Eiropa uzrocījusi piedurknes
Šī nedēļa nāca ar ziņām par kārtējo apliecinājumu tam, ka Eiropa turpina cītīgi domāt ne tikai par Ukrainas apgādāšanu ar ieročiem, meklējot dažādus variantus, kur varētu iegādāties visu to, kas nepieciešams, bet arī turpina domāt par savas aizsardzības stiprināšanu un militārās industrijas attīstīšanu. Eiropas Komisija nākusi klajā arī ar Aizsardzības industrijas stratēģiju.
"Eiropa ir saņēmusies. Daudz mēs dzirdam par to, ka ieguldījumi aizsardzības sektorā, aizsardzības industrijā katrā Eiropas Savienības dalībvalstī aug. Notiek kustība. Tagad jau 18 no 32 NATO dalībvalstīm pārsniedz 2% slieksni [ieguldījumos aizsardzībā no IKP]," stāstīja Bērziņa.
Ekspertes Kristīnes Bērziņas rubrika raidierakstā "Drošinātājs"
Drošības politikas eksperte, Māršala fonda pētniece Vašingtonā Kristīne Bērziņa Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs" ik nedēļu saistībā ar karu Ukrainā izcels gan svarīgākos nedēļas notikumus pasaules un Latvijas kontekstā, gan to, kas varbūt informācijas gūzmā paslīdējis garām, kā arī sniegs komentāru, kāpēc tie ir svarīgi un kādu ietekmi varētu izraisīt.
Protams, vienlaikus tiek runāts arī par to, ka nākamajos gados valstīm savā aizsardzībā būs jāiegulda vēl vairāk – pat trīs un četri procenti no iekšzemes kopprodukta, taču tas ir jautājums, kas katru valsti skar atsevišķi. Šobrīd būtiskāki ir jautājumi par to, ko Eiropa var darīt kopā.
"Šobrīd no Briseles nāk jauna politika, kas veicina sadarbību, kopējos iepirkumus un kopēju rīcību aizsardzības jomā tieši Eiropas Savienības kontekstā. Pret to pasaulei, īpaši ASV, bieži ir alerģija, bet tas ir drīzāk tādēļ, ka līdz šim ir bijusi saprašana, ka, ja Eiropa vairāk attīsta savu industriālo produkciju un kapacitāti, tas atņem [peļņu] citiem globālajiem partneriem. Šajā gadījumā par to nevar būt runa," pauda Bērziņa.
Ir skaidrs, ka aizsardzības un militārās ražošanas industrija Eiropā ir jāattīsta. Ja tas tiek darīts kopīgiem spēkiem, tad procesu var koordinēt Eiropas kontekstā, var izcīnīt labākas cenas, var veikt kopīgus iepirkumus un līdz ar to arī veicināt sadarbību Eiropas valstu vidū.
"Šis ir nepieciešams solis uz priekšu Eiropas Savienībai kā ģeopolitiskai organizācijai, nopietnai aizsardzības varai. Vienmēr ir bijis jautājums par to, vai Eiropas Savienībai ir tikai tā maigā vara, bet Ukrainas kara laikā mēs esam redzējuši, ka Eiropas Savienība attīsta arī to savu cieto varu – tieši militārās koordinācijas un finansiālo ieguldījumu spējas. Tas ir kaut kas ļoti ievērojams," skaidroja Bērziņa.
Tas pierādījās jau Covid-19 laikā ar vakcīnu iepirkumiem – krīzes apstākļos Eiropa ir spējīga ne tikai sarunāties, bet arī sadarboties un darīt kopīgi. "Muskuļi ir uztrenēti un rīcība notiek kopīgi. Par to ir jāpriecājas," secināja Bērziņa.
Šolcs turpina vilcināties ar "Taurus"
Tikmēr pretēju piemēru rāda Vācijas kanclers Olafs Šolcs. Nevar noliegt, ka Vācija Ukrainas labā ir darījusi ārkārtīgi daudz, sūtot gan finansiālu, gan militāru palīdzību, taču kanclera neizlēmība un vilcināšanās dažādos konkrētos jautājumos aizēno labos darbus. Pašlaik, piemēram, Šolcs joprojām atsakās uz Ukrainu sūtīt "Taurus" raķetes.
Bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens nesen kritizējis Šolcu, norādot, ka kanclers ir pārāk neizlēmīgs un lēns Ukrainas kara jautājumos, ka viņš nerīkojas kā līderis un viņa rīcībai vajadzētu būt proaktīvākai.
Par spīti izdarītajam spiedienam uz Šolcu, diemžēl izskatās, ka uz "Taurus" raķetēm Ukraina tuvākajā laikā tāpat var necerēt. Pārmaiņas šajā jautājumā varētu nākt tikai pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām.
"Ir dažādi iemesli, kāpēc kanclers Šolcs nevēlas Ukrainai dot "Taurus" raķetes. Ir skaidrs, ka daudzi Vācijā, tostarp arī viņa partijā, vēlas iedot Ukrainai "Taurus" raķetes, lai varētu uzlikt lielāku spiedienu Krievijai un parādīt to, ka Eiropas atbalstam Ukrainai ir augstas ambīcijas, ka tas nav tikai kaut kas, kas ir tikai pārpalicis un nevajadzīgs. Problēmas šeit ir divas. Viena ir priekšvēlēšanu laiks pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām," skaidroja Bērziņa.
Iespējams, ka Šolcs nevēlas, lai Vācijas sabiedrība viņu uztver kā kara laika kancleru, jo viņa partija īpaši izvairās no kara tēmas pieminēšanas savā retorikā, cenšoties uzrunāt tos vēlētājus, kas uzskata sevi par pacifistiem un ir pret visu, kas saistīs ar militārismu.
"Otrs jautājums ir tāds – vai Vācija ir ar mieru uzņemties lielāku atbildību par Eiropas aizsardzību un retoriski riskēt? Vai Vācijas piesardzīgā retorika ir tēmēta uz Krieviju, vai pašu balsotājiem? Vai tas beigu beigās nozīmē, ka Vācija nav gatava uzņemties īstu vadību?" analizēja Bērziņa.
Ja salīdzina Šolca publisko retoriku ar Francijas prezidenta Emanuela Makrona pēdējā laika izteikumiem, tajā redzama krasa atšķirība. Retoriski lielāka vadība nāk no Francijas, bet skaitliski – reālais atbalsts – no Vācijas.
"Ja Vācija uzņemtos lielāku politisku vadību šajos jautājumos, Vācija varētu uzņemties tādu nopietnu līderību aizsardzības politikā Eiropā, bet tas šobrīd nenotiek," atzina Bērziņa.
