Līdzīgi kā Rīgai arī Grieķijas galvaspilsētai Atēnām ir sava vecpilsēta – ar savu īpašo neatkārtojamo valdzinājumu, šaurām ieliņām, ko šeit ieskauj smagnēji, spilgti ziedošo krūmu zari un kurās tūristi cerēti vai nejauši sastop cilvēces senās pagātnes pēdas.
Pāri tam visam klinšainā augstumā, pietiek vien pacelt skatienu, majestātiski izslienas Akropole. Tās pakājē Romiešu Agora laukumā, kur jau izsenis tirgotāji pārdeva savus labumus, domājams, pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras tika uzcelts Vēju tornis.
To, kas finansēja šo celtniecību nav zināms, bet projektējis un būvējis tā laika izcilais prāts – astronoms un arhitekts Androniks no grieķu pilsētas Kirra.
Šodien - vairāk nekā 20 gadsimtu vēlāk - celtne pārsteidz joprojām.
Astoņstūra ēka ir 13,85 metrus augsta un gandrīz pilnībā, izņemot pamatus, izveidota no sniegbalta Penteles marmora. Visa būve ieskaitot jumtu, kas sastāv no 24 marmora plāksnēm, turas pateicoties konstrukcijas īpatnībām, bez jebkāda cementējoša materiāla. Gan torņa augstums – lai redz visā tuvākajā apkaimē, gan celtniecības materiāls – šī marmora plātnes izmantoja pamatā tempļu būvniecībā, ieskaitot slaveno Partenonu, - šīs pazīmes liecina par Vēja torņa stratēģisko nozīmi.
„Torņa virsū atrodas kopumā deviņi saules pulksteņi. Uz astoņām torņa un nelielas palīgtelpas ārējām sienām var redzēt izkaltās līnijas un metāla stieņus, kuru ēnas rāda laiku. Tā kā saules izvietojums attiecībā pret torni mainās, tad katra no sienām palīdzēja precīzi noteikt laiku,” norāda arheologs un rekonstrukcijas darbu vadītājs Nikos Tsoniotis.
Kā jau Vēja tornim pienāktos, senatnē tas rādījis arī vēja virzienu. Astoņas šķautnes ir orientētas pēc pasaules malām. Uz katras ir ne tikai saules pulkstenis, bet arī noteikta vēja dievības reljefa skulptūra un uzraksts ar tā vārdu.
Antīkos laikos skulptūras bija nokrāsotas, bet uz jumta atradās bronzas vēja rādītājs Tritona formā, kas gan šobrīd nav saglabājies. Zudusi arī galvenā Vēja torņa mīkla – hidrauliskais mehānisms. To iedarbināja ūdens, ko novirzīja pa kanāliem no Akropoles. Par mehānisma kādreizējo klātbūtni liecina grīdas dobumi torņa iekšpusē.
Kāda bijusi ierīce un kādiem nolūkiem kalpojusi, pētniekiem atliek vien minēt. Taču zināms, ka tā sarežģītības pakāpe bijusi līdzīga Antikitēras mehānismam, ko dēvē par pasaules pirmo datoru.
Arheologs Nikos Tsoniotis sarunā ar Latvijas Radio min divos galvenos pieņēmumus. „Dažādi zinātnieki centušies rekonstruēt šo mehānismu. To mēģinājis darīt Dereks de Solla Praiss 1960. gados, kurš uzskatīja, ka tas bijis hidrauliskais pulkstenis. Savukārt arhitekts no vācu institūta Hermans Kīnests, kurš pēdējais veicis apjomīgu pieminekļa pētījumu 2015.gadā, aizstāv viedokli, ka šeit bijis “planetārijs”. Tagad bronzas mehānisms ir zaudēts - senos laikos, arī viduslaikos metāls bija vērtīgs materiāls, tāpēc to izmantoja citu priekšmetu veidošanai,” norāda Tsoniotis.
Runājot par planetāriju, tas nav jāuztver mūsdienu izpratnē. Tā varēja būt armilārā sfēra jeb astronomijas instruments debess spīdekļu koordinātu noteikšanai. Lai kāds arī mehānisms nebūtu, tiek pieņemts, ka tas spēja rādīt laiku arī nakts stundās.
Laika noteikšanai Vēja torni izmantoja vien īsu brīdi.
Gadsimtu gaitā lielākoties tas kalpojis par kulta vietu. Bizantijas laikos te bija baznīca, baptistērija, uz sienām saglabājušies kristiešu attēli. Osmaņu impērijas pakļautībā to par lūgšanas vietu izmantoja musulmaņu derviši, kuri izcirta mihrābu un atstāja uz sienām uzrakstus no Korāna.
Taču tikai pateicoties viņu klātbūtnei 1799. gadā turku vara neļāva britu diplomātam Lordam Elginam izvest torni Lielbritānijā, kā viņš esot rīkojies ar daudzām citām Senās Grieķijas vērtībām, piemēram, ar Partenona statujām.
Šobrīd pēc apjomīgas un sarežģītas rekonstrukcijas Vēja tornis pirmo reizi savā pastāvēšanas vēsturē ir vēris durvis plašākai sabiedrībai. Atjaunošanas darbu laikā ir padomāts arī par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, ir izbūvēti speciāli celiņi, savukārt informācija pieejama tostarp braila rakstā.
