Pusotras stundas braucienā no Kirgzistānas galvaspilsētas Biškekas sākas viens no lielākajiem kalnu masīviem pasaulē – Tjanšans, tulkojumā "Debesu vārti". Kalnu masīva lielākā virsotne stiepjas vairāk nekā septiņu kilometru augstumā virs jūras līmeņa.
Gleznainā Čunkurčakas ieleja ir atpūtnieku iecienīta. Putna lidojumā aptuveni 250 kilometrus aiz šīm grēdām jau atrodas Ķīna.
Ielejā tiekamies ar Šerembeku Aidarbekovu. Viņš šajos kalnos ir aitu gans jeb – kā viņus sauc Centrālāzijā – čabans.
"Esmu čabans, audzēju aitas, zirgus, govis," stāsta Šerembeks.
Kalnu klimatā rūdītiem sejas vaibstiem, 53 gadus vecais Aidarbekovs jau skolas laikā devies ganos kopā ar tēvu un kopš 25 gadu vecuma pats ir sev saimnieks.
Laikapstākļi kalnos var mainīties strauji. Vēl pirms pusstundas spīdēja saule, tad pēkšņi vējains lietus. Uz brīdi patveramies pajumtē.
Zirgi arvien ir neatņemama kalnu ganu dzīves daļa – ar tiem var pievarēt kraujas, pārdzenot ganāmpulkus no vienām ganību vietām uz citām.
"Divi gadi zirgam. Tikko apmācīts, tikko pirmo reizi apkalām," rāda pieredzējušais gans.
Taču tradicionālajā dzīvesveidā savu vietu ieņēmušas arī modernās tehnoloģijas. Ja uz tuvējo ciemu savulaik nācās doties ar zirgu trīs, četras stundas, tagad ar auto šis ceļš veicams pusstundā. Un ganībās palīdz mobilie telefoni.
"Tagad varam ar mobilajiem sazināties. Agrāk viens ar otru sakliedzāmies, ar binokli skatījāmies – ka šajā pusē un tajā pusē vēl lopi, kas jāpadzen. Bet tagad ar mobilajiem stāvam, skatāmies un zvanām – kur pa labi vai pa kreisi, un dzenam."
Pēc brīža dodamies apskatīt saimnieka ganāmpulku. Ielejā joprojām vējains.
"Tūlīt jau aizies negaiss. Pēc stundas būs saule. Un tad pēc minūtēm 15 atkal lietus," stāsta Šerembeks.
Viņa pārziņā ir desmitiem zirgu, kas tepat ielejā ganās savā vaļā un mielojas ar kalnu zāli. Arī simtiem aitu, kas tajā brīdī uzdzītas ganībās netālajos pakalnos.
Bet jau drīzumā ganāmpulki būs jādzen vēl augstāk kalnos. Šī vasara gan bijusi vēsāka, un mazāk ūdens, tādēļ šogad mēnesi vēlāk, nekā ierasti – zāle vēl nav tik lekna.
"Paliks mazliet siltāks, dzīsim augšā kalnos. Tagad augšā vēl auksti, zāle maza. Šovasar vispār diezgan auksts, zāles maz. Tagad zāle sāk augt mēnesi vēlāk. Bet dzīsim visus pamazām augšā – aitas un govis. Tur augšā dzīvosim jurtās. Tur elektrības nav," skaidro Šerembeks.
"Augšā kalnos ir vilki. Vilki nāk, mēs sargājam. Šaujam gaisā, lai netuvojas. Riņķī apkārt aitām piesienam suņus."
Kalnos dzīšana sākas mēnesi vēlāk, nekā ierasti, jo "daba mainās", nosaka gans. Ielejā tekošajā kalnu upītē zūd ūdens.
Gans rāda, ka upes līmenim bija jābūt divas, trīs reizes augstākam.
"Te nevarēja pāri tikt. Knapi ar zirgiem tikām pāri."
Kalnu upes barojas no ledājiem, bet tie izzūd, saka Aidarbekovs. ANO dati liecina – 40 gadu laikā no 1960. līdz 2000. gadam kopējais ledāju apjoms Kirgizstānas kalnos sarucis par gandrīz piekto daļu un nākamajās desmitgadēs turpinās samazināties.
Tas savukārt tieši skar Kirgizstānas ekonomikas nozīmīgāko sektoru – lauksaimniecību, un personīgi arī Aidarbekovu.
"Tur ledājā to kalnu agrāk vispār nevarēja redzēt, bet tagad visi akmeņi un klintis atsegušās. Tās agrāk nevarēja redzēt. Pirms gadiem 30 šeit jau bija zāle, kādus 30 centimetrus gara. Es šeit izaugu. Bet tagad, paskat... Laika apstākļi bojājas. Nezinām, no kā."
Aidarbekovs atzīst, ka nākas pielāgoties, bet viņš ir apņēmības pilns saimniekot tālāk.
Izmaiņas dabā ievieš izmaiņas arī ganu darba ritmā. Nākotne ir neskaidra, taču, kamēr vien ūdens turpinās plūst no kalniem, arī dzīve šeit turpināsies.
