Bonnas pārņemšana, kāpurķēdes ASV un sanāksmes Zviedrijā. 3 stāsti par atbalstu Baltijas ceļam

Solidaritātes apliecinājuma mītiņi Baltijas ceļa atbalstam notika Berlīnē, Ļeņingradā, Maskavā, Melburnā, Stokholmā, Tbilisi, Toronto un citviet pasaulē – šie vārdi lasāmi vēstures aprakstos par unikālo akciju, kurā 1989.gada 23.augustā rokās sadevās teju divi miljoni cilvēku no Viļņas līdz Tallinai. Daudz esam stāstījuši par pašu Baltijas ceļu, bet cik daudz zinām par akcijām, kas tobrīd mūsu atbalstam un Molotova-Ribentropa pakta 50 gadu atcerei notika ārpus Baltijas? Latvijas Radio uzmeklēja trīs cilvēkus, kuri aktīvi piedalījās pasākumos Bonnā, Vašingtonā un Stokholmā.

Trīs stāsti par atbalstu Baltijas ceļam ārzemēsMāra Rozenberga

    Drupināja mūri Vācijas preses un sabiedrības apziņā

    23.augustā pirms 30 gadiem Viktors Strunskis bija Bonnā, toreizējās Rietumvācijas galvaspilsētā.

    „Es tobrīd strādāju „Radio Brīvā Eiropa” latviešu redakcijā, un 23.augustā Bonnā notika kopīgs baltiešu pasākums, kuram ļoti ilgi gatavojās visas Rietumu baltiešu organizācijas,” stāsta Strunskis.

    Viņš atceras, ka baltieši todien bija pārņēmuši visu nelielo Bonnas centru. Galvenā pulcēšanās vieta bija Mārtiņa laukums pie Bonnas lielākās katoļu baznīcas. Laikraksts „Brīvā Latvija” vēsta, ka tur notika 24 stundu Brīvības sardze, ar skrejlapiņām tika uzrunāti vietējie iedzīvotāji, notika dievkalpojums Baltijas valstīs bojāgājušo pilsoņu piemiņai. Uz Baltiešu dienu Bonnā atbrauca arī ļaudis no Baltijas valstīm.

    „Ieradās visi tie, kas gribēja kaut ko teikt. No Amerikas ieradās Gunārs Meierovics, no Latvijas – Eduards Berklavs un Mavriks Vulfsons, no Lietuvas – Kazimirs Motieka, kurš bija Lietuvas Neatkarības deklarācijas parakstītājs. Ar viņiem visiem man bija iespēja runāt, visi tika intervēti,” stāsta Strunskis.

    Audio formātā šīs Strunska intervijas diemžēl nav saglabājušās, bet žurnālista atmiņas joprojām ir ļoti spilgtas.

    „Katram ir sava vēsturiskā pieredze. Piemēram, man bija ļoti interesanta saruna ar Mavriku Vulfsonu, kurš bija viens no tiem, kas, labi, ar lielu novēlošanos, bet arī Latvijā sāka runāt par Molotova-Ribentropa pakta slepenajiem protokoliem. Viņš bija piedzīvojis zināmu metamorfozi, jo neatkarīgās Latvijas laikā bija ļoti kreisi noskaņots un noteikti padomju okupācijas spēkus sākumā sagaidīja ar citu nostāju, nekā to redzēja 1989.gadā. Vulfsons bija tas, ko angliski apzīmē ar „living history” – viņš bija dzīvā vēsture,” stāsta Strunskis.

    Baltiešu dienas pasākumi piesaistīja lielu vietējās sabiedrības un preses uzmanību, atceras Viktors Strunskis. Visā Vācijā valdīja noskaņa, ka pasaulē kaut kas mainās, un baltieši nekavējās to izmantot:

    „Tas ir mazs laukums, un tā bija tāda tautas svētku atmosfēra. Svarīgākais, ka bija ieradušies ļoti daudz preses cilvēku. Tas rada savu atspoguļojumu vācu presē. Bija svarīgi pateikt, ka baltiešiem ir skaidras politiskās prasības. Ka ir jārunā par to, ka Otrais pasaules karš Austrumeiropai nav beidzies. Varbūt varam uzskatīt šo dienu Bonnā kā vienu no kārtējiem pilieniem, kad baltieši varēja pateikt: mēs arī pielikām roku, lai šis mūris Vācijas preses un sabiedrības apziņā todien tiktu vēl vairāk drupināts.”

    Viktors Strunskis

    Ar kāpurķēdēm un vēstulēm senatoriem ASV

    Kādreizējā Amerikas latviešu apvienības ģenerālsekretāre Anita Tērauda nupat saņēmusi aicinājumu no Baltijas valstu vēstniecībām, kas kopā ar Apvienoto baltiešu komiteju un ASV baltiešu jumta organizācijām 23.augustā Vašingtonā organizēs simbolisku Baltijas ceļa atdarinājumu.

    „Pie ASV Kapitolija, tas ir, pie valdības ēkām. Rīkotāji aicina ASV senatorus un tautas vietnieku nama deputātus piedalīties. Redzēsim, cik daudz viņu būs, jo vispār jau viņiem pašlaik ir vasaras atvaļinājums,” stāsta Tērauda.

    Amerikas latviešu apvienības vadības komandā Anita Tērauda bija vairāk nekā 20 gadu. 1989.gada augustā Vašingtonā par gaidāmo Baltijas ceļa akciju zināja maz, jo saziņas iespējas bija ierobežotas.

    Attēlā Anita Tērauda

    „Bet mēs zinājām, ka kaut kas notiks, un uz ātru roku noorganizējām tādu kāpurķēžu braucienu pa Vašingtonu. Arī dažās citās pilsētās Rietumkrastā viņi mēģināja kaut ko līdzīgu darīt. Mēs gan nevarējām iet projām no Amerikas latviešu apvienības biroja, jo mums bija jāatbild uz telefona zvaniem, bet, cik zinu, tajā braucienā pie mašīnām tika piestiprināti kaut kādi dīvaini instrumenti, kas, tad, kad mašīnas brauca, taisīja troksni. Un tā viņi braukāja pa Vašingtonas pilsētu,” stāsta Tērauda.

    Taču daudz svarīgāks par šo skaļo braucienu bija Amerikas latviešu apvienības aicinājums visiem tautiešiem sūtīt vēstules saviem senatoriem un vietējai presei, atgādinot par Baltijas valstu okupāciju.

    „Toreiz pasts vēl gāja samērā lēni, un daudzi mums zvanīja un stāstīja, kā viņiem bija gājis. Daži bija sajūsmināti par to, kā viņiem ir izdevies, un daži bija mazliet pesimistiski, jo tā bija samērā jauna ideja, un pārāk daudz tādu drošsirdīgu demonstrētāju toreiz vēl nebija,” atceras Tērauda.

    Anitai Tēraudai gan nav ziņu, cik šādu vēstuļu kopumā tika izsūtīts. Taču viņa ir pārliecināta – tāpat kā kāpurķēžu brauciens pamodināja Vašingtonas iedzīvotājus, tās pamodināja ASV politiķus.

    „Tas savā ziņā padarīja to ceļu līdz 4.maijam daudz vieglāku arī no šejienes. No vienas puses, bija prieks, no otras – mazliet bažas un cerība, ka nevienu no tiem, kas piedalījās, nesodīs,” atzīst Tērauda. Vai bija bažas, ka Baltijas ceļš varētu beigties slikti? „Savā ziņā jā. Un mēs atviegloti uzelpojām, kad tas bija izdarīts,” norāda Tērauda.

    „Pirmdienas sapulces” Zviedrijā pierāda sabiedrības atbalstu Baltijas valstīm

    Trešais sarunu biedrs ir zviedrs Hokans Holmbergs. Astoņdesmito gadu beigās viņš bija Zviedrijas parlamenta deputāts no Liberāļu partijas. Vēsturnieks, žurnālists un ilggadējs Austrumeiropas demokratizācijas atbalstītājs.

    „Aizsākums tam ir personisks – tāpat kā daudziem zviedriem, arī man skolā un vēlāk draugu lokā bija daudz baltiešu, kas bija emigrējuši uz Zviedriju. Atceros, ka Upsalā, kur arvien dzīvoju, jau bērnudārzā gāju kopā ar dvīņiem no Igaunijas. Arī vēlāk man bija klasesbiedri no Latvijas un Igaunijas,” stāsta zviedrs.

    Holmberga stāsts ir ļoti interesants ar to, ka Baltijas ceļš bija viens no galvenajiem notikumiem, kas viņu iedvesmoja rīkot pusotru gadu ilgu atbalsta akciju maratonu jau 1990.gadā.

    Tā saucamās „Pirmdienas sapulces”, ko Holmbergs rīkoja Stokholmas centrā kopā ar parlamenta kolēģi Gunaru Hekmarku un diviem Zviedrijas igauņiem – Andresu Kingu un Pēteru Luksepu – sākās 1990.gada februārī un ilga līdz pat augusta pučam 1991.gadā.

    „Mēs publicējām nelielu vēstuli vienā no Stokholmas laikrakstiem, paziņojot, ka nākamajā pirmdienā rīkosim sapulci un aicinām kopīgi atbalstīt Baltijas valstu neatkarību. Ieradās kādi 500 cilvēki! Sapratām, ka esam atraduši pareizo veidu, kā paust to zviedru viedokli, kuriem līdz tam nebija bijis iespējas izteikties. Pēc pāris nedēļām līdzīgas sapulces jau notika gandrīz 50 Zviedrijas pilsētās,” stāsta Holmbergs.

    Holmbergs uzsver – tās nebija politiskas sapulces, bet vienkāršas, spontānas iedzīvotāju tikšanās pirmdienas pusdienlaikā, kas kalpoja par platformu uzrunām, arī dziesmām, dejām un mākslas performancēm.

    „Mums pat bija savs, tā teikt, štata dzejnieks – Zviedrijas lietuvietis Arkādijs Vinokurs, kurš katrai pirmdienai rakstīja jaunu dzejoli!” atceras Holmbergs.

    Pusotra gada laikā notika 79 šādas sapulces, un Hokans Holmbergs ir pārliecināts – tām bija ļoti liela ietekme Zviedrijas sabiedrībā.

    „Tās parādīja, ka Baltijas valstīm un iedzīvotājiem ir liels morāls atbalsts ne tikai atsevišķās Rietumu politiskajās aprindās, bet arī plašā sabiedrībā,” uzsver Holmbergs.

    Viņš uzskata, ka Zviedrijas sabiedrības viedokli lielā mērā ietekmēja arī pirms tam notikušais Baltijas ceļš.

    „Kad notika Baltijas ceļš, daudzi Zviedrijā jau zināja, ka ir sācies kas ļoti svarīgs. Baltijas ceļš ļoti aizkustinošā veidā parādīja, kāds noskaņojums patiesībā valda Baltijas valstu iedzīvotāju vidū. Tā bija unikāla akcija mūsdienu pasaules vēsturē. Tā kā to sarīkoja tieši Molotova - Ribentropa pakta piecdesmitgades atcerei, vairs neviens rietumu politiķis, vēsturnieks vai žurnālists nevarēja ignorēt faktu, ka ir pastāvējuši šādi slepeni protokoli un ka tie joprojām ietekmē visu Eiropu, bet visvairāk – trīs Baltijas valstis,” uzsvēra Holmbergs.

    Pasaulē
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti