«Aizveries un maksā!» jeb Baltkrievijas attiecības ar Krieviju un Rietumiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Baltkrievija pēdējo mēnešu laikā nonākusi uzmanības centrā, pastiprinoties naftas piegāžu krīzei ar Krieviju. Izskanot aicinājumiem meklēt alternatīvus energoresursu piegādes veidus, Baltkrievijas virzienā ar cerībām skatās arī Latvija. Daži eksperti jau runā, ka Minska atkal ir sākusi aktīvāk skatīties Eiropas Savienības (ES) virzienā. Vai kārtējās domstarpības starp Baltkrieviju un Krieviju var liecināt par Minskas vēlmi uzlabot attiecības ar Rietumiem, un vai energoresursu piegādes dažādošanai Baltkrievijā ir nākotne? Par to Latvijas Radio sarunājās ar Minskā bāzētā Eiropas transformācijas centra vecāko analītiķi Andreju Jegorovu.

ĪSUMĀ:

  • Vīzu režīma atvieglošana paver perspektīvu pilnvērtīgam sabiedrības līgumam starp Baltkrieviju un ES.
  • Lietuvas dēļ joprojām bremzē un, visticamāk, turpinās stagnēt partnerības prioritāšu parakstīšana.
  • Krievija šantažē Baltkrieviju ar naftas cenām, bet viss nav tik vienkārši, jo Baltkrievija varētu pirkt naftu par pasaules cenām, bet no tā atsakās.
  • Baltkrievijai jau pirms 10 gadiem bija jāsāk domāt par alternatīvām naftas piegādēm. Tagad meklējumi drīzāk izskatās pēc spēles ar Krieviju.
  • Baltkrievija ārpolitikā nekad nav bijusi pagriezusies pret Rietumiem. Pašlaik tieši Rietumi pagriezušies pret Baltkrieviju.
  • Baltkrievija gan attiecībās ar Krieviju, gan Rietumiem vēlas tikai finansiālu labumu. Tā māk izpatikt abiem.

 

Intervija ar Eiropas transformācijas centra vecāko analītiķi Andreju Jegorovu
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Šis gads Baltkrievijai ir sācies gan ar patīkamiem, gan ne tik patīkamiem notikumiem. Sāksim ar patīkamo – gada sākumā Baltkrievija un Eiropas Savienība parakstīja vienošanos par vīzu režīma veicināšanu, kas vismaz nedaudz atvieglos baltkrievu pilsoņu iespējas ceļot uz Šengenas zonu. Kā jūs vērtējat šo sasniegumu, jo vienošanos, ja nemaldos, bija paredzēts parakstīt jau pērn?

Vīzu režīma atvieglošanas un readmisijas līguma vēsture patiesībā ir ļoti gara, jo Eiropas Savienība nosūtīja Baltkrievijai uzaicinājumu sākt šīs sarunas vēl 2011. gadā. Pašas sarunas tika sāktas vien 2013. gadā. Kopš tā laika gandrīz vai katru pusgadu puses teica: mēs tūlīt, tūlīt parakstīsim šo vienošanos. Taču vienmēr radās kaut kādi šķēršļi, kas to neļāva izdarīt, tāpēc šis process ievilkās uz pieciem gadiem. Bet pats šī līguma parakstīšanas fakts ir ļoti nozīmīgs, jo tā ir pirmā formālā vienošanās starp Eiropas Savienību un Baltkrieviju, kas liek pamatus sarunu bāzei par legālām Eiropas Savienības un Baltkrievijas attiecībām.

Principā šī līguma parakstīšana palielina pušu uzticību un paver sarunu perspektīvu līgumam par sadarbību un partnerību – proti, pilnvērtīgu sadarbības līgumu starp abām pusēm.

Taču ir vēl viens šķērslis, kuram jātiek pāri, – ir jāparaksta partnerības prioritātes. Pašlaik šis dokuments atrodas saskaņošanas stadijā, taču ir Lietuva, kura pieprasa iekļaut šajā sarakstā stingrākus drošības pasākumus baltkrievu atomelektrostacijā, pret ko iebilst Baltkrievija. Tāpēc šī dokumenta parakstīšana vēl bremzējas.

Tāpēc, acīmredzot, uz strauju progresu attiecību uzlabošanā laikam nav vērts cerēt un jārēķinās ar kārtējām ilgajām sarunām?

Jā, visticamāk, viss ievilksies. Neskatoties uz vīzu režīma līguma parakstīšanu, attiecības tomēr stagnē – puses ir panākušas kaut kādu sadarbības līmeni, un jau sen nav nekādu nozīmīgu izrāvienu attiecību uzlabošanā.

Ne tik patīkamā lieta ir nespēja panākt vienošanos ar Krieviju par naftas piegādēm. Atsevišķi eksperti uzskata, ka jautājums jau patiesībā nebūt nav par naftu, bet gan par integrāciju ar Krieviju, par kuru mēs aktīvi runājam pēdējo gadu, lai neteiktu, ka pēdējos 20 gadus.

Jā, protams! Jautājums nav par naftas cenu, bet gan par to, ka Krievija ir sasaistījusi 1999. gadā parakstītā Savienības valsts līguma integrācijas dokumentu un padziļinātās integrācijas ceļa karšu paketes parakstīšanu ar ekonomiskajiem līgumiem, pirmkārt, par naftas un gāzes piegādēm. Baltkrievijas ekonomiskā un enerģētiskā atkarība tiek izmantota kā spiediena svira uz baltkrievu vadību, piespiežot viņus parakstīt šos integrācijas dokumentus. Baltkrievija ne visai tam piekrīt, un mēs kopš gada sākuma redzam, ka šī tirgošanās ir kļuvusi par atklātu šantāžu no Krievijas puses.

Taču arī šis ir tāds divpusējs jautājums, jo Baltkrievija mierīgi varētu pirkt energoresursus par pasaules cenām, taču tā atsakās to darīt. Tāpēc – viss nav tik vienkārši, kā izskatās!

Es domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka Eiropas Savienībā ar bažām skatās uz Krievijas darbībām, tostarp Baltkrievijā. Pagājušajā gadā šādas pašas bažas bija manāmas arī Baltkrievijas pilsoniskajā sabiedrībā vai vismaz tās daļā. Sākotnēji iecerētās integrācijas vienošanās decembrī tā arī netika parakstītas, taču bažas tā arī nav pazudušas. 

Jā, bažas nekur nav pazudušas, un gada beigās mēs pat Baltkrievijā redzējām ielu protesta akcijas pret integrāciju ar Krieviju. Tā bija visai asa reakcija uz šiem līgumiem, par kuriem diskusijas notiek pilnīgā slepenībā. Nekādas informācijas par ceļa karšu saturu nav, un šis saspīlējums saglabājas, jo nav skaidrs, kas notiks tālāk. Vismaz daļai baltkrievu sabiedrības jautājums par iespējamo nacionālās suverenitātes zaudēšanu joprojām izraisa nopietnu satraukumu.

Ja atgriežamies pie jautājuma par naftas piegādēm, - pagaidām tas vēl nav īpaši jūtams, taču arī Baltkrieviju var piemeklēt Ukrainas liktenis gāzes un naftas tranzīta jomā caur tās teritoriju uz Eiropas valstīm. Baltkrievija it kā jau ir sākusi meklēt alternatīvus piegādes ceļus, taču no malas tas vairāk izskatās pēc tāda uzmanības novēršanas manevra vai pat arī šantāžas.

Jā, pašlaik šie baltkrievu mēģinājumi meklēt alternatīvos naftas piegādes veidus ir jāuztver tikai kā daļa no spēles ar Krieviju, kā tirgošanās elements. Tas tāpēc, ka nopietni uztvert jau esošos iepērkamās naftas apjomus un tos, par kuriem vēl notiek sarunas ar Azerbaidžānu vai Kazahstānu, pagaidām vēl nevar.

Principā jautājums par alternatīvo naftas piegāžu shēmām Baltkrievijai, lai tās uzskatītu par nopietnām, bija jāsāk skatīt pēdējo piecu vai pat desmit gadu laikā.

Taču Baltkrievija pēc iepriekšējām krīzēm ar Krieviju nekādas mācības nav guvusi. Vienmēr ir licies, ka ar lēto Krievijas naftu situācija tomēr būs vienkāršāka. Šī stratēģija ir izrādījusies kļūdaina. Un šodien visu to risināt operatīvā režīmā, protams, ir ļoti sarežģīti.

Jūs jau minējāt, ka atomelektrostacijas jautājumā ar Lietuvu ir domstarpības, bet ar to pašu Lietuvu notiek aktīvas sarunas par naftas piegādi pa dzelzceļu. Arī Latvija cer uz tranzītu caur savu teritoriju. Mani interesē tas, cik šis jautājums vispār ir saistāms ar pieprasījumu un valsts iespējām un cik ar valsts prezidenta Aleksandra Lukašenko personisko lēmumu?

Jebkuros nozīmīgos valstiskos jautājumos Lukašenko lēmumam ir ļoti liela nozīme. Galu galā, mums ir autoritārs personisks režīms, un jebkuri stratēģiskie jautājumi tiek risināti ar viņa klātbūtni. Piemēram, stratēģiskais lēmums par to, ka alternatīvā piegāžu sistēma tiek iedarbināta pilnā nopietnībā, tiek pieņemta varas augšgalā. Taču arī pati situācija ekonomikā un naftas pārstrādes jomā piespiedīs meklēt alternatīvus naftas piegādes veidus. Pretējā gadījumā apstāsies naftas pārstrādes rūpnīcas, kas ir ļoti nozīmīga daļa no Baltkrievijas ekonomikas un eksporta. Tāpēc ekonomisko apstākļu dēļ alternatīvos avotus tāpat nāksies meklēt un nāksies iepirkt naftu pasaules tirgos.

Starp citu, kādu spēli pašlaik spēlē Baltkrievijas prezidents? Visiem jau sen ir zināmas šīs viņa šūpoles starp Krieviju un Eiropas Savienību vai ASV. Vai prezidenta darbībās nav manāmas kādas pārmaiņas vai varbūt kāds gudrāks plāns nekā līdz šim?

Nekāda īpašā plāna, kā vien tradicionālā pagriešanās te pret Rietumiem, te pret Krieviju, nav. Bet atkal – nevajag uz šīm pastāvīgajām šūpolēm skatīties kā uz kaut kādu viltīgu spēli, ko spēlē Baltkrievija. Galvenokārt tas ir piespiedu lēmums. Patiesībā nekad nav bijusi runa par daudz dziļāku sadarbību ar Rietumiem vai, kā Krievijai patīk teikt – pagriešanos pret Rietumiem. Baltkrievija joprojām veido dziļas integrācijas attiecības ar Krieviju. Tā ir ekonomiski dziļi atkarīga no Krievijas, un izveidotais politiskais modelis faktiski neļauj attīstīt sadarbību ar Rietumiem.

Bet tas, kas notiek pēc 2014. gada, drīzāk ir uzskatāms par Rietumu pagriešanos pretī Baltkrievijai.

Mūsu valsts tiek uztverta kā neatkarīga un Krievijas-Rietumu ģeopolitiskajā konfliktā neitrāla valsts. Tiek augstu cienīta šī vismaz demonstratīvā neitralitāte, un Rietumi ir gatavi piekāpties Baltkrievijai. Un tas viss notiek par spīti tam, ka nekas demokrātijas vai cilvēktiesību pārkāpumu jomā nav mainījies. Bet Rietumi turpina sadarboties ar Baltkrieviju, lai arī šī sadarbība nav īpaši dziļa.

Un Baltkrievija no Rietumiem sagaida tikai...

Baltkrievija gan no Krievijas, gan no Rietumiem sagaida tikai vienu. Es jau sen to saku, ka

shēma ir vienāda un to var izteikt ar vienu teikumu – "Aizveries un maksā!" Tas nozīmē – nekritizējiet mūs, neprasiet mums neko, bet subsidējiet mūs tādus, kādi mēs esam, jo, redz, mēs jums esam tādi ļoti labi.

Baltkrievija sevi Rietumiem pārdod kā neitrālu valsti, kā vietu, kur rīkot miera sarunas vai dialogu starp Rietumiem un Krieviju, kā starpnieku šajās sarunās. Savukārt Krievijai Baltkrievija sevi pārdod kā vienīgo patieso sabiedroto, kā valsti, kas atbalsta Krievijas ārpolitikas kursu, kas lojāli attiecas pret krievu kultūru un valodu. Un par šo simbolisko pārstāvniecību Baltkrievija vēlas saņemt ļoti konkrētu ekonomisku labumu. Vismaz līdz pagājušā gada sākumam šī stratēģija attiecībā uz Krieviju strādāja. Bet ar Rietumiem strādā joprojām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti