Uģis Lībietis: Eiropas līderiem šī ir bijusi visai saspringta nedēļa, cenšoties vienoties par to, kurš ieņems Eiropas Savienības vadošos amatus. Mēs tagad zinām rezultātus. Kāds būtu jūsu komentārs par šo sarunu iznākumu?
Sofija Pornšlēgele: Es gribētu teikt, ka šis ir tipisku Eiropas sarunu iznākums, kurā ir jāpanāk, lai visi būtu laimīgi. Dažādas dalībvalstis, dažādas politiskās grupas, dažādas prasmes un dzimumu līdzsvars. Ņemot vērā sarežģīto situāciju, ar kuru viņiem nācās saskarties, galu galā ir pieņemts diezgan labs lēmums. Protams, ir ļoti daudz cilvēku, kas nav visai laimīgi par rezultātu, īpaši tāpēc, ka netika ņemts vērā „špicenkandidātu process” („Spitzenkandidaten”). Taču, ņemot vērā kandidātu prasmes, ir atrasts ļoti labs risinājums.
Eiropas Parlamentam vajadzētu spēt rast kompromisus savu institūciju iekšienē
Runājot par vadošo kandidātu procesu - vai, jūsuprāt, šis iznākums ir pārvilcis treknu krustu pāri šim procesam? Un kādu signālu tas nosūta gan par šo procesu, gan sistēmu kopumā?
Es nedomāju, ka ''špicenkandidātu'' process ir miris. Jā, daudzi teica, ka šī sistēma šoreiz nav nostrādājusi un tas ir apdraudējums Eiropas demokrātijai. Taču es tā neuzskatu. Eiropas Parlamentam nebija kandidāta, ko piedāvāt Eiropadomei. Tā kā vadošo kandidātu process pašlaik nav likumīgi saistošs, lēmumu pieņēma Eiropadome, kurai piedāvātie pretendenti nelikās piemēroti. Es vienmēr saku, ka Eiropas Savienība ir demokrātija veidošanās procesā. Tas nozīmē, ka procesi ir jāpielāgo un jāreformē, taču tie nav miruši.
Tuvāko piecu gadu laikā ir nepieciešams panākt to, ka pēc nākamajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām parlaments spēj vienoties par vienu kandidātu. Iespējams, to var panākt ar pārnacionāliem vēlēšanu sarakstiem.
Arī nākamā Eiropas Komisijas prezidenta amata kandidāte Urzula fon der Leiena šādu ideju atbalsta. Ja Eiropas Parlaments būtu spējīgs vienoties par kandidātu, tad spiediens jau būtu uz Eiropadomi. Šoreiz parlaments bija ļoti sašķelts – daudziem nepatika Manfrēds Vēbers, daudziem nepatika Franss Timmermans (īpaši Višegradas grupai). Un tāpēc arī špicenkandidātu process šoreiz nenostrādāja.
Tad varbūt šeit jautājums bija par pārāk daudziem spēcīgiem vai tieši otrādi – vājiem – vadošajiem kandidātiem?
Jā, vienprātību panākt nebija iespējams. Manfrēdam Vēberam nebija Eiropas Komisijas (EK) prezidentam nepieciešamo prasmju, Timmermansu noraidīja Višegradas grupa, jo viņš ļoti aktīvi iestājās par likuma varas stiprināšanu… Tas ir nedaudz satraucoši, bet tāda nu pašlaik ir situācija Eiropā. Vestagere arī varēja būt izvēle, taču viņa netika ņemta vērā un citi viņu pietiekami neatbalstīja. Tagad parlamentam nav tiesību sūdzēties par to, ka paši nespēja vienoties. Protams, tas ir sarežģīts uzdevums, taču,
pirms izaicināt Eiropadomi, no sākuma ir svarīgi tomēr atrast kompromisu savas institūcijas iekšienē.
Jau diskusiju laikā izskanēja gana daudz viedokļu par to, ka šis izvēles process nav īsti skaidrs un nav arī pietiekami godīgs. Piemēram, reģionālais līdzsvars tā arī nav ievērots, bet dažu politisko partiju un valstu intereses ir spēlējušas lielāku lomu, nekā, iespējams, nepieciešams. Vai jūs tam piekrītat?
Ja mēs skatāmies uz tiem, kuri ir nominēti un jau ievēlēti amatos, mēs redzam, ka vecās dalībvalstis ir pārāk daudz pārstāvētas. Taču tas izskaidrojams ar to, ka daudzas Austrumeiropas valstis šoreiz spēlēja opozīcijas lomu. Tās skaidri iebilda pret Fransu Timmermansu, taču nepiedāvāja nevienu alternatīvu. Taču Timmermansa neievēlēšanu tās uzskata par savu veiksmes stāstu. Bet galu galā – šī ir Eiropa! Un jautājums ir par to, cik spēcīgi katra valsts spēj sevi pārstāvēt Eiropas Savienībā!
Par jaunajiem eirokomisāriem prognozes izteikt grūti
Diskusijas par nākamo Eiropas Komisiju turpināsies, taču mēs jau varam prognozēt, ka daži no komisāriem savus posteņus saglabās. Kādas ir jūsu prognozes – kā Ursulas von der Leienas komisija atšķirsies no Žana Kloda Junkera kabineta?
Tas ir ļoti interesants jautājums. Pirmkārt, Urzulai fon der Leienai 15. jūlijā vēl ir jātiek apstiprinātai Eiropas Parlamentā. Viņa ir bijusi Vācijas aizsardzības ministre kopš 2013.gada, tāpēc ir ļoti skaidri zināms, kāda ir viņas nostāja ārējā un drošības politikā. To gan nevarētu teikt, piemēram, par ekonomikas politiku. Vasaras laikā mēs redzēsim, kuras personas viņa izvēlēsies par komisāriem. Mēs varam sagaidīt, ka komisijā turpinās darboties Margrēta Vestagere, taču jautājums, vai viņa saglabās konkurences portfeli vai arī kļūs atbildīga par tirdzniecību. Taču, jebkurā gadījumā mēs varam sagaidīt ļoti interesantu jauno komisiju. Jebkas cits būtu tikai prognozes, un es to īsti nevēlos darīt.
Bet vai jūs domājat, ka būs kādas nopietnas virziena maiņas dažādos politiskās dienaskārtības jautājumos?
Runājot par tiem kandidātiem, kurus mēs zinām: Kristīna Lagārda Eiropas Centrālās bankas vadītājas amatā nenozīmēs būtiskas pārmaiņas. Viņa darīs visu iespējamo, lai saglabātu eirozonu. Šarls Mišels kā vienprātīgi izraudzīts liberālis būs Eiropadomes vadītājs, un mēs vēl tikai redzēsim viņa piedāvājumu. Bet Eiropas Komisijas gadījumā mums no sākuma ir jāredz nominētie komisāri un rūpīgi jāseko viņu izvērtēšanas procesam. Tāpēc šī būs ļoti interesanta vasara un būs interesanti vērot gan izraudzītos pretendentus, gan to, kā viņi sevi pasniegs Eiropas Parlamentam. Tā kā Urzula fon der Leiena pašlaik nav neko vairāk pastāstījusi par savu nostāju citās politikas jomās, ne tikai aizsardzībā, ar nepacietību gaidīsim viņas redzējumu. Viens ir skaidrs – viņa ir konservatīva politiķe un uz progresīvu dienaskārtību nevajadzētu cerēt. Jebkurā gadījumā – līdz šim izraudzītās personas ir ļoti stabilas visai Eiropas Savienībai.
No ''špicenkandidātiem'' sarežģītākajā situācijā nokļuvis Manfrēds Vēbers
Izdevums ''Politico'' šajās dienās raksta, ka viena no uzvarētājām un zaudētājām šajās dienās ir Vācijas kanclere Angela Merkele. Viņas sākotnējais plāns tika noraidīts, nākamais plāns tika apstiprināts, taču tagad viņai mājās jāsāk domāt arī par savas valdības stabilitāti. Vai tas viss nozīmē, ka Merkeles ietekme arvien vairāk mazinās un uz Eiropas politiskās skatuves nāk arvien jauni nozīmīgi spēlētāji? Vai arī viņa tomēr joprojām ir karaliene?
Ir skaidrs, ka Merkele ir vājāka, jo viņa ir tikai kanclere, bet vairs ne Kristīgo demokrātu līdere. Mēs redzam arī to, ka Eiropa ir kļuvusi daudz sadrumstalotāka dažādos politikas jautājumos – ir atšķirības starp ziemeļiem un dienvidiem ekonomikas jautājumos un starp austrumiem un dienvidiem migrācijas jautājumos. Tas turpinās jau vairākus gadus. Par spīti tam Vācijai un Francijai ir izdevies labos amatos dabūt sev vēlamus cilvēkus – gan Kristīni Lagārdu, gan Urzulu fon der Leienu. Taču arī Vācijas un Francijas attiecības ir pakļautas spiedienam un
es vairs neteiktu, ka Angela Merkele ir pats nozīmīgākais spēlētājs. Taču visā šajā procesā noteikti viens no lielākajiem ieguvējiem ir Francijas prezidents Emanuels Makrons
– viņš nevēlējās Eiropas Komisijas prezidenta amatā redzēt Manfrēdu Vēberu. Es gan nezinu, vai to vēlējās arī Merkele. Makrons ir dabūjis Lagārdu labā amatā, un arī liberālais Šarls Mišels ir viņa ciešs sabiedrotais.
Par lielāko zaudētāju – Manfrēdu Vēberu. Gandrīz visi piekrīt apgalvojumam, ka tieši viņš ir zaudējis visvairāk. Kāda varētu būt viņa politiskā nākotne? Vai ir kāda iespēja, ka viņš atkal varētu piecelties, vai arī viņš turpmāk paliks kaut kur otrajā plānā?
To rādīs tikai nākotne. Taču es viņam nesaskatu nekādu nozīmīgu amatu. Viņam gar degunu ir aizgājis arī Eiropas Parlamenta prezidenta postenis, ko tagad ieņem Dāvids Sasoli. Es nezinu, vai viņš dosies atpakaļ nacionālajā politikā vai turpinās darboties kā Eiropas Tautas partijas grupas līderis. Jebkurā gadījumā viņš ir ļoti sarežģītā situācijā.
Kādi būtu jūsu ieteikumi – kuriem datumiem būtu jāpievērš uzmanība nākamajos mēnešos, pirms savu darbu uzsāks jaunā Eiropas Komisija?
Kā jau es teicu, mums priekšā ir interesanta vasara. Jau 15. jūlijā ir nozīmīgs balsojums, kurā mēs redzēsim, ko Eiropas Parlaments saka par izvirzīto Eiropas Komisijas prezidenti Ursulu fon der Leienu. Pēc tam septembrī un oktobrī parlaments uzklausīs komisāru kolēģiju, un būs ļoti interesanti vērot, kādi būs kandidāti. Jaunā komisija sāks darboties 1. novembrī. Šajā laikā mēs arī varēsim vērtēt to, kā darbojas jaunievēlētais Eiropas Pparlaments – vai tas ir sašķelts? Vai tas spēj atrast kopīgu valodu un sastrādāties? Šis pilnīgi noteikti ir ārkārtīgi interesants laiks Eiropas Savienībai, Eiropas Parlamentam, Eiropas Komisijai un Briselei kopumā.
