Es nebiju briesmās, bet, protams, bija jāuzmanās, ko es ievedu – daudzas lietas bija aizliegtas:rietumvācu avīzes, ārzemju valūta un citas lietas. Es bieži šķērsoju robežu"Checkpoint Charlie", kur varēja iet tikai ārzemnieki un sabiedrotie, bet ne austrumvācieši vai rietumberlīnieši," atmiņas atsauc "korrespondenten.tv" galvenais redaktors Ēvalds Kēnihs.
"Man bieži vajadzēja iet, jo austrumpusē telefonu sakari bija katastrofa, bet robežkontroles posteņa "Checkpoint Charlie" otrā pusē, rietumu pusē - bija grieķu restorāns, kurā mani pazina un es varēju izmantot telefonu. Viņi man ielēja uzo un es zvanīju savai avīzei un diktēju rakstus. Kad avīzes sekretāre Vīnē izdzirdēja klausulē grieķu mūziku – viņa zināja – tūlīt būs raksts no VDR," stāsta Kēnihs.
Darbs Austrumberlīnē bija sarežģīts – žurnālistam sekoja spiegi, sarunas tika noklausītas un iegūt informāciju nav bijis viegli – cilvēki baidījušies runāt ar Rietumu žurnālistu.
Viņi varbūt neriskēja ar savu dzīvību, bet viņus varēja apcietināt. Tāpēc, ja ievērojām, ka kāds mūs novēro – mēs pārtraucām interviju. Bet bija ļoti, ļoti daudz gadījumu, kad cilvēkiem bija problēmas pēc sarunas ar rietumvācu žurnālistiem. Daudzus pat ielika cietumā uz ilgiem gadiem," saka Kēnihs.
Ilgie atšķirtības gadi savu nospiedumu vāciešos ir atstājuši, uzskata austriešu žurnālists. Bet tas neesot slikti - atšķirības starp austrumvāciešiem un rietumvāciešiem esot, bet tāpat atšķiroties arī bavārieši no ziemeļvāciešiem. "Daudzas Vācijas kaimiņvalstis bija ļoti uztraukušās pēc apvienošanās, viņi uztraucās, ka tik liela valsts dominēs politiski un ekonomiski. Un tagad Vācija patiešām dominē, bet nu visas valstis ir priecīgas, ka Vācijas ir Eiropas ekonomikas lokomotīve un ka tā rīkojas atbildīgi,"" saka Kēnihs.
Ziņots, ka svētdien Berlīnē notiek lielas svinības, atceroties Berlīnes apvienošanu.
Robežzona, kuru vēlāk nodēvēja par Berlīnes mūri, radās 1961.gada 13.augusta naktī, kad toreizējā Vācijas Demokrātiskā Republika pēkšņi slēdza robežu starp Austrumvāciju un Rietumberlīni, iekļaujot pilsētas daļu ciešā lokā. Diennakts laikā tapa dzeloņstiepļu žogs teju 155 km garumā, no tiem trešā daļa - tieši Berlīnē. Robežu visu diennakti apsargāja bruņoti karavīri ar suņiem.
1962.gadā 100 metru attālumā uzcēla otru žogu un izveidoja īstu "nāves joslu", lai novērstu Austrumvācijas iedzīvotāju bēgšanas mēģinājumus. Vēl divus gadus vēlāk dzeloņstieples nomainīja betona siena, bet pēc desmit gadiem - augsts dzelzsbetona mūris.
Robežu atvērta tikai pēc vairāk nekā divām desmitgadēm - 1989.gada 9.novembrī, un Berlīnes mūra krišana kļuva par aukstā kara beigu sākumu un nozīmīgu impulsu arī bijušās PSRS sabrukumam.
