"Es brīnos – no ķieģeļu kaudzes spraucas laukā rozes!" ciema iedzīvotāja Valentīna Motjaha stāstīja par kuplo rožu krūmu, kas pērn vasarā uzplaucis mājas krāsmatu kaudzē.
Pērn martā, Krievijas karaspēkam ienākot ciemā, Valentīnas māja nodega līdz pamatiem, bet pie tās augošo rožu krūmu paglāba degošās mājas sienas ķieģeļi – tie sakrita pāri rozēm tā, ka pasargāja tās no pilnīgas iznīcības:
"Man tur bija stādi. Plūme bija apdegusi, bet no posmiņa pie pašas zemes sākusi augt jauna plūmīte! Es saku – tas jums, maitas, par spīti! Koks – tas izdzīvoja, un arī mēs izdzīvosim, un mēs dzīvosim, un viss mums būs vēl labāk!"
Okupācijā pieredzēto Valentīnas ģimene nekad neaizmirsīs. Pirmajās iebrukuma dienās viņa ar savu dzīvesbiedru, dēlu, vedeklu, meitu un diviem mazbērniem sēdēja pašu mājas pagrabā, kamēr viņu pagalmā tika savesta militārā tehnika, bet istabās iemitinājās Krievijas karavīri.
Ģimenes vīriešu dzīvības tobrīd karājušās mata galā.
"Izģērba plikus, lika pie zemes. Dēlam pielika automātu pie galvas. Tuvietis teica: "Tu man nepatīc. Tūlīt tevi nogalināšu!"."
Arī par sievietēm bijis liels uztraukums, stāstīja Valentīna:
"Es baidījos, jo zināju, ka mājās ir šņabis, var piedzerties un nākt meitenes... un meita un vedekla stāvoklī vēl bija. Es ļoti par to baidījos, bet, paldies Dievam, viss beidzās labi. Bet, kad mūs izveda ārā, viņi tur sēdēja un smaidīja…! Viņi bija tik apmierināti…! Kad izgājām uz ielas, tas vispār bija ārprāts. Tur nebija brīvas vietas – tehnika pie tehnikas, tanki, "urāli"... tas bija briesmīgi."
Ģimeni aizveda uz vietējās skolas pagrabu, kur kopā ar pārējiem aptuveni 350 Jahidnes ciema iedzīvotājiem Motjahu ģimene lielā šaurībā pavadīja turpmākās trīs nedēļas. Vietējie Jahidnes cilvēki tika turēti kā dzīvais vairogs augšā esošās Krievijas armijas bāzei – lai ukraiņi nešautu pa viņiem.
"Bija smagi, bija ļoti grūti. Elpot nebija ko, visi klepoja. No karstuma, no skābekļa trūkuma vecie ļaudis sāka jukt prātā, mira. Bērni slimoja – tempertaūra, sākās vējbakas. Uz tualeti mūs ilgi nelaida, reizēm [pagrabu] nevēra vaļā diennaktīm," atcerējās Valentīna, "Fiziski vispār bija ļoti grūti, mēs vienkārši mēnesi nosēdējām uz krēsliem. Mēs tikai centāmies bērnus uzmanīt. Gulēt mēs praktiski negulējām. Mēs notievējām. Manā ģimenē, kad mēs izgājām, mēs bijām nometuši pa desmit kilogramiem katrs."
Ap 20. martu, vēl esot skolas pagrabā, Valentīna uzzināja, ka viņu ģimenes mājas vairs nav. Tas bijis milzīgs trieciens, jo dzīvesbiedrs Vitālijs, pēc profesijas celtnieks, māju bija uzcēlis pats savām rokām.
"Mēs visu mūžu strādājām. Visu mūžu atlikām, atlikām un atlikām. Mēs neko neredzējām, mēs nekad neatpūtāmies, nekad neko.. mēs centāmies, lai bērniem būtu labi un mums būtu labi," stāstīja Valentīna.
Tikai iznākot no skolas pagraba, sākuši pa īstam aptvert notiekošo:
"Jā, ļoti žēl. Mājas žēl, visa žēl.. visa mūsu dzīve ir zaudēta, bet es uzreiz sev saku – mēs esam dzīvi!"
Pērnā gada nogalē saņēmuši ziņu, ka Latvija atbalstīs Jahidnes ciema ēku atjaunošanu. Tas bija milzīgs atspaids ģimenei, kas citādi šobrīd nevarētu atļauties sākt mājas būvniecību.
"Mēs par šo esam pateicīgi Latvijai, ka iedeva mums šos materiālus. Ja mums tos nebūtu iedevuši, mums nebūtu nekā. Mēs būtu uz gruvešiem!"
Jauno māju viņi ceļ pašu rokām – uz vecās ēkas pamatiem. Tā būs lielāka nekā Latvijas atbalstā paredzētie 60 kvadrātmetri, tāpēc būvmateriālu trūkst.
Taču ģimenē paši mēģina piepirkt klāt nepieciešamo, lai arī rocība šobrīd vēl maza, jo okupācijas periodā izpostīts arī viņu stādu bizness, kas bija ģimenes ienākumu pamats.
Tomēr ir cerības lielos darbus drīzumā pabeigt un ticība ir, ka dzīves apstākļi uzlabosies:
"Mēs domājam, ka… mēs ceram, un es domāju, ka tā arī būs – ka mēs uzvarēsim un mēs vēl labāk dzīvosim!"
Turpat netālu, pāris ielas tālāk arī top jaunceltne.
"Šī arī tiek atjaunota Latvijas programmas ietvaros. Te arī savs stāsts – saimnieks gāja bojā un viņa znotu nogalināja krievi. Viņš strādāja televīzijā par operatoru," stāstīja Ludmila, kas kopā ar savu mazmeitiņu piekrita izrādīt vietas ciemā, kur par Latvijas līdzekļiem vai nu iegādāti būvmateriāli ēku būvniecībai, vai arī ēkas tiks pilnībā uzbūvētas no jauna.
Esam atnākušas līdz nelielam zemes pleķītim, kuru no centrālās ielas nošķir necili vārtiņi. No mājas un saimniecības ēkām te nekas nav palicis pāri – vien sadegusi lauksaimniecības tehnika gar sētmalu atgādina par saimnieku bijušo godību. Visi gruveši ir novākti, par mājas aprisēm var nojaust tikai pēc pamatiem.
"Šeit arī atjaunos. Te bija neliels namiņš, laikam ar kādiem 60 kvadrātmetriem. Bija šķūnītis… viss bija cilvēkiem, bet viss nodega," sacīja Ludmila.
Blakus bija līdzīgi īpašumi, kas okupācijas laikā pilnībā nodeguši vai iznīcīnāti ar lādiņiem. Tagad gruveši novākti un teritorija sakopta – gaida strādniekus, kas varētu sākt māju būvniecību.
Tur cels trīs mājas. Ēku izmēri ir atšķirīgi, bet neviena nebūs liela, stāstīja Ludmila:
"Jā, kādi 60 kvadrātmetri, ne vairāk. Te blakus būs vēl mazāka – te vecmāmiņa dzīvoja. Viņa pagrabā pie mums nomira, bet palika mazdēls un viņš te darbosies… te iztīrīja, te būs maza, kādi 45 kvadrātmetri, tāda neliela mājiņa būs."
Pēc Krievijas karaspēka atkāpšanās no Jahidnes ciema šeit nebija gandrīz nevienas veselas, kara neskartas ēkas. Tagad daļa namu lepojas ar jauniem logiem, bet citur vien pēc atškirīgās ķieģeļu krāsas var nojaust, ka puse ēkas ir no jauna piebūvēta klāt. Ja mājas vēl var atjaunot, tad daudzu cilvēku dzīves ir neatgriezeniski izpostītas.
"Te saimnieku nogalināja ar šķembām. Viņa līgava bija stāvoklī – sestajā mēnesī. Viņa zaudēja bērniņu. Viņu aizveda uz Krieviju. Pēc tam viņu ar taisnību vai viltu dabūja ārā, un tagad viņa ir rehabilitācijā," teica Ludmila.
Pie neliela namiņa, kuru būvē par Latvijas naudu, rosās pieci vīri. Viņi ir brīvprātīgie no "Dobrobata". Tā sauc bataljonu, kas visā Ukrainā apvieno brīvprātīgos, kuri nāk palīgā iedzīvotājiem viņu izpostīto īpašumu atjaunošanā.
"Šeit atjaunojam mājas Latvijas programmas ietvaros. Jūsu valsts iedeva naudu cilvēkiem, kuriem nekā vairs nebija, un mēs par to naudu atjaunojam mājas. Šī ir jau ceturtā māja, kas tiek būvēta pilnīgi no nulles," stāstīja Jaroslavs, celtnieku brigādes vadītājs.
Papildus četrām šobrīd būvniecības procesā esošajām ēkām ievadītas sarunas vēl par piecu Jahidnes māju atjaunošanu par Latvijas līdzekļiem.
"Mēs kā "Dobrobats", vietējā pašvaldība un iedzīvotāji esam ļoti pateicīgi Latvijai par to, ka iedeva naudu. Redzat, pateicoties jūsu naudai, cilvēki šeit jau līdz ziemai varēs ievākties jaunajā mājā," piebilda Jaroslavs.
"Dobrobats" apvieno dažādu profesiju cilvēkus. Tikai daļa no viņiem, tostarp Jaroslavs, pēc profesijas ir celtnieki. Vienībai pievienojušies arī daudzi ārvalstnieki.
"Vai nu tu esi frontē, bet, ja tu neesi frontē, tad tev tāpat kaut kā ir jāiesaistās karā. Tā kā es esmu profesionāls celtnieks, pagaidām vēl neesmu frontē, tad man ir jābūt te," sprieda Jaroslavs.
Viņš arī piebilda, ka ir patiešām patīkama sajūta redzēt, ka viņa vadītā komanda atjaunojusi reiz iznīcinātās ēkas:
"Pat no paša sākuma – tikko kā mēs atnākam, mūsu cilvēki ir tādi ļoti skumji un satriekti, jo mājas nav. Kad atjaunos – nav zināms. Materiālus atved – it kā jau priecīgāki, bet nav taču kam strādāt... Tikko kā ienākam, redzam jau, ka noskaņojums uzlabojas – it īpaši, ja redz, ka strādājam ātri."
Latvijas Ārlietu ministrijas un organizācijas "Uzņēmēji mieram" noslēgtā vienošanās paredz, ka šogad Jahidnes ciemā par Latvijas naudu tiks atjaunotas vai no jauna uzceltas kopumā piecas ēkas 412 tūkstošu eiro apmērā un tiks līdzfinansēta Jahidnes ciema Kultūras nama atjaunošanas tehniskā projekta izstrāde. Savukārt pērn būvmateriālu iegādei Jahidnes ciema ēku atjaunošanā izmantoti 183 tūkstoši eiro.
"Milzīgs paldies, jūs taču saprotat – tā ir tāda palīdzība cilvēkiem! Tā ka, ja varat, nododiet sirsnīgus sveicienus!" sacīja Ludmila.
