespējamāki, un šādas darbības jau notiek pašlaik. Bet Krievijas militārā doktrīna šīs lietas redz kā daļu no kopuma konfliktā, kas var noslēgties ar militāru konfliktu. Tādēļ mums kiberdraudi, protams, ir jāuztver nopietni, bet paši par sevi tie nav eksistenciāli draudi atšķirībā no militāriem draudiem.

Kas ir spēcīgās puses, un kas ir vājās vietas Baltijas valstu aizsardzībā? Ko būtu nepieciešams uzlabot?

Pārsvarā uzmanība Baltijas valstīs tiek pievērsta sauszemes spēkiem. Tas, kā iztrūkst vēl bez šiem spēkiem, ir gaisa telpas aizsardzības spējas. Tas ir trūkums, kam noteikti ir jāpievēršas. Jūras spēki ir niša, kur visas trīs valstis koncentrējas uz pretpasākumiem, bet šiem spēkiem būs ierobežota loma krīzes gadījumā.

Tādēļ otra lieta, kas ir jāuzlabo visām trīs valstīm, ir jūras spēku spējas.

Galvenais spēks ir tas, ka reģionā ir NATO klātbūtne, un tas ir bijis ļoti būtisks politisks signāls, un mums par to būtu jābūt pateicīgiem.

Vai jūs saskatāt nepieciešamību palielināt ASV spēku klātbūtni Baltijā, un vai šādiem spēkiem būtu jābūt šeit pastāvīgi?

Es domāju, ir skaidrs, ka Krievija amerikāņu spēkus uztver daudz nopietnāk nekā jebkurus citus NATO dalībvalstu spēkus. Amerikāņu klātbūtnei ir spēcīga ietekme. Tādēļ, jā, būtu labi trīs Baltijas valstīs redzēt lielāku amerikāņu spēku klātbūtni. Tomēr es nedomāju, ka ir „apetīte” šo spēku pastāvīgai izvietošanai šeit. Pašlaik šie spēki tiek izvietoti rotācijas kārtībā un tie ir būtisks atturēšanas instruments.

Ir vairakkārt runāts par ciešāku sadarbību aizsardzības jomā starp Eiropas Savienības valstīm. Vai šo sadarbību, jūsuprāt, pēdējo gadu laikā ir izdevies stiprināt, un kas šajā ziņā būtu jādara katrai valstij atsevišķi un kas kopīgi?

Vispārīgi runājot, sadarbībai aizsardzībā ir pozitīva ietekme, tai ir ekonomiska ietekme, tai ir savietojamības ieguvumi. Tas ļauj valstīm iegūt spējas, ko tās vienas nespētu iegūt.

Tādēļ es esmu stingri par ciešāku sadarbību.

Ja runājam par Eiropas Savienību, tad tā ir stiprinājusi sadarbību savā līmenī, proti, kaut vai runājot par PESCO (ES Pastāvīgais strukturētās sadarbības) vai Eiropas Aizsardzības fondu. Un tas ir labi, bet praktiskā līmenī, 27 dalībvalstu līmenī, sadarbības projektus ir ļoti grūti īstenot. Sadarbība ir daudz prasmīgākā mazākā līmenī. Un tas ir tas, ko PESCO mēģina darīt, un tā ietvaros mazākas grupas īsteno dažādus projektus. Bet neizbēgami valstis veiks lietas arī pašas. Suverenitātes vai uzticēšanās trūkuma dēļ. Eiropā kopumā valstu sadarbība varētu būt labāka. Baltijas valstis šajā ziņā nav izņēmums, un ir dažas izdevības, kas sadarbībā ir palaistas garām, par ko var izteikt nožēlu, bet tā nav problēma, kas eksistē tikai šeit, tā ir problēma visā Eiropā.

Kā ASV prezidenta vēlēšanu iznākums varētu mainīt atmosfēru NATO? Ko mēs varam sagaidīt no ASV, kad amatā stāsies Džo Baidens?

Fundamentālā līmeni, es domāju, ka lielu pārmaiņu nebūs. ASV aizvien būs ieinteresēta, lai Eiropa savā aizsardzībā darītu vairāk. Tā aizvien vairāk daudz vairāk koncentrēsies uz Klusā Okeāna reģionu, ne tik ļoti uz Eiropu. Politikas līmenī nedomāju, ka daudz kas mainīsies. Bet, kas attiecas uz toni, tad šajā ziņā noteikti būs uzlabojums. Trampa administrācija ir bijusi ļoti nevērīga pret NATO lomu, un tā dažbrīd ir iedragājusi aliansi. Es nedomāju, ka mēs to redzēsim Baidena administrācijas laikā. Tāpēc es domāju, ka būs toņa maiņa, bet ne politikas maiņa un ASV pārsvarā turpinās darīt visu, kā līdz šim.

ASV bija noraizējusies par ciešāku sadarbību starp Eiropas valstīm un runām par Eiropas Savienības armiju. Vai Jūs redzat, ka šīs bažas ir pazudušas?

Nē, es tā nedomāju. Šīs bažas ir bijušas jau kopš 90. gadiem, un es nedomāju, ka tās mainīsies. Es nedomāju, ka tās būtu ļoti pamatotas bažas. Eiropai ir jādara vairāk, skaidrojot ASV, kāda ir šīs aizsardzības sadarbības nozīme un kam tā nepieciešama. Nav iemesla tam, lai Eiropas sadarbība aizsardzībā apdraudētu jebkādas ASV intereses. Tieši pretēji. Bet šie pārpratumi no ASV puses noteikti paliks, un mums ir par tiem jārunā.

Mēs zinām par stingro Trampa prasību atvēlēt 2% no iekšzemes kopprodukta aizsardzībai. Vai līdz ar Trampa aiziešanu valstis varētu atslābt šajā ziņā?

Pirmkārt, šie 2% nebija Trampa prasība, bet apņemšanās tika parakstīta Velsas samitā 2014. gadā. Bet, nē, es domāju, ka tas nekur nepazudīs un ASV joprojām vēlēsies, lai Eiropa investē aizsardzībā, un uzturēs šo 2% prasību. Jo tā nav tikai Trampa administrācijas prasība, lai Eiropa dara vairāk un pilda savas saistības. Es nedomāju, ka šīs prasības tonis mainīsies.

Bet vai ir iespējams, ka līdzekļu atvēlēšanas apjomu aizsardzībai varētu ietekmēt Covid-19 krīze?

Jā, tas ir ļoti iespējams. Mums vēl būs jāredz Covid-19 ietekme uz ekonomiku un tas, kā pandēmija  ietekmēs valdību tēriņus. Bet aizsardzība vienmēr ir joma, kas tiek apcirpta šādos gadījumos. Viena no pozitīvajām lietām aizsardzībā Covid-19 krīzes laikā ir tā, ka bruņotie spēki tika iesaistīti, lai palīdzētu atrisināt krīzi. Tas ir demonstrējis cilvēkiem, to cik vērtīgi ir bruņotie spēki. Tāpēc, cerams, ka tas apslāpēs impulsus, kas būs vērsti uz militāro budžetu samazināšanu laikā pēc pandēmijas, bet to mēs vēl redzēsim…

Cik nopietni pašreiz ir apdraudēta NATO stabilitāte? Šeit es vēlētos runāt tieši par Turcijas darbībām, piemēram, Vidusjūrā? Alianses vēsturē ir bijušas dažādas krīzes, un šoreiz tā ir Turcija, kurai ir nesaskaņas ar Franciju un Grieķiju.

Jā, es domāju, ka kopumā NATO šobrīd nav tajā labākajā situācijā. Ir sabiedrotie, kuru vidū ir nesaskaņas, kā jau teicāt – Turcija, Francija un Grieķija. Tāpat sabiedrotajiem nav pilnīgi „kopīga bilde” par draudiem. Aliansei arī trūcis ASV līderības. Aliansei iekšēji nav tā labākā veselība.

Mums ir bijušas krīzes arī pagātnē un esam tikuši tām cauri, tādēļ domāju, ka varam būt optimistiski, ka tas ir tikai mazs punkts NATO darbakārtībā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt