- Labāk dzīvo visi, izņemot bagāto valstu vidusšķiru
- Atbilde uz seno jautājumu, kā uzlabot visu pasaules cilvēku dzīvi, paliek
- Trampa ievēlēšana kā negatīvais stimuls tomēr liek ES ekonomikai progresēt
- Pieļauj, ka kapitālisms ir jāreformē; pretējā gadījumā uzticības krīze padziļināsies
Ceturtās industriālās revolūcijas upuri - bagāto valstu vidusšķira
Kā pirmo no prioritātēm forums uzsver ceturto industriālo revolūciju, kas ne tikai maina industrijas, bet arī dažas pazudina un ātri izveido jaunas.
Attīstās jaunās tehnoloģijas, turklāt strauji. Šīs pārmaiņas nodrošinās to, ka tas, kas reiz bijis zinātniskā fantastika, drīz kļūs par realitāti. Tas arī nozīmē to, ka daudzi cilvēki var zaudēt darbu par labu robotiem vai notiekot jau minētajām pārmaiņām industrijās. Būtisks faktors ir arī globalizācija, kas ļauj uzņēmumiem vieglāk pārvietot savas ražotnes uz valstīm, kur izmaksas ir krietni lētākas.
„Tas, ko mēs redzam apmēram pēdējo 20-30 gadu laikā - pasaulē gandrīz visiem ir kļuvis labāk, ieskaitot Latvijas iedzīvotājus un gandrīz jebkuru cilvēku jaunattīstības valstīs, Āfrikā, Āzijā utt.," stāsta ekonomists Pēteris Strautiņš.
"Bet ir viena cilvēku grupa, kas nav bijusi ieguvēja, kuras dzīves līmenis ir stagnējis, un tā ir liela daļa no bagāto valstu vidusšķiras. Cilvēki, kuriem vēl pirms 20 gadiem diezgan labu dzīvi nodrošināja darbs rūpniecībā, kas neprasīja ļoti augstu kvalifikācijas līmeni," pauž Strautiņš.
Lielu daļu no šiem darbiem tagad pilda roboti, daļa ir pārcelti uz citām valstīm. Kā jau tas mēdz būt ar pārmaiņām, ir cilvēki, kuri iestājas pret tām, tāpēc līderiem būs jācīnās, lai šī pretestība nesašķeltu sabiedrību.
Tāpat starp prioritātēm ir dinamiskas un iekļaujošas globālās pārvaldes sistēmas izveidošana, kas cieši saistīta ar iepriekš minēto tehnoloģiju attīstību un globalizācijas procesu.
No valstīm gaida daudz, taču ietekmēt tās spēj maz
Klauss Švābs, Pasaules ekonomikas foruma dibinātājs, uzskata, ka vienīgais veids, kā tikt uz priekšu, esot pārliecināties, ka globalizācija dod labumu visiem. Taču šis jautājums noteikti nav nekas jauns, par to runā jau gadiem - kā panākt to, ka globalizācija ir sociāli taisnīga pret visiem?
“Mēs redzam, ka globālie tirgi, nepieciešamība piesaistīt globālās investīcijas faktiski grauj kopā valstu sociālās sistēmas un šādā veidā, protams, rada milzīgu neapmierinātību, kas noved pie visādiem populistiskiem kāzusiem," saka politologs Ivars Ījābs.
"Tas ir viens process, kas tiešām ir koriģējams, tādēļ es domāju, ka Eiropā būtu jādomā gluži vienkārši par valstu kapacitātes stiprināšanu, lai mēs varētu sagaidīt no valsts to, ko mēs no tās saprātīgi sagaidām. Cilvēki gaida no valsts ārkārtīgi daudz, un te nav runa tikai par Latviju, bet primāri par vecajām Eiropas valstīm. Tās kļūst mazāk spējīgas ietekmēt šos procesus. Te, protams, ir jautājums, kā padarīt šo globalizāciju taisnīgu, samērojamu ar cilvēku elementārām vajadzībām,” norāda Ījabs.
Pirmskrīzes izaugsmes tempi, visticamāk, paliks pagātnē
Trešā prioritāte pievēršas jautājumam, kas jau kādu laiku aktuāls Rietumu pasaulē - lēnajam ekonomikas izaugsmes tempam.
Ja pirmskrīzes laikā iekšzemes kopprodukts (IKP) gadā pieauga par apmēram 5% gadā, tad šobrīd tie ir vidēji 3%, pēc ekonomistu aprēķiniem - Latvijas IKP izaugsme pagājušajā gadā bija vien 1-1,6% līmenī.
“Bija pasaules ekonomikā periods, kad izaugsme bija kaut kādi 4%-5% gadā. Savukārt pēc krīzes tādā tempā nav izdevies atgriezties. Visu laiku ir bijuši apmēram 3%. Jautājums - vai tie iepriekšējie 4%-5% nebija kaut kāds izņēmums? Varbūt, ka bija," pieļauj Strautiņš.
"Un varbūt tie sapņi par atgriešanos pie straujākas izaugsmes tādi arī paliks.
Bet kādu laiku pasaules ekonomikā izaugsme var būt straujāka un izskatās, ka šobrīd, iespējams, šāds brīdis ir pienācis.
Viņš sākās pavisam neplānoti, negaidīti. Notika tas, ko iepriekš uzskatīja par tādu negatīvo risku, jo Donaldu Trampu ievēlēja par Amerikas Savienoto Valstu prezidentu. Viņš uzreiz sāka runāt par aktīvāku fiskālo politiku, nodokļu samazināšanu, izdevumu palielināšanu, uz kādu brīdi, iespējams, piemirstot par valsts parādu. Sekas tam ir tādas, ka ASV uzņēmumu noskaņojums ir uzlabojies, Eiropa arī pavelkas līdzi, bet bagātās valstis, jo īpaši Eiropā, ir bijusi tāda kā pusstagnācijas stāvoklī. Ja bagātās valstis tagad no tās uz kādu laiku iziet, tad arī pasaulē kopumā izaugsme varētu būt straujāka," norāda Strautiņš.
Pieaugošā sociālā nevienlīdzība var pārvērsties arvien lielākā populisma uzvaras gājienā
Švābs uzskata, ka jāveic arī kapitālisma reforma, jācīnās ar īstermiņa domāšanu un pieaugošo sociālo nevienlīdzību, kas, viņaprāt, pēdējos gados novedis pie sabiedrības pretreakcijas, ko īpaši izjuta pagājušajā gadā.
Tas ir saistāms ar Ījaba iepriekš pieminēto taisnīgumu pret cilvēku sociālajām vajadzībām.
Kā pēdējā, bet noteikti ne mazsvarīgākā prioritāte ir valdošā uzticības krīze.
Cilvēki baidās par savu nākotni, zaudē ticību valsts iestādēm, un 2016.gads parādīja, kā šo faktoru ignorēšana var izvērsties. Šogad gaidāmas svarīgas vēlēšanas vairākās Eiropas valstīs un šeit līderiem būs īpaša nozīme.
“Nevajadzētu arī automātiski iebraukt otrā grāvī un tādēļ sākt ticēt jebkuram populistam, kurš saka “jūs nobalsojat par mani, un tad rītā bulkas augs kokos"," iesaka Ījabs. "Tas lielā mērā ir līderības jautājums: vai mums ir tādi politiķi, kas spēj domāt ilgtermiņā, nevis tikai par to, lai mēs varētu iebraukt nākamajā Saeimā vai kaut kur citur, un tad jau redzēs, kas notiks," saka politologs.
Davosā dalībnieki spriedīs, vai populisti triumfēs vēlēšanās Francijā, Vācijā un Nīderlandē, tāpat neizpaliks jautājumi par Trampa skatījumu uz klimata pārmaiņām. Tā kā šogad augstākais viesis ir Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins kopā ar lielu Ķīnas biznesa pārstāvju delegāciju, arī Ķīna un tās nozīme pasaulē būs viens no foruma būtiskākajiem jautājumiem.
“Mēs dzīvojam ļoti sarežģītā pasaulē, kur visi jautājumi ir saistīti. Mēs ne vienmēr zinām, kādas sekas būs mūsu lēmumiem, tāpēc uz mūsu jautājumiem nav vienkāršu atbilžu," secina Švābs.
