Sociālā aizsardzība nozīmē piekļuvi veselības aprūpei, ienākumu drošību, īpaši gados veciem cilvēkiem, bezdarbnieku, slimības, darba nespējas, darba trauma pabalstus, bērnu kopšanas pabalstus vai atbalstu galvenā apgādnieka nāves gadījumā, kā arī atbalstu ģimenēm ar bērniem.
Kā norāda Starptautiskā Darba organizācija, pagājušajā gadā piekļuve vismaz vienam no šiem pakalpojumiem bija tikai nepilniem 47% pasaules iedzīvotāju. Bagātākās valstis sociālajai aizsardzībai tērē ap 16% no sava budžeta, bet nabadzīgākajās tam tiek atvēlēts vien ap procentu. Kā norādījis organizācijas vadītājs Gajs Raiders, šāda situācija novērojama pat par spīti tam, ka pandēmijas laikā sociālā aizsardzība ir izrādījusies ārkārtīgi nozīmīga, valstīm reaģējot uz straujo slimības izplatību.
Ja Covid19 laikā sociālās aizsardzības pasākumi netiktu strauji palielināti, situācija noteikti būtu daudz smagāka.
Pēc viņa vārdiem, pasaules valstis pašlaik atrodas krustcelēs, aicinot ekonomikas atkopšanas programmas koncentrēt ap sociālo aizsardzību, izveidojot jaunās paaudzes sociālās aizsardzības sistēmas, balstītas uz tiesībām.
