Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Valsts apdrošināšana neatbrīvos no nepieciešamības pašiem pirkt polises

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Reportāža no Naujenes: Pēc krīzes ģimenē piedzīvo gan atdzimšanu, gan turpina ciest

Daudznacionālā Vācijas bezpajumtnieku kopiena - negribēta, taču liela

Daudznacionālā Vācijas bezpajumtnieku kopiena - negribēta, taču liela

Vairāk nekā 50 000 - tik liels varētu būt cilvēku skaits, kuri dzīvo uz ielas Vācijas lielpilsētās. Pēdējos gados viņu skaits pieaug. Turklāt lielākā daļa šo cilvēku ir iebraucēji no Austrumeiropas. Lielākoties no Rumānijas, Bulgārijas, Polijas, kā arī no Baltijas. Ja vien iepriekš nav strādājuši vai pietiekami ilgu laiku dzīvojuši Vācijā, viņu tiesības uz sociālo palīdzību ir ierobežotas.

Mazliet runā četrās svešvalodās, tomēr teikto nevar saprast

Forgebirgštrāses 22. nams ir liela, koši balta trīsstāvu ēka kādā nomaļā kvartālā Ķelnē. Lai gan pulkstenis jau tuvojas vienpadsmitiem vakarā, ēkas nožogotajā pagalmā vēl valda rosība. Kāds bārdains pusmūža vīrietis pūš mutes ermoņikas. Līdzās viņam cits, plati smaidīdams, lēni dejo mūzikas pavadībā. Turpat līdzās, laternu apspīdēti, smēķē un sarunājas vēl vairāki vīrieši. Pat dzestrais ziemas gaiss nespēj kliedēt alkohola dvaku, kas garo no teju no visiem pagalmā sanākušajiem. Tas, kas šos vīriešus savedis kopā, gan nav kādas jautras svinības. Viņus vieno kopīga problēma: pastāvīgas dzīvesvietas trūkums. Šajā namā atrodas īslaicīgā nakts patversme bezpajumtniekiem. Nakšņotājus ēkā sāk ielaist no pulksten septiņiem vakarā. No rīta atkal jādodas prom.

Otra lieta, kas kopīga daudziem šajā namā nakšņojošajiem: viņi Vācijā ir iebraucēji.

Vācijas pilsoņi ir apmēram puse no klientiem, tā lēš kāds no iestādes darbiniekiem. Pārējie - ieceļotāji no citām zemēm. Lielākoties no Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm. Sevišķi bieži no Polijas, Bulgārijas, Rumānijas, bet arī no Spānijas, Portugāles, Ungārijas, Slovākijas, Baltijas. Pie galda līdzās patversmes reģistrācijas letei, kuru, no lieliem termosiem papīra turziņās liedami tēju un kafiju, apstājuši vairāki vīrieši, skan dažādas valodas.

Tie, kas bezpajumtnieka dzīvi dzīvojuši jau vairākus gadus, arī paši apguvuši vairākas valodas. Piemēram, kāds portugālis, kurš runā poliski, franciski, angliski, vāciski. Ne vienā no tām tomēr ne tik labi, lai viņa sacītais būtu īsti saprotams. Saprasties ir sarežģīti, taču risinājumu vienmēr var atrast, saka kāds no patversmes kārtības sargiem. “Viņi prot mazliet runāt vāciski. Var arī parādīt ar rokām. Ja kaut ko nesaprot, tad draugs atnāk un paskaidro. Nu, tā mēs saprotamies,” norāda sargs.

Atbraucu, nepaveicās, dzīvokļa nebija, naudas vairs nav, nonācu uz ielas

Sarkiss, jauns vīrietis zilā vējjakā, patversmē nakšņo kopā ar sievu: gaišmatainu sievieti, tērpušos sarkanās sporta kurpēs un svītrotās biksēs. Abi esot Lietuvas pilsoņi. Viņš pats dzimis Armēnijā, dzīvojis arī Krievijā. Uz Lietuvu pārcēlies, jo lietuviešu izcelsmes esot viņa māte, tā stāsta Sarkiss. “Viņa šeit, Vācijā, dzīvo jau sešus gadus. Es - trīs. Mēs te satikāmies, apprecējāmies, piedzima bērniņš. Pirms diviem mēnešiem pazaudējām dzīvokli,” stāsta Sarkiss.

Jau tikpat ilgi – pēdējos divus mēnešus – laulātais pāris esot spiests nakšņot patversmē. 

Jau pirms nonākšanas uz ielas abi bijuši ilgstošie bezdarbnieki, saņēmuši sociālos pabalstus, un viņu mājokļa īri sedzis Vācijas nodarbinātības dienests. Iestādes darbinieces kļūdas dēļ esot izveidojies ap 6000 eiro liels īres parāds, tādēļ abi bez brīdinājuma no dzīvokļa izlikti, tā apgalvo Sarkiss.

Arī septiņus mēnešus vecās meitas audzināšana viņiem liegta. Bērnu atņēmis sociālais dienests jau pirms abi zaudējuši mājokli. Tomēr arī tas, kā paši apgalvo, vien “kļūdas pēc”. Kaimiņiene laulāto pāri melīgi nosūdzējusi, it kā apvainojot narkotiku lietošanā.

Sarunas turpinājumā gan uzpeld vēl citi fakti un stāsts iegūst citu nokrāsu. Izrādās, Sarkiss labi pārzina, kā notiek narkotiku atkarības ārstēšana ar metadonu. Arī patversmē, kā izrādās, jaunais vīrietis nav pirmo reizi. Viņam ir bezpajumtnieka dzīves pieredze arī Viļņā, Berlīnē, Parīzē, Londonā. Vācijā gan esot vislabāk, viņš slavē. Tur pret ikvienu, lai kas viņš būtu un kādā situācijā nonācis, attiecoties cieņpilni un kā pret cilvēku.

Tomēr tipisks stāsts, kādu šeit var noklausīties, skan: atbraucu uz Vāciju meklēt darbu, nepaveicās, dzīvokļa nebija, naudas arī vairs ne, nonācu uz ielas.

Tieši tā esot noticis ar Rezo, jaunu, druknu vīrieti no Gruzijas. Viņš, ieradies Vācijā pirms trim mēnešiem, joprojām meklējot darbu. Nelegālu, jo oficiāli strādāt un dzīvot Vācijā viņam nav tiesību. Par spīti tam, Gruzijā viņš atgriezties nevēlas.

Pēc pilsonības un izcelsmes nešķiro

Daudzus tamlīdzīgus stāstus savā darbā mūžā noklausījies arī Andrē Herbsts. Viņš vada Ērika Vikberga namu – Pestīšanas Armijas organizētu palīdzības centru bezpajumtniekiem. Šī ir iestāde, kas atrodas citā Ķelnes rajonā, kādā klusā ieliņā līdzās dzīvojamiem namiem. Šeit bezpajumtnieki vienvietīgās istabiņās drīkst dzīvot pastāvīgi uz laiku līdz pat diviem gadiem, līdz pašiem izdodas nostabilizēt dzīvi, atrast darbu un savu mājokli. Sniedzot konsultācijas, palīdzot ar birokrātisku jautājumu kārtošanu, viņus aprūpē vairāki sociālie darbinieki. Šeit pieejams viss dzīvei nepieciešamais, pat ir iespējas strādāt tā dēvēto minidarbu par vienu eiro stundā, taču arī noteikumi šeit ir citi. Vienkārši ienākt un pārnakšņot Ērika Vikberga namā nevar.

“Tur, priekšā, kur jūs ienācāt, atrodas recepcija. Atvērta 24 stundas diennaktī. Šeit, ieradies pie mums, vispirms nonāk palīdzības meklētājs. Tad tiek izsaukts sociālais darbinieks, un notiek pirmā saruna, lai noskaidrotu, kas vispār cilvēkam noticis,” saka Herbsts.

Vēlāk tiek nozīmētas nākamās pārrunas.

Vien pēc tam cilvēks var tikt uzņemts patversmē. Patlaban gan nav cerību, ka tas izdosies nekavējoties, jo uz vietām izveidojusies rinda.

Iestādes darbu finansē Reinzemes reģionālā apvienība. Kvalificētu sociālo darbinieku pakalpojumu nav lēti.

“Viena vieta mūsu namā izmaksā vairāk nekā 2000 eiro mēnesī. Cilvēkiem, kuriem ir kādi ienākumi, piemēram, no sociālajiem pabalstiem vai darba algas, arī jāpiedalās izmaksās,” norādīja Herbsts. “To mēs cilvēkiem paskaidrojam jau pašā sākumā. Ja kādam nav it nekādu ienākumu, tad, protams, to vienkārši nav. Tad vieta tiek finansēta pilnībā, un cilvēks saņem ikmēneša kabatas naudu, aprūpi un higiēnas preces par brīvu,” viņš saka.

Pēc pilsonības vai izcelsmes valsts uzņemamie šķiroti netiekot. Lai gan šajā iestādē iebraucēju no citām ES valstīm iemītnieku vidū ir mazākums, retums Herbsta ikdienas darbā viņi arī nav. Lielākais šķērslis, cenšoties šiem cilvēkiem palīdzēt, ir vācu valodas zināšanu trūkums. Tas traucē darba meklējumos.

Sliktāk kā dzimtenē nevar būt

Rumāņi un bulgāri, ar kuriem Latvijas Radio sarunājās vai vismaz centies sarunāties, jo valodas barjeras dēļ tas ne vienmēr ir iespējams, stāsta ko līdzīgu: viņi nākot no nabadzīgiem lauku apgabaliem, auguši trūcīgos apstākļos, bez veselības aprūpes pieejamības. Daudziem ir ģimenes locekļi ar veselības problēmām. Savā izcelsmes zemē bijuši bez darba un devušies to meklēt uz Vāciju.

Dzirdējuši, ka Vācija ir bagāta valsts, tur visiem klājoties labi. Tas, protams, īsti neatbilst patiesībai. Taču tāds ir Vācijas imidžs.

Tad daudzi ieradušies ir izbrīnīti, ka šī nebūt nav pārpilnības zeme. Nav nemaz tik vienkārši ne iegūt veselības apdrošināšanu, ne saņemt ārstēšanu, ne atrast darbu.

Bezpajumtniekiem - iebraucējiem no citām ES dalībvalstīm - raksturīgs arī tas, ka lielākā daļa – ap trīs ceturtdaļām – lai vai cik spiedīgi būtu viņu sadzīves apstākļi Vācijā, nevēlas atgriezties izcelsmes valstīs. Tā pētījumā konstatējis Tomass Minhs, Diseldorfas augstskolas sociālo zinātņu profesors.

“Mēs gan nedrīkstam aizmirst, ka mums ir arī ļoti veiksmīga imigrācija no Austrumeiropas.

Vācijā dzīvo turpat pusmiljons darba tirgū labi integrētu bulgāru un rumāņu. Ārsti, medicīnas māsas, inženieri, speciālisti. Līdzās tam ir neliela, taču publiskās vietās labi pamanāma ļaužu daļa, kuri acīmredzami cietuši neveiksmi,” saka Minhs.

“Viņi tomēr nav zaudējuši cerības uz labāku nākotni sev un savām ģimenēm.

Ja jūs parunāsiet, piemēram, ar Bulgārijas romiem, kļūs skaidra arī viņu motivācija. Sliktāk, kā viņiem gājis Bulgārijā, Vācijā viņiem vienkārši nevar klāties, lai kādos apstākļos viņi te dzīvotu.

Viņi saka: “Atšķirībā no mūsu zemes, kur valda kleptokrātiski politiķi, netaisnīga nodokļu sistēma, kur nav nekādas sociālās apdrošināšanas, šeit vismaz pastāv iespēja, ka mums var klāties labāk”. Šī motivācija attiecas ne tikai uz bulgāriem, bet uz visiem nabadzīgiem ieceļotājiem: tiklab no Kongo, Gvinejas, kā no Rumānijas vai Polijas. Mēs esam viena no bagātākajām valstīm pasaulē. Viena no nedaudzām, kurā pastāv pienācīga sociālā apdrošināšana, turklāt mums ir plaukstošs darba tirgus,” norāda pētnieks.

Iespēja, ka var klāties labāk, ir bez pajumtes dzīvojošo ieceļotāju motivācija, saka Minhs.

“Tas ir cits jautājums. Iebraucēji, kuri darba meklējumos cieš neveiksmi nepareiza kvalifikācijas profila, pilnīga kvalifikācijas trūkuma, nepiemērota vecuma vai veselības stāvokļa dēļ, cieš neveiksmes līdzīgu iemeslu dēļ, kādi liedz atrast darbu arī vācu ilgstošajiem bezdarbniekiem,” pauž Minhs.

“Taču atšķirība ir tā, ka vācu bezdarbniekiem ir pieeja sociālās apdrošināšanas sistēmai. Tikmēr iebraucējiem no citām Eiropas Savienības valstīm tā pienākas vien pēc noteikta Vācijā nodzīvota laika vai nepienākas vispār.

Tas dara dzīvi grūtu. Manuprāt, tā nedrīkstētu būt, ka mēs no sociālo pabalstu sistēmas izslēdzam citus ES pilsoņus. Ar nepacietību gaidu, kādi būs ES Tiesas lēmumi šajā jautājumā turpmākajos mēnešos un gados, un vai galu galā beidzot nenonāksim pie tā, ka nāksies ieviest vienotus sociālos standartus visiem ES pilsoņiem,” norāda pētnieks.

Organizē autobusus bezpajumtnieku atpakaļsūtīšanai

Vācijas pilsētu un federālo zemju politikā gan patlaban valda gluži pretējas vēsmas. It sevišķi pēdējos mēnešos. Lai gan ievērojamais ārvalstu izcelsmes bezpajumtnieku īpatsvars nakts patversmēs un zupas virtuvēs ir jau gadiem ilgi zināma parādība, tieši šoziem vairākas Vācijas pilsētas nākušas klajā ar priekšlikumiem attieksmi pret iebraucējiem padarīt stingrāku.

Īres cenu eksplozijas dēļ aug arī vācu bezpajumtnieku skaits. Taču viņiem uz aprūpes pakalpojumiem arvien nākas konkurēt ar austrumeiropiešiem, kuru īpatsvars aprūpes punktos mēdz sasniegt pat 80%.

Lai uzlabotu pašmāju bezpajumtnieku iespējas, politiķi dažviet cenšas ierobežot palīdzību austrumeiropiešiem.

Kā pērnvasar ziņoja Ķelnes mediji, jaudu trūkuma dēļ vairākas aprūpes iestādes slēgušas durvis īpaši austrumeiropiešiem. Labdarības organizāciju tīkla “Katoļu vīriešu sociālais dienests” pārstāve Anke Pata gan norāda: mediju ziņotais esot pārspīlējums. Viena no tīkla iestādēm pārslodzes dēļ uz laiku tiešām ierobežojusi cilvēku uzņemšanu, bet tas bijis īslaicīgi, un organizācija ļaudis pēc nacionalitātēm nešķirojot.

Par līdzīgiem gadījumiem, kad patversmēs uzņemamie tikuši šķiroti pēc pasēm, ziņojuši arī mediji Hamburgā. Ārvalstnieku pārvaldes darbinieki arī pieprasījuši pamest valsti atsevišķiem bezpajumtniekiem, pamatojoties uz normu, ka citā ES dalībvalstī persona drīkst uzturēties vien uz laiku līdz trim mēnešiem, ja nav darba, dzīvesvietas un līdzekļu sevis uzturēšanai, tā ziņojis laikraksts “Hamburger Abendblatt”.

Vēl cituviet Vācijā sper radikālus soļus gluži atklāti. Piemēram, Berlīnes Noiķelnes pilsētrajona vadība, sadarbojoties ar labdarības organizāciju “Caritas”, organizē autobusus ārzemju bezpajumtnieku atpakaļsūtīšanai uz viņu izcelsmes valstīm.

Centieni iedzīvināt principu: Neesi vietējais! Ej prom!

Minhs gan neuzskata, ka šajos gadījumos būtu vērojams īpašs pagrieziens politikā. “Eiropas sociālajā vēsturē tas nav nekas jauns. Jau Kārlis Markss, aprakstot sākotnējo kapitāla uzkrāšanu 16. un 17. gadsimtā, rakstīja par zemi zaudējušiem zemniekiem, kuri bija spiesti meklēt darbu pilsētā. Un jau Marksa rakstos parādās apzīmējums: “ne-vietējie” jeb “svešie nabagi,” norādīja Minhs. “Tas nozīmē, ka pret nabadzīgajiem, kuri ir iebraucēji, valda citāda attieksme nekā pret vietējiem trūkumcietējiem. Vācijā līdz pat pagājušā gadsimta 20. gadiem, sniedzot sociālo palīdzību, tika ņemta vērā izcelsmes vieta. Kādam, kurš dzīvo Ķelnē, varēja liegt palīdzību tāpēc vien, ka viņš dzimis kaimiņpilsētā Vupertālē. Šodien attiecībā uz Vācijas pilsoņiem šāds princips vairs netiek lietots.

Taču politika cenšas to pašu principu iedzīvināt attiecībā uz citu Eiropas Savienības valstu pilsoņiem, sakot: “Tu neesi vietējais! Ej prom!” klāsta analītiķis.

Viņaprāt, šie centieni drīzāk esot rīcībspējas simulācija. “Problēma vai varbūt pozitīvais aspekts šeit ir: ES pilsoņiem nav jādodas prom. Viņiem ir tiesības šeit palikt. Tāpēc politiķi ar šādām simboliskām izraidīšanas akcijām cenšas simulēt rīcībspēju. Protams, iebraucējus no ne-Eiropas Savienības valstīm drīkst izraidīt. Tas ir tikai loģiski,” pauda Minhs. “Taču pārējiem ir tiesības šeit palikt. Jo ir runa par brīvo pārvietošanos Eiropas Savienības robežās. Tādēļ mums kā valstij ir pienākums citu valstu ES pilsoņiem, kuri dzīvo uz ielas Vācijā, piedāvāt tās pašas palīdzības iespējas, kādas pieejamas vāciešiem, kuri dzīvo uz ielas. Atšķirību nedrīkstētu būt,” norādīja pētnieks.

Nesen simbolisku soli spērusi Polija. Tā paziņojusi, ka nāks palīgā Berlīnei, par Polijas līdzekļiem uz Vācijas galvaspilsētu nosūtot poliski runājošus sociālos darbiniekus.

Viņi apmeklēs un aprūpēs bezpajumtniekus – iebraucējus no Polijas. Minhs gan uzskata: lai arī sadarbība starp sociālajiem darbiniekiem ir lieliska lieta, sociālas problēmas nevar atrisināt sociālie darbinieki. Pa īstam līdzēt var tikai sociālekonomiskā dzīves līmeņa izlīdzināšanās ES valstīs. Taču tas ir daudzu gadu vai pat desmitgažu jautājums.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti