Vācijas eksperts: Arvien biežāk jūt, kā Krievija izmanto Austrumu partnerības un ES vājības

Situācija Ukrainā un Baltkrievijā atkal ir aktualizējusi jautājumu par partnerības dalībvalstu stratēģisko nozīmi gan ģeopolitiskajā, gan drošības, gan enerģētiskās drošības ziņā. Vācijas ārējo attiecību padomes Starptautiskās kārtības un demokrātijas programmas vadītājs Štefans Maisters intervijā norāda – par spīti trūkumiem Austrumu partnerības programma joprojām ir ļoti nozīmīga, taču arvien biežāk nākas izjust to, kā Krievija izmanto šīs programmas un arī Eiropas Savienības (ES) kopējās vājības.

Intervija ar Vācijas ārējo attiecību padomes Starptautiskās kārtības un Demokrātijas programmas vadītāju Štefanu Maisteru
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Uģis Lībietis: Jau daudzus gadus daži eksperti un arī skeptiķi saka, ka ES Austrumu partnerības programma ir lemta neveiksmei. Vienkārši šim procesam vairs nav gandrīz nekāda satura, jo no sākotnēji sešām valstīm programmā aktīvi līdzdarbojās tikai trīs, pa pusei – divas, bet viena ir izstājusies. Tāpēc mans pirmais jautājums – kāds, jūsuprāt, pašlaik ir Austrumu partnerības programmas stāvoklis?

Štefans Maisters: Manuprāt, Austrumu partnerības galvenā problēma ir tā, ka no ES puses nav nekādu ambīciju. Tiek īstenota "status quo" politika, proti: nebūs paplašināšanās, nebūs nekādu burkānu, lai process virzītos uz priekšu. Arī Rietumbalkānos bija paplašināšanās process, kurš pašlaik ir apstājies, jo dalībvalstīm par to nebija intereses un ambīciju. Tā ir Austrumu partnerības politikas galvenā problēma.

Taču, no otras puses, ja jūs paskatāties uz Eiropas Komisijas jūlijā publicētajiem kopīgo dienestu darba dokumentiem, atsevišķos sektoros tie ir pat ļoti ambiciozi. Ekonomikas modernizācija, ekonomiskā sadarbība, zaļā transformācija. Šajās valstīs tiek ieguldīta diezgan liela nauda. Tāpēc jautājums ir, kāds ir atskaites punkts? Mēs visi zinām, ka ES nav drošības spēlētājs un tā neatrisinās šo valstu drošības problēmas. Bet, ja mēs runājam par ekonomikas modernizāciju, asociācijas līgumiem un tā tālāk, var teikt, ka paplašināšanās gandrīz vai notiek. Šīs valstis jau gandrīz ir integrējušās, tām ir bezvīzu piekļuve ES, ko patiesībā ir ļoti grūti iegūt.

Tāpēc ir nedaudz negodīgi teikt, ka šī programma ir mirusi vai nonākusi strupceļā. Ja neskaita paplašināšanos, tā joprojām ir ambiciozākā kaimiņu politikas programma, kas ES ir bijusi.

Un tas ir maksimums, ko no tās pašlaik var dabūt. Jā, var piekrist, ka pašreizējo izaicinājumu priekšā šī programma var likties nepietiekama, bet tas ir labākais, ko no Eiropas pašlaik var dabūt.

Jūs jau pieminējāt, ka ES patiesībā nav drošības spēlētājs. Taču mēs redzam, ka kopš 2014. gada lielākā uzmanība tika pievērsta Ukrainai tieši drošības apsvērumu dēļ. Kopš 2020. gada tā ir bijusi Baltkrievija – atkal drošības un demokrātijas izaicinājumi. Pēdējos dažus mēnešus man vispār rodas sajūta, ka Eiropa to vien dara, kā runā par savu drošību un visu laiku sūta signālus Krievijai darīt to, vai nedarīt to. Šis saspīlējums ar Krieviju – kā tas ir ietekmējis ES iesaisti Austrumu partnerības valstīs? Un varbūt Krievijai pat patīk šī pastiprinātā uzmanība?

Pilnīgi noteikti Krievija dara ļoti daudz, lai šo uzmanību sev pievērstu, taču galvenais adresāts nav ES, bet gan ASV. Stāsts ir par drošības garantijām Krievijai, par NATO nepaplašināšanos un par jaunu drošības kārtību Eiropā. Stāsts ir par ietekmes sfērām, un Krievijai ir konkrēti mērķi. Es neesmu tik pārliecināts, vai mums ES ir šādi mērķi. Jāatzīst, ka sākotnēji Krievija ignorēja Austrumu partnerības politiku kā tādu. Taču, sākot ar 2013. gadu, Krievija saprata, ka šī programma var mainīt spēles noteikumus un Krievijai tiks samazināti piekļuves punkti. Tāpēc arī mums bija 2014. gada Krimas notikumi un karš Donbasā. Tagad Eiropa izskatās vāja, ASV intereses iesaistīties Eiropā, liekas, mazinājušās iekšējo problēmu dēļ un cenšoties koncentrēties uz Ķīnu. Tā kā ES nav drošības spēlētājs, no Krievijas skatu punkta tā ir vāja. Tāpēc Krievijai var būt sajūta, ka, palielinot spiedienu, tā var dabūt ko vēl vairāk. Un varbūt tas arī strādā – manuprāt, mēs jau sākam pieņemt atsevišķus viņu uzstādījumus un pat [ASV prezidents Džo] Baidens ir ar mieru apspriest Eiropas drošību. Pilnīgi noteikti Krievija ir spērusi nozīmīgus soļus uz priekšu, lai savus mērķus sasniegtu.

2020. gada prezidenta vēlēšanas Baltkrievijā visai skaidri parādīja, ka Eiropas politika šajā valstī gadiem ilgi nav bijusi visai veiksmīga. Atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai patiesībā kļuva par vēl vienu ieganstu represiju pastiprināšanai. Tagad brīžiem rodas sajūta, ka Eiropas atbalsts Ukrainai ir nepieciešams nevis tam, lai mainītos iekšēji, bet gan lai izskatītos stiprāka pret Krieviju. Tagad, runājot par Ukrainu, rodas sajūta, ka Eiropa ir pamatīgi nobažījusies par Krievijas iespējamo agresiju, tāpēc tā mazāk interesējas par Ukrainā notiekošajām reformām. Daudzās diskusijās izskan aicinājumi pārskatīt un pielāgot pieeju katrai no Austrumu partnerības dalībvalstīm. Kurā virzienā šim procesam būtu jāiet?

Es nepiekritīšu, ka Eiropas politika Baltkrievijā pilnībā izgāzās. Mēs redzam notikušās pārmaiņas sabiedrībā, un [Aleksandrs] Lukašenko pašlaik ir līderis tādai sabiedrībai, kuras Baltkrievijā patiesībā vairs nav. Un to varētu uzskatīt par sasniegumu. Ukrainā pilsoniskā sabiedrība ir ļoti spēcīga, un patiesībā pašlaik tā ir vienīgais aktors, kurš pieprasa un virza politiskās reformas.

Taču problēma ir tajā, ka Eiropas dalībvalstu vidū nav vienprātības par to, kāpēc mums vispār vajag Ukrainu? Kāpēc mums tur jāiesaistās, un kāds ir mūsu vēlamais mērķis?

Krievijai šis mērķis ir skaidrs – tā ir ietekmes sfēra. No mūsu skatu punkta tā ir problemātiska valsts ar oligarhiem, korupciju un tā tālāk. Jūs varat uzprasīt cilvēkiem Spānijā vai Portugālē, kāpēc mums būtu aktīvi jāsadarbojas ar šo lielo un Eiropai stratēģiski svarīgo valsti? Ticiet man, dažās valstīs cilvēkiem nebūs atbilžu un tie pat nezinās, kur tāda Ukraina atrodas. Tā ir problēma, un tieši tāpēc Ukraina arī nesaņem to atbalstu, kas tai ir nepieciešams.

No otras puses – mēs nevēlamies maksāt tādu maksu, kādu ir gatava maksāt Krievija. Mums tas vienkārši nav tik nozīmīgi un, manuprāt, cilvēki Ukrainā to arvien vairāk izjūt.

Mēs redzam, ka nesen Moldovā pie varas ir atgriezušies proeiropeiskie spēki, mēs redzam, ka nemaz tik stabila situācija nav arī Gruzijā, mēs redzējām konfliktu Kalnu Karabahā starp Armēniju un Azerbaidžānu. Visos šajos gadījumos mēs redzam, ka kaut kā tur klātesoša ir arī Krievija, virzot procesus uz vienu vai otru pusi. Izskan arī minējumi, ka iespējamā agresija Ukrainā nebūs vienīgais uzliesmojums. Katrai no valstīm ir savi  vājie punkti, kurus ir iespējams aktualizēt. Vai jūsuprāt tas varētu notikt?

Manuprāt, viens no Krievijas politikas galvenajiem instrumentiem ir neskaidrība. Jūs nekad nevarat būt drošs, tāpēc jūs esat gatavs kompromisiem, jo nevēlaties liela apmēra karu. Taču problēma ir tāda, ka mēs esam devuši iespēju Krievijai izstrādāt šādu politiku. Mēs nebijām klātesoši otrajā Kalnu Karabahas karā, kas izmainīja ģeopolitisko situāciju Dienvidkaukāzā un tālu aiz tā robežām. Mēs vienkārši nesaprotam šī reģiona stratēģisko nozīmi. Mēs esam izgāzušies arī Gruzijā, kur demokrātijas lejupslīde notiek jau gadiem. Gruzijā pie varas ir oligarhi, kas 90. gados nopelnīja naudu Krievijā. Mēs sniedzam kaut kādu atbalstu Moldovai, taču tas varētu būt daudz lielāks.

Visas šīs valstis ir ļoti ievainojamas ne tikai to iekšējo vājību dēļ, bet arī tāpēc, ka ES nepatīk iesaistīties konfliktos. Jā, ir kaut kādas novērošanas misijas Donbasā vai Abhāzijā, taču ar tām nav pietiekami. Mēs šos konfliktus esam atstājuši Krievijai un atzinuši, ka Krievija šajā reģionā ir nozīmīgākais drošības spēlētājs. Taču mums ir jāatzīst, ka Krievija nekad nerisina konfliktus, tā tos uztur un izmanto savā labā. Krievija dara to, kas ir tās interesēs un izmanto tās iespējas, kuras mēs viņiem dodam. Un tā ir viena no galvenajām problēmām.

Jūs jau pieminējāt Austrumu partnerības valstu stratēģisko nozīmi. Tās vienmēr ir kalpojušas par tādu kā robežu, lai noturētu Krieviju pienācīgā attālumā. Tagad mēs redzam, cik šīs valstis ir nozīmīgas, kad mēs izjūtam Krievijas energoresursu trūkumu. Cik nozīmīgs būs šis enerģētiskais faktors ES attiecībās ar Austrumu partnerības valstīm, Krievijas attiecībās ar Austrumu partnerību un Eiropas attiecībās ar Krieviju? Sanāk tāds ļoti sarežģīts trīsstūris.

Enerģētikas jautājums ir ārkārtīgi svarīgs. No vienas puses, ir stāsts par atkarību, no otras puses – enerģija ir ierocis un daļa no drošības. Jūs to varējāt redzēt Moldovā, kad notika sarunas par jauno gāzes līgumu – Krievijai ir jāizdara ļoti maz, lai pārbaudītu partnerības valstu vājās vietas. Ne šīs valstis, ne mēs – mēs neesam izpildījuši savus mājasdarbus. Ukrainā patiesībā šī situācija ir uzlabojusies, un tā vairs nav tieši atkarīga no Krievijas. Mums gan ir nepieciešama gāze, un tuvā un vidējā laika posmā mums būs vajadzīgs vēl vairāk gāzes. Līdz ar "zaļo" pāreju situācija ar laiku mainīsies, radot iespējas arī Austrumu partnerības valstīm, taču tas būs pēc kādiem 8–10 gadiem. Līdz tam šī mūsu ievainojamība ir pat lielāka nekā pirms diviem vai trijiem gadiem. Jā, mums ir vairāk starpsavienojumu, mums ir vairāk sašķidrinātās gāzes, taču Krievijas gāzesvadi joprojām ir galvenais piegādes avots. Mēs nevaram nepieminēt arī milzīgās ar gāzi saistītās korupcijas shēmas partnerības valstīs – varbūt Gruzijā un Azerbaidžānā tā nav problēma, bet visās pārējās valstīs gan. Manuprāt, mums trūkst stratēģiskas enerģētikas politikas, kas daudz sistemātiskāk risinātu šos ievainojamības jautājumus.

Nezinu, vai jūs tam piekrītat, taču izskan viedokļi, ka var būt gaidāma kaut kāda tirgošanās enerģētikas un drošības sektoros. Piemēram, ka rietumvalstis varētu mēģināt ietirgot kaut ko apmaiņā pret Ukrainas vai Baltkrievijas drošību. Enerģijas sektors tiek minēts kā viens no tiem, kurā šāda tirgošanās varētu notikt.

Es uz to skatos visai skeptiski un nevaru iedomāties, kā tas varētu izskatīties. Kurš ko saņem un kādas garantijas saņemam mēs un viņi? Es nedomāju, ka šāda spēle joprojām darbojas. Ja tu Krievijai kaut ko iedod, tā vēlas vēl, un šo režīmu nav iespējams apmierināt. Stāsts ir par sarkanajām līnijām un atturēšanu, nevis par tirgošanos. Šī nav abpusēji izdevīga spēle. Taču man liekas, ka mēs lēnām, bet tomēr mācamies atpazīt šīs vājās vietas, mēs saprotam, kas ir jāmaina. Pat šeit, Vācijā. Un Putins arī aktīvi cenšas mums iemācīt, ka nekāda vienošanās ar Krieviju nebūs iespējama. Mums ir ļoti skaidri saprotams, ka runa ir par valsti, kas atbalsta terorismu, un tas ietekmē arī mūsu diskusijas.

Varbūt dažiem liekas, ka kaut ko ir iespējams ietirgot, taču šī vairs nav situācija, kāda tā bija pirms dažiem gadiem. Tā ir pavisam cita – daudz bīstamāka un agresīvāka Krievija.

Arī mēs esam citā situācijā un lēnām pielāgojamies. Par lēnu, bet tomēr pielāgojamies.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt