2021. gada februārī – tieši gadu pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā – pētījumā Krievijā aptaujāja 4100 cilvēkus (reprezentatīvā izlasē). Tolaik Krievija arī nebija sākusi savu militāro nostiprināšanos pie Ukrainas robežas.
Orhūsas Universitātes pētnieku Jakoba Tolstrupa un Sutana Krišnaradžana tik unikāli izvēlēts laiks ļāva novērtēt, kā Krievijas pilsoņi reaģēja uz propagandu par kaimiņvalstu it kā naidīgām darbībām apstākļos, kas vēl nebija piesātināti ar intensīvu valsts sponsorētu kara propagandu un Putina daudzajiem karu atbalstošajiem paziņojumiem. Tāpat Krievija vēl nebija sasniegusi to visaptverošo, augstas intensitātes represiju stadiju, kas varētu ietekmēt iedzīvotāju vēlmi paust pretrežīma un pretkara preferences.
Eksperimentā cilvēkiem bija jāpauž sava reakcija par izdomātiem notikumiem, kuros kaimiņvalstu – Gruzijas vai Latvijas – lēmumu pieņēmēji apvaino un provocē Krieviju, izmantojot tā dēvēto drošības apdraudējumu (krievus saucot par "vājiem" un paziņojot par gatavošanos tāla darbības rādiusa raķešu izvietošanai) vai kultūras apdraudējumu (krievus dēvējot par "nekulturāliem" un izsludinot ierobežojumus krievvalodīgo bērnu iespējām pamatskolās apgūt krievu valodu).
Lai gan notikumi ir izdomāti, apraksti imitē pausto propagandas stāstos, kas parasti bija redzami Krievijas ziņās pirms iebrukuma Ukrainā un tā laikā. Izdomāto notikumu scenārijos pievienota arī Putina reakcija: bez reakcijas, deeskalācijas vai eskalācijas paziņojums.
Respondentiem katrā no situācijām bija iespēja piekrist vai nepiekrist Krievijas militāro spēku izmantošanai pret kaimiņvalsti. Tas ļāva pārbaudīt, cik atsaucīgi cilvēki bija pret propagandu par iespējamām provokācijām no kaimiņvalstīm un uz norādījumiem no viņu prezidenta.
Rezultāti liecina, ka Krievijas iedzīvotāju vēlmes izmantot militāru spēku bija ļoti manipulējamas. Pat salīdzinoši vāja, vienreizēja propagandas apstrāde bija pietiekama, lai būtiski palielinātu sabiedrības atbalstu karam. Izlasot tikai vienu šāda notikuma aprakstu, atbalsts militārā spēka pielietošanai pret kaimiņvalsti Krievijas iedzīvotāju vidū pieauga no aptuveni 8% līdz 40%.
Interesanti, ka Krievijas iedzīvotāji kopumā neņēma vērā svarīgas, kaut arī neuzsvērtas atšķirības starp Latviju un Gruziju, tostarp valsts dalību NATO.
Putina statuss
Ja aptaujā situācijas aprakstu papildina ar prezidenta Putinu paziņojumu, sniedzot pat maigi formulētu eskalējošu paziņojumu, kopējais skaits pieauga līdz 48% un Putina atbalstītāju vidū līdz 59%.
Tikai 15% Putina atbalstītāju iebilda pret militāra spēka izmantošanu, kad tika "baroti" ar stāstiem par apdraudējumiem no ārvalstīm.
Pētnieki tajā saskatījuši pierādījumus tam, ka Krievijas režīms var diezgan viegli iegūt ievērojamu sākotnējo atbalstu militārajai agresijai un ka Putina atbalstītāji sekos viņa piemēram.
Pētnieku vērtējumā Putins izmanto savu kā nācijas līdera un aizstāvja beznosacījumu statusu, lai maldinātu pilsoņus, liekot domāt, ka militāra agresija ir gan nepieciešama, gan taisnīga. Vienlaikus viņi norādīja, ka plaši populārie autokrāti nav visvareni – gadījumos, ja autoritārā valdnieka popularitāte samazinās, tad līdera viedokļa efekti, visticamāk, attiecīgi saruks.
Kādas ir iespējas deeskalēt?
Savukārt par visvairāk satraucošu pētnieki sauc secinājumu, ka Putinam ir daudz grūtāk deeskalēt situāciju. Pat viņa atbalstītāju vidū prezidenta deeskalējošie paziņojumi būtiski nemazina atbalstu karam. Viņi gan piebilda, ka šis eksperiments nevar parādīt, vai Putins patiešām nespēj deeskalēt notikumus, vai arī tas prasa vairāk pūļu. Taču iegūtais rezultāts palīdz izskaidrot, kāpēc Putina režīms joprojām ir apņēmīgs turpināt karu, pat ja izmaksas pieaug un viena pazemojoša sakāve seko otrai.
"Mūsu eksperiments parāda, ka propaganda darbojas. Tā ir efektīvs instruments, lai palielinātu sabiedrības atbalstu militārai intervencei. Tā ir vēl efektīvāka, ja to apvieno ar norādēm no populāra valdnieka, kurš parasti tiek pasniegts kā zinošs, gādīgs un apņēmīgs līderis visos dominējošajos plašsaziņas līdzekļos," norādīts pētnieku publikācijā.
Tolstrups un Krišnaradžans gan pieļauj, ka attieksmi var ietekmēt pieaugušās kara ekonomiskās un cilvēciskās izmaksas. Lai gan ticamu pierādījumu ir maz, esot norādes, ka Krievijas iedzīvotāji līdz 2022. gada beigām bija kļuvuši nedrošāki un šķietami mazāk atbalstījuši karu. Iespējams, arī mazinās režīma efektivitāte propagandas noskaņojumu radīšanā, cilvēkiem vairāk meklējot alternatīvu, neatkarīgu informāciju.
