Ar vienību "Kraken", "Aidar", "Hertz", Ukrainas Valsts robežsardzes Luhanskas nodaļas, Kijivas un Hersonas Gaisa aizsardzības un 63. mehanizētās brigādes oficiālo brīvprātīgo Pervi sarunājās Latvijas Radio žurnālists Dīvs Reiznieks.

Darbojas starptautiski sociālajā tīklā "X"

Dīvs Reiznieks: Labdien, Trīnu.

Trīnu Perve: Sveiciens no Igaunijas.

Pēdējā gada laikā jūs esat savākusi vairāk nekā 430 000 eiro dažāda veida palīdzībai Ukrainas armijai. Kas vēl latviešiem būtu jāzina par jums?

Mani puiši Ukrainā sauc mani vienkārši par dullo blondīni no Igaunijas, jo viņu acīs tas joprojām ir kaut kas nereāls, ka kāds viņiem palīdz tādos apjomos.

Ja runājam par mani, – es Igaunijā strādāju loģistikas jomā. Un aprīļa beigās plānoju savu ceturto braucienu uz Ukrainu, kopš esmu sākusi darīt brīvprātīgo darbu.

Kas vēl? Man ir meita, man ir divi kaķi, kas man palīdz, jo es viņus pastāvīgi iekļauju līdzekļu vākšanas interneta mīmos.

Pirms pilna mēroga kara mana dzīve bija citādāka. Es kolekcionēju traukus, man patika dažādas smalkas lietas, iet uz labiem restorāniem. Bet, kad sākās karš un sāku darboties kā brīvprātīgā, mana dzīve un domāšana ļoti izmainījās.

Es minēju, ka esat spējusi piesaistīt ziedojumus 430 000 eiro apmērā. Gribēju saprast – jūs to esat savākusi viena pati vai esat kādas lielākas kampaņas vai cilvēku grupas sastāvdaļa?

Parasti strādāju viena, bet Ukrainā man ir palīdze – ukraiņu brīvprātīgā. Viņa atbildīga par iepirkumiem. Es esmu tā, kas vāc līdzekļus. Bez mums abām neviena cita nav. Nupat, piemēram, palīdzēju vienam projektam, ko rīkoja cita organizācija, bet tā es strādāju pilnīgi vienatnē. Man nav lielas komandas. Ir draugu grupa, kas palīdz izplatīt manus uzsaukumus.

Ja skatās plašāk, es esmu daļa no interneta kustības "NAFO", kas cīnās pret Krievijas propagandu, izmantojot mīmus un joko par krieviem. Tādā ziņā esmu daļa no "NAFO" un saņemu lielu atbalstu no citiem "NAFO" biedriem, jo arī viņi ir "Twitter" (tagad – "X"), kur es vācu līdzekļus.

Nauda lielākoties nāk nevis no Igaunijas, bet visas pasaules. Pareizi saprotu?

Igaunijā savācu ļoti, ļoti mazu daļu no līdzekļiem. Es īsti neesmu saistīta ar Igaunijas brīvprātīgo pasauli, kas pārsvarā darbojas "Facebook". Mans darbības lauks ir angliski runājošā "Twitter" komūna. Ierakstus rakstu gandrīz tikai angļu valodā. Atbalstu no Igaunijas sniedz tikai tie igauņi, kuri paši ir "Twitter", jo pirms gada viena no mūsu lielajām organizācijām "Slava Ukrainai" iekūlās lielā skandālā. No ziedotājiem tika izkrāpta liela nauda. Tas Igaunijā bija milzīgs skandāls, kas sagrāva brīvprātīgo reputāciju.

Ja es mēģinu vākt līdzekļus Igaunijā, cilvēki man saka: tu esi nākamā "Slava Ukrainai"? Tu blēdīsies? Tāpēc man vieglāk naudu vākt…

Starptautiski?

Jā, starptautiski, jo igauņi man neko nedod. Pat ja daru labas lietas, un nedaru neko nepareizu, saņemu tikai negatīvu atgriezenisko saiti. Tā kā tur nav nekāda rezultāta, nolēmu palikt "Twitter" un darboties starptautiski.

Ņemot vērā negatīvo situāciju, kādā iekļuva šī Igaunijas nevalstiskā organizācija, vai sniedzat kādu atgriezenisko saikni ziedotājiem? Kā tas strādā?

Man tas ir vienkārši. Kad uzsāku līdzekļu vākšanas kampaņu, cilvēki zina, kurai konkrētai militārajai vienībai es vācu līdzekļus un kādai konkrētai ierīcei – dronam, formām, automašīnai. Es ļoti savlaicīgi atjauninu informāciju – cik daudz ir savākts. Kad nepieciešamie līdzekļi savākti, paiet vairākas nedēļas vai pat tikai dienas, līdz publicējam video no karavīriem. Katru reizi jūs varat redzēt video pa tiešo no puišiem, kuriem cilvēki ir ziedojuši. Kad ziedojumu vākšana beigusies, nākamais, ko redzēsiet, ir video no puišiem frontē. Ja kāds grib redzēt čekus, tā nav problēma – varu izsūtīt. Visi čeki ir pie manas ukraiņu kolēģes Katjas. Viņa ir ne tikai brīvprātīgais, bet arī jurists un strādā Ukrainas valdībā. Tā ka ar papīriem viss ir kārtībā. Tur nav nekā aizdomīga.

Taču realitātē ir tā, ka cilvēki man uzticas. Viņi zina, kuras vienības atbalstu. Manā paspārnē ir četras vienības, kā arī papildus ir vēl trīs citas vienības. Cilvēki zina, kuras tās ir, kurus puišus atbalstu. Cilvēki redz manu darbu "Twitter", viņi redz, ka esmu bijusi pie puišiem Ukrainā. Nav tā, ka atbalstu viņus, tikai esot Igaunijā, bet zinu šos puišus personīgi. Esmu bijusi pie viņiem, esmu ar viņiem pavadījusi kopā kādu laiku. Un to zina arī mani sekotāji "Twitter". Piemēram, ja aicinu ziedot "Kraken" vienībai, man principā vairs nav jāprasa viņiem, lai ieraksta video, kurā pasaka, kas nepieciešams, jo mani sekotāji zina, ka savāktie līdzekļi aizies "Kraken" un pēc ziedojumu vākšanas beigām, kad nopirktās lietas sasniegs viņus, puiši uzreiz uzfilmēs video atskaiti, tā ka visi to redzēs.

Ukrainas aizstāvji prasa tikai minimumu, priecājas par katru palīdzības kripatiņu

Vai korupcijas jautājums vēl aizvien ir aktuāls, vai arī cilvēki ir apmierināti ar jūsu darbu, viņi redz rezultātus, tā ka par to nemaz nerunājat, jo šī jūsu darbā nav uzskatāma par problēmu?

No mana skatpunkta tā vispār nav problēma – cilvēki zina, kur nonāk lietas, kas nopirktas par viņu saziedotajiem līdzekļiem. Es zinu, kur tās nonāk, jo esmu satikusi šos puišus, esmu pie viņiem viesojusies un uzticos viņiem.

Bez tam, vienības kurām es palīdzu, ir ļoti pieticīgas. Kad prasu viņiem, kas nepieciešams, viņi prasa tikai minimumu. Nekad nav nekādu īpašu prasību. Viņi nekad nesaka, – mums vajag vēl piecas nakts redzamības ierīces. Tā viņi nekad nesaka.

Tāpat man ļoti paveicies, ka to 3–4 vienību komandieri, kuriem primāri palīdzu, nu jau savā starpā kļuvuši par draugiem. Mēs saucam sevi par lielo laimīgo ģimeni. Viņi nu arī palīdz viens otram. Piemēram, kad viena no manām vienībām, ko sauc "Hertz", saņēma dronu, cita mana vienība – Luhanskas robežsargi – devās uz Bahmutu. Mani "Hertz" puiši atdeva to robežsargiem, jo viņiem tobrīd to vairs nevajadzēja, bet robežsargiem, kuri devās cīņā Bahmutā, to vajadzēja. Tā ka viņi arī palīdz viens otram.

Zinu, ka man ir ļoti paveicies. Tā nav ar visiem, – esmu dzirdējusi stāstus, ka ziedotāji ne vienmēr saņem video atskaites par ziedojumu saņemšanu. Ir jāatrod tie cilvēki, ar kuriem tev ir klikšķis. To, vai viņi ir labi, godīgi cilvēki, var saprast visai ātri. Tā kā esmu satikusi savus puišus, jūtos ļoti svētīta un pagodināta, ka varu viņiem palīdzēt. Viņi ir brīnišķīgi cilvēki. Un mums ir ļoti cieša saikne. Man februārī bija dzimšanas diena, un es devos uz Ukrainu. Devos apmeklēt savu draudzeni Kijivā, un man nebija ne jausmas, ka, atverot durvis, mani priekšā sagaidīs puiši no "Hertz" vienības. Viņi sarīkoja man pārsteiguma ballīti dzimšanas dienā. Mums tiešām izveidojušās ļoti ciešas saiknes – gluži kā ģimenē.

Kā jums šķiet – vai vienības uzticamība atkarīga no konkrētā komandiera, no viņa personīgajām īpašībām, ko pārņem visa vienība?

Jā, daudz kas atkarīgs no cilvēka, kurš ir vienības galvgalī. Es, piemēram, zinu, ka Kijivas gaisa aizsardzības vienībās, kurām es arī palīdzu, tika veikta visai apjomīga kadru maiņa. Viņi nomainīja vecākos komandierus pret jaunākiem, kuri ir nedaudz virs 30 gadiem. Viņi to izdarīja, jo jaunie labāk saprot, cik svarīga ir mentālā veselība, PTST [pēctraumatiskā stresa traucējumi] un līdzīgi aspekti, par ko daudz nerunā.

Pašnāvību apjoms pieaug. Mēs nespējam iedomāties, kas jāizdzīvo tiem puišiem.  Piemēram, pirms trim nedēļām viena mana vienība, rota – tie ir kādi simt puiši – divās dienās no 90 puišiem pazaudēja septiņus. Tas ir smagi. Es neesmu ar viņiem diendienā, bet pat man tas bija smagi. Mēs nespējam iedomāties tās sāpes, kādas pārdzīvo paši puiši.

Viņi saka, ka arī nespēj to visu sagremot. Ja mēģinās visu šo saprast, tad vienkārši zaudēs prātu. Tas, ko viņi saka, ir, ka sēros pēc uzvaras, jo šobrīd ir jākoncentrējas uz tiem, kuri vēl aizvien ir dzīvi. Un tas ir tas, kā strādāju arī es. Cenšos saglabāt dzīvus tos puišus, kuri ir manā patronāžā. Vairākkārt viņi atzinuši, ka bez manis viņi visdrīzāk būtu miruši.

Tā ir lieta, ko daudzi nesaprot – viņi gandrīz visu pērk par savu naudu. Sākot no zeķēm līdz pat nakts redzamības ierīcēm.

Tad rodas divi jautājumi. Kā tā var būt? It īpaši, ņemot vērā, ka "Kraken" vienība šobrīd jau ir Ukrainas Galvenās izlūkošanas pārvaldes sastāvdaļa. Mēs zinām šīs vienības, pateicoties tiem varonīgajiem darbiem, ko tās izdarījušas. Kā var būt tā, ka šīs vienības ir atkarīgas no jums, trakās igauņu blondīnes?

Viņi nav atkarīgi tikai no manis. Viņi ir atkarīgi no visiem. Teiksim tā, kad sākās pilna mēroga iebrukums, un tagad nebūšu precīza  skaitļos, bet teikšu tā, lai visi saprot… teiksim, bija 100 000 puišu, tagad jau ir miljons. Kā jūs iedomājaties, ka valdība var nosegt visu? Sākot ar droniem un automašīnām. Tā kā armija ir tik liela, valdība nekādi nespēj apgādāt katru vienību. Un tās vienības, kurām ir tādas trakās igauņu blondīnes kā es, tām vienkārši ir paveicies. Ir vienības, kurām nakts redzamības ierīču nav vispār un viņi braukā apkārt vecos moskvičos vai žiguļos. Arī tādas vienības ir frontes pirmajās līnijās. Ne viesiem ir 4x4 [pilnpiedziņas] mašīnas no Rietumiem. Tādas ir tikai laimīgajiem.

Otrs jautājums, kā jūs jūtaties, kad tās vienības, tie puiši, kuri cīnās frontes pirmajās līnijās, saka, ka esam atkarīgi no tevis? Vai tas uz jums nerada milzu psiholoģisko spiedienu? Tas jums šobrīd nedod iespēju apstāties, vai ne?

Jā, nav variantu. Pat ja es gribētu apstāties, šobrīd nav variantu. Tas ir liels stress. Februārī es nonācu slimnīcā tuvu sirdslēkmes stāvoklim. Spiediens ir tik liels. Protams, es vainoju sevi, kad līdzekļu vākšana neiet tik ātri, kā es gribētu. Bet es saprotu, ka arī visi pārējie vāc līdzekļus un visiem ir ļoti steidzamas vajadzības, tāpēc man atliek tik strādāt arvien smagāk. Kā jau teicu, – iespējams, tas ir labi vai slikti, bet cilvēki zina vienības, ko atbalstu. Visi zina viņu sejas – puiši dalās ar fotogrāfijām un video, lai mani sekotāji ar viņiem būtu uz viena viļņa – lai viņi būtu kā seni draugi. Jā, viņi nav tikušies reālajā dzīvē, taču, kad frontē šie čaļi izglāba grūsnu kaķeni un es dalos ar kaķēnu video "Twitter", lai cilvēki tiem pieķertos...  Un tas sasniedz cilvēkus – viņi uztraucas, kas notiek ar šiem kaķēniem.

Sociālajos tīklos cenšos būt pozitīva, bet ne vienmēr tas izdodas. Piemēram, pirms trīs nedēļām zaudējām vairākus "Kraken" vienības puišus. Un tad sāku prātot, ka brīvprātīgais darbs ne vienmēr ir patīkams; ne vienmēr spēsi savākt tik naudas, cik vajadzīgs. Manā darbā ir arī sēras, bēdas, dusmas, depresija. Un tas nav tik daudz atkarīgs no tevis. Tā kā ļoti daudz naudas nāk no ASV, es eju gulēt tikai ap [pulksten] 2.00, 3.00 naktī, un ceļos ap 7.00, jo man ir jāstrādā, – laiks gulēšanai man ir ļoti ierobežots, – savākt naudu ir grūts darbs. Nav tā, ka ieliekot vienu tvītu, uzreiz dabūsi naudu. Jātvīto visu laiku un tas prasa daudz laika un enerģijas!

Tuvi draugi vairs nesaprot neatlaidīgo palīdzību Ukrainai

Kad cilvēki lido, vienmēr notiek drošības demonstrācija. Galvenais noteikums ir tāds, ka jums vispirms ir jāparūpējas par sevi, lai pēc tam varat palīdzēt citiem, jo pretējā gadījumā jūs nevarēsiet nevienam palīdzēt. Vai esat domājusi par šo aspektu? Teicāt, ka jums gandrīz bija sirdstrieka. Vai saprotiet, ja jums būs sirdstrieka, palīdzības jūsu vienībām vairs nebūs. Vai par to aizdomājaties vai vienkārši paslaukāt šīs domas malā, saprotot, ka man vēl jāizdara tas, tas un tas?

Es mēģināju paņemt pārtraukumu. Tās bija divas vai trīs dienas slimnīcā. Bet tas nebeidzās ne ar ko labu. Cenšoties vākt līdzekļus, nevarēju no šī visa atslēgties. Tas nebija labi.

Varbūt palīdzētu, ja savā darbā iesaistītu kādus citus cilvēkus. Kāpēc jūs to nedarāt?

Man ir draugi, kuri palīdz, bet es esmu traka perfekcioniste.

Tas daudz ko izskaidro.

Man patīk būt kontrolē pār lietām, ko daru. Man ir problēmas ar uzticēšanos citiem. Es negribu pievilt puišus. Dzīvē esmu iemācījusies, ka vienīgais veids, kā lietas dabūt gatavas ir, ja dari to pats, nerēķinies, ka to izdarīs kāds cits. Tu vari lūgt palīdzību, taču galu galā paļauties varu tikai uz sevi.

Savukārt no manu puišu puses skatoties – viņiem esmu tikai es. Es un Katja – mana ukraiņu palīdze. Viņiem nav neviena cita – tikai es un Katja.

Bet, kad es saku, ka man ir savas vienības, tad te laikam jāpaskaidro: piemēram, visa "Kraken" vienība kopā ir vairāk nekā 2800 puišu. Savukārt tā sadalās daudzās rotās. No visa "Kraken" es palīdzu vienai rotai – aptuveni 100 puišiem. Tas pats attiecas uz robežsargiem, tur palīdzu aptuveni 200 vīriem. Es nepalīdzu visai robežsardzei, kurā ir laikam kādi septiņi tūkstoši cilvēku.  

"Kraken"" ir daudz brīvprātīgo palīgu, un katram ir sava mazā vienība, kurai tiek gādāta palīdzība. Un tas ir tas, ko cilvēki nesaprot. Piemēram, tu saki, ka vāc naudu "Kraken", bet tev atbild – kā "Kraken" vāc naudu arī tur, tur un vēl kaut kur. Tāpēc cenšos skaidrot, ka "Kraken" – tie ir gandrīz 3000 vīru. Tāpat piemēram 93. brigāde. Tajā kopā ir gandrīz 7000 karavīru. Bet ir cilvēki, kuri saka – ak Dievs, 93. brigāde atkal vāc naudu. Cilvēkiem jāsaprot, ka šīs vienības un brigādes ir lielas. Un nav svarīgi, ka vienība ir labi zināma, tai tāpat vajadzīga palīdzība.

"Kraken" ir īpašo uzdevumu vienība, kas frontē ir 24/7 režīmā. Tas nozīmē, ka zaudējumi ir lieli. Tiek zaudēts ne tikai ekipējums, bet arī cilvēki. Esot visu laiku frontē, nozīmē, ka viņiem ir vajadzīgs viss.  Piemēram, vienkāršākā lieta, kam vācam naudu, ir droni. Droni frontē izdzīvo vienu divas nedēļas. Tā ir realitāte. Bet droni izglābj daudz dzīvību.

Cilvēki dažreiz šo nesaprot un saka: bet tu tikko šai vienībai jau vāci naudu dronam. Jā, bet nu tā drona vairs nav. Krievi tos šauj lejā. Tā ir skarbā realitāte. Man saka: tu tikko vāci naudu mašīnai. Jā, bet tā tika uzspridzināta. Mašīnas frontē var dzīvot vienu nedēļu vai bezgalību, bet tu nekad nezini, cik ilgi tas būs. Tas pats arī attiecas uz droniem. Nav jau teikts, ka visi izdzīvo tik nedēļu vai divas, bet tā ir realitāte, ar kuru jārēķinās.

Apbrīnojamie ukraiņi nu jau ir iemācījušies labot dronus. Mēs, piemēram, savācām naudu dronu remontam. Robežsargiem tā saremontējām 90 dronus. Par spīti pretinieku ugunij, tie puiši devās pakaļ droniem, kuri bija nokrituši, lai varētu tos atjaunot. Jo tie puiši jūtas vainīgi, viņi negrib mani nodarbināt pārāk daudz. Un tad man atliek tik ieplest acis un teikt: kā tu to domā? Ja esat mani padarījuši par savu oficiālo voluntieri, tad prasiet palīdzību un par to nav jākaunas. Taču viņi kaunas, jo to vajadzību ir tik daudz, ka kaut ko prasīt nākas visu laiku. Viņi jūt, ka es esmu pārstrādājusies, un viņi jūt, ka cilvēki sāk pagurt, un tā ir patiesība, – ziedojumu apjoms, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir ievērojami samazinājies. Cilvēki varbūt noguruši no kara. Šķiet, visi jau pieraduši pie tā, ka Ukrainā ir karš.

Tā ir arī Igaunijā. Piemēram, tuvi draugi, kuri man bija pirms kara, šobrīd mani vairs nesaprot. Mēs esam pašķīrušies. Viņi nesaprot, ko es daru, kāpēc es daru, kāpēc braucu uz Ukrainu, kāpēc man ir ukraiņu draugi. Man ir teikts: kāpēc satraucies, ka nomirst kāds nejaušs ukrainis? Tā taču nav tava problēma.

Tas ir kas tāds, kas jums tiešām sacīts?

Jā, jā, jā, to man teikuši mani draugi, vai nu jau jāsaka – bijušie draugi, jo mums vairs nav nekā kopīga un mēs vairs nesarunājamies. Kamēr viņi stāsta par savu nākamo ceļojumu uz Ēģipti, es domāju, kā saviem puišiem sarūpēt nākamo dronu. Es esmu atradusi jaunus draugus. Igaunijā gan tie ir tikai no brīvprātīgo vidus, no nevalstiskajām organizācijām. Viņi ir tie, kuri saprot kas notiek Ukrainā.

Saviem draugiem no brīvprātīgo vidus, piemēram, varu pateikt: o, mana vienība ir kauju zonās un jau 24  stundas no viņiem neko neesmu dzirdējusi. Un zinu, ka viņi sapratīs manu satraukumu, jo tas tiešām neliecina par neko labu, ja tik ilgi no frontes nepienāk nekāda informācija. Bet, ja to pašu saku saviem parastajiem igauņu draugiem, viņi man atbild: "Nesaprotu, kāpēc tā satraucies". Viņi nesaprot, ka klusums – tas ir slikti.

Vai cilvēki, kuri paši nav saistīti ar voluntierismu, nesauc jūs par ekstrēmu?

Jā, varbūt ne draugi, bet cilvēki no skolas laikiem vai citi paziņas no pagātnes man ir rakstījuši, ka vairs neseko man "Facebook" vai "Instagram", jo visi mani ieraksti saistīti ar karu un līdzekļu vākšanu. Man teikts, ka esmu traka, un vaicāts, vai negribu pārcelties uz Ukrainu, jo es jau tā daudz rakstu par Ukrainu. Tā ka – jā, ir daudz tādu, kuri šo vispār nesaprot. Man žēl to teikt, bet pārsvarā tie ir cilvēki, kuriem ģimenē ir kādas saiknes ar Krieviju.

Tāpēc līdzekļus vienkāršāk ir vākt "Twitter" un darīt to angliski. It īpaši, ņemot vērā, ka tur ir daudzi cilvēki, kuri ir ļoti proukrainiski un atbalsta "NAFO" kustību. Taču Igaunijā es redzu ļoti daudz noguruma. Ukraina vairs nav laikrakstu pirmajās lappusēs, Ukrainas tēma vairs nav arī cilvēku ikdienas sarunās, taču karš turpinās.

"Vienību mamma" palīdz vairākām vienībām Ukrainā

Jūs teicāt, ka atbalstāt, piemēram, nevis visu "Kraken" vienību, bet gan mazu tās daļu. Vai tas ir rezultāts secinājumiem, kas izdarīti voluntieru vidū, – ka šis ir efektīvākais palīdzības veids, ka jāturas pie cilvēkiem, kurus zini, kuriem vari uzticēties, kurus, iespējams, paši arī esat satikuši un zināt, ka cilvēki tajā pusē jūs neapmānīs un palīdzība nonāks, kur tai jānonāk, nevis viņu kabatās.

Ir divu veidu ziedotāji. Tādi, kuri izvēlas ziedot organizācijām, – tās parasti atbalsta visdažādākās vienības, cenšoties izpildīt to lūgumus. Savukārt individuālie līdzekļu vācēji, kā es, parasti norāda konkrētas vienības, ko atbalsta. Katrs var izvēlēties, kas viņam patīk labāk. Daudzi neuzticas šādiem individuālajiem līdzekļu vācējiem, jo domā, ka savācam to naudu sev. Viņi uzticas lielajām organizācijām vai NVO. Taču, ziedojot caur mazajiem, jūs vienmēr redzēsiet atskaites, kur konkrēti aiziet jūsu nauda.

Ja pirmajā gadā bija visai liels haoss, – neviens īsti nezināja kur, kā, kam labāk palīdzēt, tad tagad jau situācija ir izkristalizējusies un zināms, kurš kuram palīdz. Tas ir labi, jo varam viens otram palīdzēt, ja ne finansiāli, tad informatīvi – man nav problēmu dalīties "Twitter" ar kāda sava drauga aicinājumu ziedot mašīnai, pat ja tajā laikā mašīnai līdzekļus vācu arī pati. Jo galu galā nav svarīgi kurš dabūs naudu, Svarīgākais ir, ka palīdzība nonāks Ukrainā.

Jūs rūpējaties par septiņām konkrētām vienībām. Kā sanāca, ka sadarbojaties tieši ar tām?

Pirms gada mana draudzene no ASV atrakstīja, ka "Kraken" vienībai nepieciešama palīdzība. Es teicu, – jā, man ļoti patīk "Kraken", kas ir vajadzīgs? Es palīdzēšu. Teicu, ka palīdzēšu ar vienu līdzekļu vākšanas kampaņu. Tas bija 30. martā. Toreiz divu dienu laikā izdevās savākt laikam 8000 eiro, lai nopirktu viņiem mašīnu. Pagāja nedēļa un viņa man saka, bet "Kraken" vajag arī rācijas. Es teicu, nu labi, palīdzēšu dabūt rācijas. Un tā es tiku šajā lietā iesūkta. Tad viņa iepazīstināja ar savu draudzeni Katju, kura tagad ir mana partnere Ukrainā. Tās vienības, kurām nu palīdzam, atrada Katja, un nu jau šīs vienības ir mana ģimene un es esmu viņu ģimene. Atpakaļceļa vairs nav.

Viens mans igauņu draugs Raivo palīdzēja Kijivas un Hersonas gaisa aizsardzības spēkiem, un tā es tiku arī pie viņiem. Mēs palīdzam viņiem ar mašīnām. Taču tās ir manas, ja tā var teikt, sekundārās vienības.

Galvenokārt strādāju ar robežsargiem, kā arī vienībām "Aidar", "Hertz" un "Kraken". Primāri strādāju tieši ar konkrētām rotām no šīm četrām vienībām. Man pat puiši uzdāvināja džemperi, uz kura ir visu šo vienību logo un zem tiem uzrakstīts "vienību mamma".

Jūs minējāt, ka esat vienību oficiālais voluntieris. Kā tas atšķiras no jebkura cita parasta brīvprātīgā?

Visi zina, – ja kāds vāc līdzekļus, piemēram, "Kraken", šobrīd jau to vairs nevar darīt uz savu galvu, jo ir arī daudz viltvāržu. Tāpēc tu nevari sākt vākt ziedojumus "Kraken", ja viņi nezina, kas tu esi. Ja es vācu līdzekļus, visi zina trako blondīni Trīnu no Igaunijas, kas palīdz konkrētai apakšvienībai. "Kraken" komandcentrā ir zināms mans vārds, mani sociālie tīkli, tā ka neviens nevar mani apsūdzēt krāpniecībā.

Kara pirmajā gadā bija tik daudz cilvēku, kuri izdomāja, ka tas taču ir tik vienkārši, – paziņošu, ka vācu naudu "Kraken", "Azov" vai vēl kādai vienībai un pēc tam pazudīšu ar savākto naudu.

Tā ka "oficiālais" voluntieris nozīmē, ka, ja jūs vaicāsiet komandieriem un teiksiet, – Trīnu jūsu vārdā vāc naudu, viņi jums atbildēs: viss kārtībā, mēs viņu zinām. Principā tas nozīmē, ka viņi zina, kas es esmu un man ir tiesības vākt līdzekļus viņu vārdā. Tāpat man ir dažādi suvenīri ar viņu logo. Ja ienāk kāds lielāks ziedojums, teiksim, virs 250 eiro, man ir šo vienību uzšuves, parakstīti karogi un citas lietas, ko nosūtam ziedotājiem, ja viņi to vēlas. Šādas lietas cilvēkiem, kuri nav cieši saistīti ar vienību, mājās diez vai būs. Tāpat man ir pateicības raksti no puišiem. Nav tā, ka strādāju tāpēc, lai tādas dabūtu, bet ir jauki, ka tādas ir.

Kad sāku vākt līdzekļus, pierādīt, ka strādāju tieši ar "Kraken", man bija ļoti, ļoti, ļoti, ļoti grūti. Es vācu naudu "Kraken", darīju, ko varēju viņu labā, – tajā ziņā viss bija labi, taču internetā pietiek traku cilvēku, teiksim tā. 

Te varbūt jāpaskaidro, ka mana rota speciāli uztaisīja pateicības rakstu konkrēti man. Taču kāds internetā bija pamanījis kādu citu "Kraken" izdotu pateicības rakstu un teica, ka tā vēstule no manas rotas ir viltojums, ka patiesībā es neatbalstu "Kraken", un tad internetā sākās pamatīgs tracis. Kad es prasīju saviem puišiem, kas notiek, viņi atbildēja, – nē, mēs to uztaisījām speciāli tev, jo gribējām pateikt paldies. Tas ir no mūsu komandiera tev. Mani puiši par to tā pārdzīvoja, ka dodoties kaujas operācijā, viņi sapulcējās zem kāda koka, lai ierakstītu video un pateiktu, ka es esmu viņu oficiālais voluntieris.  Tā ka, jā, – tev bieži jāliek galdā pierādījumi.

Karavīri runā savā starpā, un es pieņemu, ka, piemēram, "Kraken" puiši ir stāstījuši par jums vīriem no citām vienībām, un gan jau jūs uzrunājuši ar aicinājumu atbalstīt arī citas vienības. Kā pateikt "nē" šādos gadījumos, jo skaidrs, ka nevarat palīdzēt visiem, kas to prasa.

Es saku "nē". Un es arī paskaidroju kāpēc "nē". Ja ko daru, tad negribu darīt pa pusei. Gribu darīt uz visiem 100%. Tāpēc kopā ar Katju izlēmām, ka paliksim ar saviem puišiem un vairāk vienību neņemsim klāt. Godīgi sakot, mēs jau tā nespējam nodrošināt visu, ko vajag šīm mūsu četrām pamatvienībām. Tāpēc pat negribu domāt par situāciju, ja man būtu desmit vienības un visām kaut ko vajadzētu. Es tad ne gulētu, ne ēstu.

Un to skaidroju arī citām vienībām, kuras redz, ka savā darbā esmu ļoti efektīva, saku: piedodiet, bet man ir mani puiši, es gribu viņiem palīdzēt, es viņiem uzticos, es viņus pazīstu, esmu viņus satikusi, mēs esam draugi un sarunājamies katru dienu. Labāk es kārtīgi palīdzu viņiem, nekā pa pusei vairāk vienībām.

Pat šim procesam paliekot grūtākam, brīvprātīgā darbs man šobrīd sagādā prieku, enerģiju un es tiešām gribu to darīt. Bet, ja situācija kļūtu tāda, ka man obligāti ir jāpalīdz, es zaudētu šo prieku. Es negribu iznīcināt sevi, strādājot kā maniaks, zaudējot šo dzirkstelīti, kas man ir, palīdzot cilvēkiem, kuri kļuvuši par maniem draugiem.

Karš Ukrainai licis saprast, ka "nepagriezt galvu uz citu pusi" ir normāli

Jūs teicāt, ka pirms kara dzīvojāt visai greznu dzīvesveidu, kolekcionējāt smalkus traukus, ceļojāt. Jūs taču varējāt vienkārši teikt – jā, šī ir skumīga situācija, taču labāk pārcelšos uz Portugāli, tālu no Krievijas robežas. Kas jums lika rīkoties citādāk, kas bija tas instinkts, kas teica: man kaut kas ir jādara?

Jo mēs visi esam pakļauti Krievijas ietekmei. Un mēs Baltijā visi zinām, ja Ukraina krīt, tad mēs esam nākamie, neatkarīgi no NATO, mēs esam nākamie. Es nevēlos, lai manā dzimtenē būtu karš. Man nav nekādu plānu pamest Igauniju, es mīlu Igauniju. Es gribu aizsargāt Igauniju. Es domāju, ka tas ir tikai normāli. Nepagriezt galvu uz otru pusi. Ja kādam vajadzīga palīdzība, tu ej un palīdzi. Tāda esmu bijusi vienmēr. Ja, piemēram, tu redzi, ka kaut kāds bezpajumtnieks kaut ko salietojies un krīt gar zemi uz ielas, tad vienīgais idiots, kurš zvana ātrajiem, parasti esmu es, kamēr citi ies garām šim cilvēkam.

Vai pirms pilna mēroga iebrukuma jums bija kāda saistība ar Ukrainu?

Mums tur bija daži ģimenes draugi, bet nekādu citu sakaru tur nebija. Nu jā, tā kā strādāju loģistikā, mums bija daži šoferi no Ukrainas, kuriem palīdzējām – viņi atveda savas ģimenes uz šejieni, bet paši devās karot uz fronti. Tas arī viss – nav mums dzimtā kādas ukraiņu asinis, esmu tīra igauniete.

Jūs minējāt, ka pēc pilna mēroga iebrukuma zaudējāt daudz draugu. Bet parunāsim par draugiem, ko esat ieguvusi. Vai varat pastāstīt par šiem cilvēkiem, tā teikt, šī stāsta pozitīvo pusi?

Es tagad domāju, un jāsaka, ka pozitīvā patiesībā ir vairāk nekā negatīvā. Piemēram, man tagad ir labākā draudzene – Anna, kura dzīvo Kijivā. Viņa arī ir brīvprātīgā, strādā ar medicīnisko palīdzību. Viņa nu man ir gluži kā māsa. Tāpat man ir daudzi citi jauni draugi. Jāsaka, esmu atradusi cilvēkus, ar kuriem mums ir vienāds pasaules skatījums. Mēs palīdzam viens otram, mums ir līdzīgas bailes, līdzīgi joki. Ja ir kaut kādas problēmas, vienmēr vari piezvanīt kādam.

Lai arī Ukraina ir liela, voluntieru pasaule ir maza. Nav svarīgi, tu esi no Igaunijas, Ukrainas vai ASV, visi viens otru zina, it īpaši, ja esi aktīvs tviterī. Tas cilvēku loks ir mazs. Protams, no armijas zinu gana daudz puišus, iespējams, vairāk nekā ierindas ukrainis.

Vai sanācis sastapt arī kādus latviešus?

Īsti ne. Man ir labas attiecības ar poļu puišiem, bet latviešus gan neesmu sastapusi.

Nesen bijušais Igaunijas prezidents Tomass Ilvess jūs slavēja "X", taču vienlaikus tajā ir ļoti daudz dažādu troļļu un kritiķu. Kā tiekat galā ar šāda veida negativitāti sociālajos medijos?

Esmu iemācījusies, ka, ticiet vai ne – bloķēšanas poga sociālajos tīklos strādā ļoti, ļoti labi. Reālajā dzīvē man nav jābūt draugos ar visiem. Man nav jāpatīk katram cilvēkam, ko ieraugu uz ielas. Arī tiešsaistē man nav jābūt draugos ar visiem, ko tur redzu. Ja kāds internetā runā pilnīgas muļķības, iesaistīties ar šiem troļļiem kaut kādās diskusijās ir pilnīgi bezjēdzīgi, jo tie, kuri redz un zina, ko es daru, viņi man ticēs šā vai tā. Savukārt, lai ko tu teiktu troļļiem un nīdējiem, viņi tāpat ticēs tikai tam, kas viņiem ir galvā. Tu vari mēģināt visu pierādīt, parādīt visu un darīt to jaukā veidā, bet tam nav nozīmes, viņi turpinās būt agresīvi. Man vienkārši nav spēka cīnīties ar tiem trakajiem. Tāpēc vienkārši bloķēju viņus, negribu vairs ar viņiem krāmēties. Tā kā zinu, ka neko sliktu neesmu darījusi, man ir vienalga – viņi man aiz muguras var runāt, ko vēlas. Man tam nav jātērē laiks.

Vēl viena lieta, ko cilvēki nesaprot – "Twitter" lieto arī puiši manās vienībās. Viņi redz tos komentārus un zina, ko daru viņu labā. Viņi vienkārši ieņirdz par tiem.

Jums vismaz tad ir laba atbalsta komanda, ja nu kas notiek. Jums ir gana daudz vīru, uz ko paļauties.

Jā. Piemēram, kad februārī biju Ukrainā, kopā ar "Kraken" vienību biju viņu mācību šautuvē. Viņi gribēja parādīt, ko dara, viņi gribēja iedot man pašaut, lai zinu, kā tas ir. Tas šobrīd ir visai normāli Ukrainā, taču cilvēki ārpus Ukrainas to nesaprot. Kad gāju šautuvē, man vajadzēja uzvilkt formu, jo tādi tur noteikumi. Parasti, esot Ukrainā, es nekad nevelku neko militāru.

"Kraken" uztaisīja par šo ļoti foršu video, bet es divas dienas prātoju – publicēt to vai ne. Mani puiši man teica: Trīnu, tu Ukrainā neesi izdarījusi neko nepareizu, tu neesi pārkāpusi nekādus likumus, tu biji šautuvē kopā ar armijniekiem, kuri par tevi atbildēja. Visi tevi pieskatīja. Šeit nav vieta viltus kaunam par to, ko esi darījusi Ukrainā. Tev nav jākaunas par to, ka tu mums esi palīdzējusi tik daudz, ka vienkārši gribējām kaut ko iedot arī tev. Mums nav naudas vai kas tamlīdzīgs. Tāpēc es ar puišiem pavadīju dienu šautuvē. Un viņi to nofilmēja.

Tad nu galu galā es to video publicēju. Un patiesībā reakcija bija visai laba. Bija tikai divi trīs troļļveidīgi komentāri par tēmu – "ja jau saki, ka Ukrainas armijai nav pietiekami daudz munīcijas, tad kā tu vari doties uz šautuvi un šaut?" Varu pateikt, ka tajā dienā puisis, ar kura ieročiem šāvu, pats neizšāva nevienu lodi. Es ieņēmu viņa vietu un šāvu ar viņa ieročiem. Jāsaprot, ka viņiem tāpat ir jāšauj mācībās. Viņi nevar iet uz fronti, ja pirms tam nav bijuši šautuvē.

Puiši man visu laiku saka, ka es pārāk daudz kaunos un pārāk daudz domāju par to, ko cilvēki teiks par manu darbību Ukrainā. Viņi arī iesmej par to, kā cilvēki no Rietumiem, kuriem nav nojausmas par to, kā viss darbojas Ukrainā, mēģina visu laiku mācīt ukraiņus, kā viņiem jāuzvedas savā valstī. Tādā ziņā ukraiņi tiešām izjūt spiedienu, kad kāds no ārpuses viņiem saka, kā jāaizsargā Ukraina, kā jāuzvedas Ukrainā, pat ja tie cilvēki nekad nav bijuši Ukrainā un nekad tur neplāno būt. Pat ja viņiem nav ne jausmas, kā Krievija ir ietekmējusi mūs, jo nekad nav izjutuši to ietekmi. Par spīti tam, turpina ukraiņus mācīt, kā dzīvot, un vēlas panākt, lai viņi vairāk domātu kā rietumnieki. Bet, kad pats esi tur uz vietas, saproti, ka tur lietas notiek citādāk.

Ukraiņi apliecina – Baltijas valstis un Polija Ukrainu saprot labāk par rietumvalstīm

Vai fakts, ka neesat no Rietumeiropas, bet gan no Igaunijas – valsts, kas, tāpat kā Ukraina, bijusi padomju okupācijā… vai pati to jūtat, bet varbūt jums teikuši vietēji – vai cilvēki no mūsu reģiona saprot Ukrainu labāk vai uzvedas citādāk nekā cilvēki no Rietumu pasaules, lai arī abi grib palīdzēt Ukrainai?

Jā, tā viņi tiešām saka, ka mēs – cilvēki no šīs puses, no Baltijas un Polijas – Ukrainu saprot labāk. Arī kultūras atšķirības. Ziniet, es esmu dzirdējusi no brīvprātīgajiem, kas atbraukuši no ASV vai teiksim Lielbritānijas, ka pirmie mēneši Ukrainā viņiem ir liels šoks. Viņiem jāpierod pie ļoti daudz kā. Gan armijā, gan vienkārši ielās. Atbraucot no Baltijas, sajūta ir tāda pati kā Tallinā. Nav lielas atšķirības.

Turklāt es runāju krievu valodā. Ukrainiski es saprotu, bet nerunāju. Puiši, ja nemāk angļu valodu, ir gatavi pievērt acis un runāt ar mani krieviski. Pat ja abi negribam runāt krieviski, tā vismaz viens otru varam saprast. Taču zinu amerikāņu brīvprātīgos, kuri atbrauc un sazinās, izmantojot tulkošanas lietotnes. Viņi nezina krievu valodu, viņi nesaprot Krievijas ietekmi. Tas ir grūtāk, nekā atbraukt no Igaunijas, saprast kontekstu, runāt krieviski, kas ļauj apmainīties stulbiem jociņiem un izveidot ciešāku kontaktu. Protams, kad iespējams – pārsvarā ar jaunākiem puišiem – es, protams, runāju angliski. Ja tas ir iespējams.

Atceros, kā vienu reizi sēdēju ar "Aidar" bataljona preses oficieri un sarunājāmies angliski. Tad saņēmu vienu zvanu par darba darīšanām. Un es ar šoferi, kas man zvanīja, runāju krieviski. To izdzirdējis, oficieris teica: pagaidi, tu runā krieviski, es runāju krieviski, kāpēc mēs runājam angliski? Es viņam atbildēju: es negribu runāt krieviski, tu negribi runāt krieviski, tāpēc turpināsim runāt angliski. Uz ko viņš atbildēja: jā, tev taisnība. Viņi dod priekšroku angļu valodai. Bet tas ir vienkārši. Ja Kijivā ej uz restorānu vai jebkādām publiskām telpām, parasti var atrast kādu, kurš runās angliski.  

Es vispār gribētu visiem pateikt, lūk, ko – ja jūs nebaida, ka dažkārt pāri pārlido "Šahed" droni vai atskan gaisa trauksme, aizbrauciet vismaz uz Ļvivu. Vasarā tur ir brīnišķīgi. Arī Kijivā. Jums nevajag būt trakai kā es, kura brauc uz frontes zonām, piegādājot medikamentus un visu pārējo, jūs varat kā normāls cilvēks aizbraukt uz Kijivu. Varat izbaudīt brīnišķīgo Ukrainu tur. Vai Ļvivu, tur būs vēl drošāk. Ļviva ir ļoti droša, un tur daudzi runā angliski. Ļvivā man teica: ja tu nerunā ukrainiski, tad labāk runā angliski. Tajā Ukrainas galā cilvēki tiešām ienīst krievu valodu. Kijivā krievu valodai arī nav īpaša atbalsta, bet, ja šķērso Dņepru un dodies vairāk uz austrumiem, tad valodu barjera izzūd vispār.

No cilvēka, kurš gada laikā savācis gandrīz pusmiljonu eiro vērtu palīdzību Ukrainas armijai, ko jūs teiktu tiem, kuri arī grib kaut ko darīt lietas labā, iespējams, vākt līdzekļus gluži kā jūs. Vai ir kādi ieteikumi?

Ja kāds vēlas sākt ko tādu, viņiem jābūt gataviem. Tā nav izklaide. Tas ir smags darbs. Daudz asaru, daudz negulētu stundu. Bet, ja viņi joprojām vēlas sākt kaut ko darīt, tad vispirms viņiem ir jābūt sakariem Ukrainā vai nu ar militārpersonām, vai organizācijām.

Bet, ja nevēlaties uzņemties tik lielu atbildību, tad varbūt vienkārši uzmeklējiet kādu NVO vai brīvprātīgo, kas atrodas jūsu tuvumā, un sāciet strādāt kopā ar viņiem. Un tad jau jūs sapratīsiet, vai tas ir kaut kas tāds, ko tiešām vēlaties darīt. Ja jā, tad varat sākt augt un vēlāk jau visu darīt pats. Bet vispirms ir jāiepazīst šī lieta. Tas tiešām nav tik vienkārši – jums ir jāzina daudz militāro vienību, noteikumi, robežas šķērsošanas noteikumi, kādi ir nepieciešamie dokumenti. Tas nav tā, ka vari pateikt: es tagad būšu brīvprātīgais un te nu es esmu. Jāizveido attiecības, jāiepazīst vienības, kurām gribētu palīdzēt.

Ja man tagad būtu jāsāk, es visdrīzāk pieslēgtos palīdzēt kādai NVO vai aktīvistam, kas darbojas jūsu pilsētā, kas jau nodarbojas ar šo, tīri tāpēc, lai saprastu, vai esi tam gatavs. Lekt iekšā pa taisno nezināmajā nav labākā doma.

Šomēnes "X" ierakstījāt: "Mēs mēģinām nemainīties, taču šis karš mainījis mūs visus. Vienus vairāk, citus mazāk. Mēs nekad nebūsim tie paši cilvēki, kādi bijām pirms kara." Kā esat mainījusies jūs?

Ja pirms kara man ļoti patika smalkas drēbes, restorāni, ballītes, tad tagad es novērtēju savus jaunos draugus, laiku ko pavadu ar viņiem Ukrainā. Šobrīd tie spožie priekšmeti manās acīs kļuvuši bezjēdzīgi. Man nav vajadzīgs daudz drēbju. Man svarīga ir draudzība, godīgas sarunas, laiks un tas, ka draugi ir dzīvi. No saviem puišiem esmu iemācījusies, ka tava dzīve var mainīties sekunžu laikā.

Tāpēc tagad dzīvoju pēc principa – esi godīgs, netēlo. Un tas, ko esmu sapratusi kara laikā, – patiesībā nav nozīmes tam, ko cilvēki par tevi saka. Viņu viedoklis nevar ietekmēt to, ko daru. Svarīgi ir tikai tas, kā tevi redz tev tuvie. Un vēl – nedrīkst ļaut naidam pārņemt tavu sirdi. Un tas ir ļoti grūti laikā, kad krievi nogalina manus draugus. Taču nedrīkst ļaut naidam uzvarēt, jo es redzēju, ka tas mani pārvērš cilvēkā, kāds nevēlos būt. To uzsver arī puiši manās vienībās – nedrīkst ļaut dusmām un naidam iesēsties tavā galvā. Jākoncentrējas uz pozitīvo. Un viņi arī mēģina tā darīt, jo citādāk ļoti viegli var pārvērsties par ļoti tumšu cilvēku.

Pēdējā gada laikā man bija viens brīdis, kad jutos ļoti slikti – tas bija visai biedējoši. Ļāvos, ka mani ietekmē visādas runas, baumas un drāma, nīdēji un daudz kas cits. Šī gada sākumā es nolēmu, ka man jau ir vienalga. Ja kāds grib publicēt manas personīgās sarakstes vai ko tamlīdzīgu, tad lai tā dara. Vairs negrasos par to satraukties.

Pēc tam ar mani notika daudz foršu lietu. Devos uz Ukrainu, kur man bija labākā dzimšanas diena dzīvē kopā ar vienu no manām vienībām. Iepazinos ar daudz jauniem cilvēkiem, saņēmu medaļu. Viens puisis sev zem sirds uztetovēja manu "NAFO" avatara bildīti, jo teica, ka viņam nav nekā cita, ar ko man pateikt paldies.

Nevaru pat iedomāties, kā tas liek justies.

Man nebija nekādas nojausmas par to. Man vispirms parādīja video, tad nākamajā dienā satikāmies un nofotografējamies. Pilnīgs trakums! Bet tas ir tas, par ko runāju, – ja atlaidīsi slikto, ar tevi notiks labas lietas. Tā ir galvenā atziņa, ko esmu guvusi pagājušā gada laikā. It kā vienkārši jau teikt – dari labu, esi labs un labas lietas notiks ar tevi. Bet, izrādās, tā tiešām arī ir.

Atcerējos, ka man jāuzdod viens jautājums, ko laikam sapratīs tikai "X" lietotāji – "NAFO" simbols ir suns. Jūs teicāt, ka, reklamējot līdzekļu vākšanas kampaņas, mēdzat izmantot savu kaķus. Vai neesat "NAFO" nodevēja?

O, nē – mums ir kaķi, suņi, ķirzakas, vardes, jenoti. Un "NAFO", starp citu, ir arī kaķu divīzija, tāpēc viss kārtībā. Kā jau teicu, man ir savs "NAFO" avatars un esmu uztaisījusi arī uzšuves, uz kurām tas redzams. Tad nu daudzi manu vienību puiši jau tikuši pie šīm uzšuvēm un nu tās redzamas viņu video. Tā kā mana uzšuve arī ir frontē. Starp citu, mani armijnieki nemaz nezināja, kas ir "NAFO", un taisīja lielas acis, kad mēģināju viņiem to izskaidrot.

Ja varētu vienā teikumā izskaidrot – kas ir NAFO?

"NAFO" ir interneta kustība, kas ņirgājas par krievu troļļiem un cīnās pret Krievijas izvērsto propagandu. Mums nav līderu, nav likumu vai kā tamlīdzīga. Mūs vieno tikai mūsu avatari soctīklos. Esam bariņš cilvēku ar vienu mērķi – jokot par krievu troļļiem.

Ko jums novēlēt personīgi?

Lai es vairāk fokusētos uz vienu lietu. Es nezinu, varbūt man ir uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms, bet es parasti daru tad vienu, tad otru, tad piecas lietas vienlaicīgi. Man vajadzētu fokusēties un vienu konkrētu lietu. Līdzekļu vākšana šobrīd ir mana galvenā lieta, taču vēl jau ir algas darbs un citas darīšanas. Man jākoncentrējas un jābeidz lidināties no vienas lietas uz otru un atpakaļ. Galu galā, es jau vienmēr visu izdaru, taču, ja spētu labāk fokusēties, tad, visdrīzāk, man tas izdotos ātrāk.

Liels paldies, Trīnu, ka atvēlējāt laiku sarunai ar Latvijas Radio.

Nav problēmu. Paldies par šo lielisko iespēju. Varbūt tas kādu iedvesmos darīt ko vairāk vai ziedot. Nesaku, ka jāziedo man, bet vienkārši jāpalīdz ukraiņiem. Nav svarīgi, kurš saņem naudu, ja vien šāda palīdzība tiek sniegta.

Paldies.