Divi gadi, kopš Rietumi pameta Afganistānu
30. augustā apritēja divi gadi, kopš pēdējie Savienoto Valstu karavīri pameta Afganistānu, līdz ar to noslēdzot 20 gadu ilgušo rietumvalstu militāro klātbūtni. ASV vadītās koalīcijas iebrukums 2001. gadā sagrāva toreizējo radikālās islāmistu kustības "Taliban" varu, taču tā arī nespēja iznīdēt tās ietekmi, un talibu pretestība turpinājās visas šīs divas desmitgades, prasot kā rietumvalstu karavīru, tā afgāņu dzīvības.
Galu galā 2020. gada februārī tika noslēgta vienošanās starp "Taliban" un ASV par pakāpenisku amerikāņu karaspēka izvešanu apmaiņā pret talibu apņemšanos nedot pajumti to kontrolētajās teritorijās islāma teroristu organizācijām.
Vienošanās tika slēgta, nepiedaloties toreizējai Afganistānas Islāma republikas valdībai, un ASV neuzņēmās garantijas tobrīd oficiālās Kabulas valdības pastāvēšanai. Kā izrādījās, šī vara nebija spējīga noturēties bez amerikāņu militārās klātbūtnes un sabruka kā kāršu namiņš. Brīdī, kad pēdējie amerikāņu karavīri pameta Kabulas lidostu, galvaspilsēta jau bija talibu rokās, savukārt pūļi to afgāņu, kuri jutās apdraudēti, jo bija sadarbojušies ar okupācijas spēkiem, izmisīgi mēģināja iekļūt pēdējās lidmašīnās.
Kā liecina statistika, pirms amerikāņu karaspēka izvākšanas no Kabulas evakuēti apmēram 125 000 cilvēku, no kuriem 6000 bija ASV pilsoņi. Šī gada jūlijā publiskots ASV Valsts departamenta ziņojums atklāja, ka amerikāņu aiziešana bijusi vāji plānota un vadīta, valdībai nerēķinoties ar tik nelāgu scenāriju, kāds tas galu galā izrādījās.
Pagājušajos divos gados Afganistānas jaunie saimnieki talibi savu varu tikai konsolidējuši. Valstī nav nopietnas opozīcijas, kas varētu apdraudēt režīma stabilitāti, tai skaitā sekmīgi tikušas apkarotas tādas konkurējošas radikālā islāma kustības kā "Islāma valsts" un citas.
Ekonomiskais stāvoklis
ASV karavīriem pametot Afganistānu, lielas bažas radīja valsts ekonomiskais stāvoklis. Eksperti prognozēja, ka cilvēki bez Rietumu atbalsta piedzīvos badu. Tik slikti, kā paredzēts, Afganistānai gan nav klājies, jo ir izdevies piesaistīt resursus no citām valstīm.
"Viņi ir izdzīvojuši un labāk, nekā tajā brīdī šķita, kas tāpat nav, protams, spoži, bet nu Afganistānā ekonomiskā situācija pēdējos 50 gadus nekad nav bijusi spoža, tā vienmēr ir bijusi viena no trūcīgākajām valstīm pasaulē un pastāvīgi šo iekšējo konfliktu plosīta.
Bet viņiem ir izdevies piesaistīt šādas tādas investīcijas no reģiona valstīm, kas, pirmkārt, ir Pakistāna, kaimiņvalsts ar ļoti ciešām saitēm, un tāpat arī Ķīna. Tie ir galvenie šī brīža investori Afganistānā, kas ir šo un to tiešām devuši," norādīja žurnālists Eduards Liniņš.
Turklāt tas, ka šobrīd, pēc daudziem gadiem, valstī vada vismaz virspusējs miers, veicina investoru gatavību tajā ieguldīt. Tāpat, par spīti "Taliban" iebildumiem, Afganistānā joprojām turpina darboties dažādas ANO institūcijas un USAID organizācijas. Vienlaikus liela daļa cilvēku dzīvo zem nabadzības sliekšņa.
"Situācija nav viegla. Lai arī tā ir stabila un mierīga, tā nav ilgtspējīga," vērtēja Spolītis.
"Tas, kas saistās ar visām investīciju iespējām, ir arī plašais sankciju režīms, kas noteikti ļoti smagā veidā ietekmē Afganistānas iedzīvotājus, no kuriem viena trešdaļa jau vien dzīvo nabadzībā un ir atkarīgi no ārējās palīdzības un dažādām organizācijām," norādīja Broka.
Sieviešu tiesību ierobežošana
Visdramatiskākās pārmaiņas šie divi gadi nesuši afgāņu sievietēm, no kurām daudzas pagājušajās desmitgadēs bija jau apradušas ar salīdzinoši rietumnieciskiem tiesību standartiem. Tagad viņām atļauta vien sešu klašu izglītība, pie kam nesen aizliegts arī doties mācīties uz ārzemēm.
Tāpat sievietēm liegts apmeklēt publiskos parkus un sporta zāles, strādāt nevalstiskās organizācijās un ANO struktūrās.
"Protams, starptautiskajai sabiedrībai vissāpīgākais aspekts ir sieviešu un meiteņu tiesību ierobežošana. Ne tikai dažādi ierobežojumi tādā brutālā izpratnē, bet vēl vairāk – bērnu laulību fenomens, piemēram, pēdējos divos gados ir strauji augusi parādība. Tāpat arī ar dzimumu saistīta vardarbība, kas, protams, izriet gan no ierobežojumiem, gan bērnu laulībām. Tagad pēdējā laikā arvien vairāk varam lasīt arī par pašnāvību epidēmijas atgriešanos.
Šobrīd Afganistāna ir viena no retajām valstīm pasaulē, kur sieviešu īpatsvars pārsniedz vīriešu īpatsvaru pašnāvību statistikā," skaidroja Broka.
Vienlaikus pētniece atgādināja, ka, ņemot vērā šos brutālos cilvēktiesību pārkāpumus un nehumāno politiku, neviena pasaules valsts līdz šim brīdim nav atzinusi talibus par leģitīmu valdību. Starptautiskā līmenī talibu iespējas šobrīd ir pietiekami ierobežotas.
Vai iespējams ko mainīt?
Šobrīd vienīgā iespēja, kā ietekmēt situāciju Afganistānā, ir sniedzot palīdzību, taču arī tā ir ierobežota.
"Ja līdz šim, pēdējo divu gadu laikā, tā palīdzība bija apmēram astoņi miljardi, tad šobrīd pietrūkst gandrīz puse no šīs naudas. Līdz ar to ir ļoti iespējams, ka bads jau šajā ziemā var sasniegt Afganistānu," norādīja Spolītis.
Par šo situāciju daļa atbildības jāuzņemas starptautiskajai sabiedrībai, bet risinājums – Afganistānas iedzīvotājiem pašiem.
"Mēs esam pēdējo 50 gadu laikā izveidojuši atkarības kultūru, ko mēs, latviešu valodā runājot, saucam par zivs un makšķeres principu. 50 gadus visu laiku ir dotas zivis Afganistānai, vai tas bija padomju režīms, postpadomju režīms, vai pēc Amerikas intervences – vienmēr ir dotas zivis, nevis ir iemācīts makšķerēt.
Situācija ir stabili slikta. Kā to risināt? Parasti atbilde ir tāda, ka iedzīvotājiem pašiem kaut kas ir jārisina. Vai viņi to izdarīs mierīgi, vai asiņainas sacelšanās rezultātā, to tikai laiks rādīs," vērtēja Spolītis.
"Aiziešana no Afganistānas, manuprāt, iezīmē būtisku robežšķirtni, pēc kuras, pirmkārt, ASV, bet arī Rietumi kopumā atsakās no tāda veida mēģinājumiem ietekmēt situāciju kaut kur citur pasaulē ārpus šīs Rietumu tiesību sfēras, ko kādreiz, Aukstā kara laikā, apzīmēja par brīvo pasauli.
Šobrīd tā ir atteikšanās no mēģinājumiem tiešā veidā kādam bāzties virsū, rupji sakot, ar savu demokrātiju.
Citādi ir tur, kur sabiedrība pati ir noskaņota cīnīties par demokrātiju un to uzturēt, un te piemērs ir Ukraina," skaidroja Liniņš.
Skaidrs ir viens, ka šī brīža Afganistāna nav ilgtspējīga ne iekšpolitikā, ne ārpolitikā, uzsvēra Broka, un tas ir likumsakarīgs rezultāts talibu praktizētajai politikai.
"Mums jāpatur prātā, ka tas ir fundamentālistu grupējums, kas Allāha vārdā, vismaz viņiem pašiem tā šķiet, vēlas transformēt sabiedrību ar visu savu brutalitāti, kas no tā izriet. Es pilnīgi pievienojos viedoklim, ka neviens cits no ārpuses to nevar mainīt un pat nevajag mainīt. Cik ilgtspējīga Afganistāna varēs būt, ir atkarīgs no pašiem talibiem, no reģionālā atbalsta, no viņu mērķiem. Manā uztverē tā tiešām šobrīd ir bumba ar laika degli, un tādas lielas izmaiņas es neredzu, ka mēs varētu tuvākajā laikā sagaidīt," secināja Broka.
