Kļūstot stingrākām prasībām par ogļskābās gāzes izmešu ierobežošanu, attieksme pret atomenerģētiku mainās – daudzu valstu valdības aizvien vairāk sliecas uzskatīt atomelektrostacijas (AES) par tīru un drošu enerģijas avotu. Tomēr nozares nākotne joprojām ir nenoteikta.
Attieksme pret atomenerģiju mainās
Pirms desmit gadiem zemestrīce un cunami izraisīja avāriju Fukušimas AES Japānā. Tā kļuva par briesmīgāko mierlaika kodolkatastrofu pasaulē pēc avārijas Černobiļas AES 1986. gadā. Pēc šīs avārijas tika apturēta vairāku desmitu reaktoru ekspluatācija visā pasaulē, atgādina politisko risku konsultāciju uzņēmuma “Eurasia Group” mediju kompānijas “GZERO Media” autors Karloss Santamarija.
Klimata krīze padziļinās, nepieciešamība pāriet no fosilā kurināmā uz tīrākiem enerģijas avotiem kļūst aizvien aktuālāka. Saistībā ar to attieksme pret “mierīgo atomu” var mainīties.
“Kodolenerģija ir daļa no globālās sasilšanas problēmas risinājuma, citas izejas nav. Vēja virziens mainās,” paziņoja Grosi.
Iepriekš desmit Eiropas Savienības valstis (Bulgārija, Čehija, Francija, Horvātija, Polija, Rumānija, Slovākija, Slovēnija, Somija un Ungārija) iestājās par to, lai atomenerģētika tiktu iekļauta Eiropas Komisijas izstrādātajā “zaļo” nozaru sarakstā.
Latvijā varētu būvēt "mini atomstacijas"
Latvijas valsts elektroenerģijas ražošanas uzņēmums "Latvenergo", izvērtējot savus stratēģiskos mērķus, pieļāvis iespēju nākotnē būvēt "mini atomstacijas", lai kāpinātu elektroenerģijas ražošanu.
Ja Eiropas Komisija atomenerģiju atzīs par atjaunīgo energoresursu, "Latvenergo" varētu attīstīt "mini atomelektrostacijas", nesen valdības sēdē stāstīja "Latvenergo" padomes priekšsēdētājs Ivars Golsts.
"Latvenergo" pārstāve Ivita Bidere piebilda, ka modulāro AES – nelielu, dažu simtu MW staciju – attīstība nav tuvākā prioritāte, bet vairāku desmitgažu jautājums.
Ministru prezidents Krišjānis Kariņš ("Jaunā Vienotība") gan atzina, ka gadījumā, ja "Latvenergo" izlemtu iegūt elektroenerģiju AES, "tas būtu milzu diskusiju jautājums sabiedrībā".
Arī akmeņogles nonāvē cilvēkus
Atomenerģija ir ekoloģiskāka, nekā jūs domājat, norāda “GZERO Media” autors. Tiešie ogļskābās gāzes izmeši atomelektrostacijās līdzinās nullei. Netiešo izmešu apmērs uz saražotās elektroenerģijas vienību (galvenokārt urāna ieguves un pārstrādes procesā, objektu būvniecībā un ekspluatācijā un atkritumu glabāšanā) pēc šī rādītāja salīdzināms ar vēja enerģētiku un veido trešdaļu no šādiem izmešiem, ko rada saules elektrostacija.
Ir arī cits neparedzēts kaitējums videi, ko rada atteikšanās no AES. Pēc katastrofas Fukušimā Vācija apturēja vairākuma AES darbību, taču drīzumā bija spiesta iedarbināt ogļu elektrostacijas. Tas izraisīja vidēji 1100 papildu nāves gadījumu gadā, kuru cēlonis bija gaisa piesārņojuma izraisītās elpceļu un sirds un asinsvadu sistēmas saslimšanas.
Pēc zinātnieku 2013. gada prognozēm, plaša mēroga fosilā kurināmā elektrostaciju nomaiņa pret atomelektrostacijām tuvākajos 40 gados varētu glābt līdz septiņiem miljoniem dzīvību, kā arī būtiski veicināt ogļskābās gāzes izmešu daudzuma samazināšanos.
Atomenerģija izmaksā dārgi
Turklāt atjaunīgā enerģētika ir atkarīga no laikapstākļiem un diennakts laika, kā arī vēja un saules enerģijai ir vajadzīgi jaudīgi uzkrājēji. Atomenerģētika ir tikpat droša kā naftas, gāzes un ogļu enerģētika. Starptautiskā Enerģētikas aģentūra prognozē, ka pasaule varēs sasniegt Parīzē izvirzītos klimata mērķus līdz 2040. gadam, palielinot kodolenerģētikas daļu pasaules enerģētikas bilancē līdz 15% un investējot vairāk lētākās un ekoloģiskākās AES.
Tomēr atomenerģija maksā ļoti dārgi un saprotamu iemeslu dēļ ir nepopulāra. Elektroenerģijas ražošana, izmantojot kodolprocesus, tagad maksā apmēram 112–189 dolārus par megavatstundu, un tas ir daudz dārgāk nekā saules (36–44 dolāri) un vēja (29–56 dolāri) enerģētikas gadījumā.
Turklāt kopējās būvniecības un ekspluatācijas izmaksas saules un vēja nozarēs pēdējās desmitgadēs samazinājušās, savukārt atomenerģētikā tās pieaugušas, tāpēc trūcīgākas valstis nevar atļauties AES. Visbeidzot, vidējais vienas AES būvniecības laiks ir gandrīz desmit gadu, un, ņemot vērā, ka pasākumi cīņai pret klimata izmaiņām jāveic steidzami, tas ir ļoti ilgi.
Drošības problēma
Vēl viena svarīga problēma ir drošība. Atšķirībā no Černobiļas, avāriju Fukušimā izraisīja nevis cilvēka kļūdu virkne, bet deviņu magnitūdu stipra zemestrīce – tāda mēroga dabas katastrofa, kādu neparedzēja pat drošības jautājumos ļoti atbildīgie japāņi.
Viņi uzbūvēja AES netālu no piekrastes seismiskajā zonā, neaizsargājot reaktorus tā, kā to darīja Eiropas valstis pēc tam, kad 1999. gadā applūda viena no Francijas AES.
Avārija Fukušimā radīja pret atomenerģētiku vērstu globālu sabiedrības reakciju, un tā līdz šim turpinās. Pagājušajā gadā vairāk nekā 49% japāņu aptaujā atzina, ka vēlas, lai kodolenerģētika tiktu likvidēta. Noraidoša attieksme pret AES pašlaik ir apmēram tikpat daudz amerikāņu.
Krievija un Ķīna izmanto ASV vilcināšanos
Bet kas tomēr būvē jaunas AES un kāpēc? Krievija, kas šobrīd ir dominējošais spēlētājs šajā nozarē, eksportē savas tehnoloģijas uz valstīm, kuru valdības ir tai samērā draudzīgas – Ungāriju, Irānu un Turciju. Ķīna ātri panāk Krieviju un plāno finansēt un būvēt jaunas AES tādās atšķirīgās valstīs kā Pakistāna, Dienvidāfrikas Republika un Lielbritānija.
Maskava un Pekina sacenšas, izmantojot tām labvēlīgo situāciju, ko radījusi Vašingtona. Donalda Trampa administrācija atcēla Baraka Obamas ieviestos aizliegumus finansēt ārzemju projektus atomeneģētikas jomā. Pašreizējais prezidents Džo Baidens vēl nav paziņojis, kāds būs viņa kurss.
Ja amerikāņi atgriezīsies šajā tirgū, viss var kļūt vēl interesantāk, norāda Santamarija. No vienas puses, amerikāņu uzbūvētajām AES var dot priekšroku valstis, kuras grib samazināt izmešus un var to atļauties. No otras puses, šajās pašās valstīs atradīsies “zaļās” partijas, kuras grib aizliegt kodolenerģētiku principā, un daudzi vietējie iedzīvotāji protestēs pret AES būvniecību.
“Tā ir sarežģīta izvēle. Ar dārgiem un nepopulāriem enerģijas avotiem saistītu risku salīdzināšana ar elektroenerģijas bezizmešu ražošanas priekšrocībām izraisīs strīdus daudzās valstīs. Taču nepieciešamība cīnīties pret klimata izmaiņām kļūst aizvien neatliekamāka, un laiks, lai valdības izdarītu izvēli, tuvojas beigām,” rezumē “GZERO Media” autors.
