Visticamāk, Armēniju gaida grūti laiki, turklāt Azerbaidžānai ir gan Turcijas, gan Krievijas atbalsts, Latvijas Radio raidījumā "Divas puslodes" vērtēja Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un politologs Kārlis Daukšts.
Baku impēriskā apetīte
Pirmdien, 23. oktobrī, Irānas galvaspilsētā Teherānā tikās Armēnijas, Azerbaidžānas, Irānas, Krievijas un Turcijas ārlietu ministri. Aicināta piedalīties bija arī Gruzija, taču tā atteicās, norādot, ka trīs Aizkaukāza nācijām savu attiecību problēmas būtu jārisina bez lielo kaimiņvalstu tiešas līdzdalības.
Protams, ka tikšanās centrālā tēma bija Armēnijas un Azerbaidžānas savstarpējās attiecības, kuras joprojām ir sprādzienbīstamas pēc tam, kad Azerbaidžāna septembra nogalē atguva kontroli pār Kalnu Karabahas reģionu, likvidējot tur vairāk nekā 30 gadus pastāvējušo, faktiski neatkarīgo armēņu valstisko veidojumu – Arcahas Republiku.
Tas izraisīja gandrīz visu reģionā dzīvojošo armēņu – vairāk nekā simt tūkstošu – bēgšanu uz Armēniju. Daudzi starptautiskie eksperti vērtē notikušo kā etnisko tīrīšanu.
Teherānā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs paziņojis, ka galvenās problēmas Kalnu Karabahas sakarā esot atrisinātas. Tomēr, pat ja tā būtu, šis jautājums neizsmeļ visu attiecību problemātiku Baku un Erevānas starpā.
Abu valstu robežu tuvumā ir vairāki eksklāvi, kuri atrodas pretējās puses kontrolē. Vēl daudz nozīmīgāks iemesls potenciālajam konfliktam ir Azerbaidžānas Nahčivanas rajons, kuru no valsts pamatteritorijas šķir apmēram 40 kilometrus plata Armēnijas teritorijas josla.
Azerbaidžāna pieprasa šeit izveidot Armēnijas nekontrolētu transporta koridoru, kas izveidotu tiešu transporta artēriju arī ar Turciju, kura robežojas ar Nahčivanu. Arī Krievija šķiet ieinteresēta šādā koridorā, kas varētu būt viens no kanāliem sankciju apiešanai.
Taču ar to Azerbaidžānas ekspansionistiskie motīvi neaprobežojas. Pēdējos gados, tai skaitā no režīma līdera Ilhama Alijeva mutes, izskan pastāvīgi apgalvojumi, ka pati Armēnijas teritorija vēsturiski esot azerbaidžāņu zeme.
Pamatojoties uz faktu, ka līdz 18. gs. beigām armēņi pašreizējā Armēnijas teritorijā patiešām bija minoritāte, tiek izvērsta koncepcija par Armēniju kā tā saucamo "Rietumazerbaidžānu" – potenciālu Baku ekspansijas objektu.
Armēņiem pamats satraukties
Uz šī fona papildu nervozitāti rada šobrīd notiekošās militārās mācības ar Azerbaidžānas un Turcijas spēku piedalīšanos, kas aptver Nahčivanu, Kalnu Karabahu un vairākus citus rajonus Armēnijas robežas tuvumā.
"Mācību oficiālais mērķis, protams, vienmēr ir sagatavot armijas vienības dažādu uzdevumu veikšanai, izmēģināt jaunāko tehniku, trenēt karavīrus, lai tad, ja ir vajadzība, to visu varētu likt lietā. No tāda viedokļa, ja notiek militāras mācības, tas var kalpot par uztraukumu kaimiņvalstīm.
Tas, protams, nenozīmē, ka 100% tūlīt sekos kara darbība, bet diemžēl šādās mācībās var satrenēties īstenot iespējamo nākotnes karadarbību un armēņiem ir liels pamats satraukties," atzina Kapustāns.
Ierasti šādās militārās mācībās tiek izspēlēts kāds konkrēts iespējamais scenārijs, un kaimiņvalstis allaž pēc iespējas cenšas sekot līdzi, kādi tieši scenāriji izvēlēti.
"Es domāju, ka Azerbaidžānas pusē Alijevs jau ir paziņojis, pirmkārt, ka viņš uzskata, ka Erevāna ir tipiska Azerbaidžānas pilsēta, ka Sevana ezers arī pieder Azerbaidžānai, un galvenais viņa mērķis, ko viņš arī publiski ir pateicis visās savās uzstāšanās reizēs, ir tā saucamais Zangezūras koridors, kas savienotu Azerbaidžānu ar Nahčivanas autonomo apgabalu. Tāpēc domāju, ka Armēniju gaida grūti laiki," pauda Daukšts.
Jau tas vien, ka Armēnijai jāuzņem 100 tūkstoši bēgļu no Kalnu Karabahas, ir milzīgs trieciens ekonomikai. Papildus tam armēņi nevar paļauties uz lielu sabiedroto atbalstu.
"Protams, šeit vēl ir arī Krievijas destruktīvā loma attiecībās ar Armēniju, jo tomēr [Armēnijas premjerministram Nikolam] Pašinjanam, kuru tā neieredz [Vladimirs] Putins, ir savā veidā taisnība, ka Krievija viņus ir atstājusi un nodibinājusi daudz ciešākas attiecības ar Azerbaidžānu un tās līderi Alijevu. Azerbaidžāna patlaban, manuprāt, tajās Kremļa spēlēs iegūs daudz lielāku vērtību nekā Armēnija.
Domāju, ka armēņus mēģinās izspiest no visām iespējamajām teritorijām, protams, ja visa pārējā pasaule, ieskaitot ASV un Eiropu, nepielietos radikālus mērus, jo šeit arī Eiropa patlaban vēl šaubās un nav ieņēmusi pilnīgi drošu pozīciju – ar Azerbaidžānu Eiropu saista ekonomiskās intereses," vērtēja Daukšts.
Arī blakus esošās reģiona lielvalstis, tostarp Turcija, dažādu iemeslu dēļ sliecas atbalstīt Azerbaidžānu. Protams, ne oficiāli, bet vismaz jautājumos par transporta koridora izveidi. Tiesa, ka Armēnija pēc 2020. gada pamiera pati bija solījusi šādu koridoru uz Nahčivanu izveidot, taču, kā zināms, arī Azerbaidžāna savus pamiera solījumus neturēja, neizveidojot līdzīgu koridoru uz Kalnu Karabahu. Savukārt Armēnijas nostāju reģionā atbalsta Irāna.
"ASV un Eiropas Savienība tomēr ir no šī reģiona tāli spēlētāji, un es neredzu lielas ietekmes sviras, turklāt iznāk, ja viņi tagad gribētu vairāk atbalstīt Armēniju, viņi tā kā ar Irānu kopā saiet vienā pusē. Tā kā tiešām jāsaka, piekrītot Daukšta kungam, ka Armēniju sagaida grūti laiki," secina Kapustāns.
KONTEKSTS:
Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts par Kalnu Karabahu prasījis vairākus desmitus tūkstošu dzīvību. Kalnu Karabaha (armēņu valodā – Arcaha) starptautiskā likuma acīs ir atzīta par Azerbaidžānas teritoriju, lai gan to pārsvarā apdzīvoja armēņi.
1923. gadā Padomju Savienība iekļāva Kalnu Karabahas Autonomo apgabalu Azerbaidžānas Sociālistiskās republikas sastāvā, lai gan līdz pat 90% reģiona iedzīvotāju bija armēņi.
Konflikts saasinājās PSRS norieta posmā, 80. gadu beigās, kad izcēlās pirmais Kalnu Karabahas karš, kurā uzvarēja Armēnija. Tā rezultātā kontroli pār Kalnu Karabahas teritoriju pārņēma Erevānas atbalstīta etnisko armēņu valdība Kalnu Karabahas galvaspilsētā Stepanakertā.
2020. gada septembrī uz Kalnu Karabahas faktiskās robežas atkal sākās smagas kaujas, Azerbaidžānas armijai izdevās atkarot apmēram piekto daļu armēņu spēku iepriekš kontrolētās teritorijas.
2023. gada 19. septembrī Azerbaidžānas karaspēks atkal sāka plaša mēroga militāro operāciju Kalnu Karabahā. Pēc nepilnas diennakts tika paziņots par pamieru, kas faktiski nozīmē Kalnu Karabahas kapitulāciju un šī reģiona atgriešanos Azerbaidžānas kontrolē.
Lielākā daļa armēņu ir pametuši Kalnu Karabahu un devušies bēgļu gaitās uz Armēniju.
