Iepriekš viņa bijusi Lietuvas vēstniece Eiropas Savienībā, darbojusies arī kā toreizējās Lietuvas prezidentes Daļas Grībauskaites ārlietu padomniece.
Latvijas Radio korespondents Artjoms Konohovs, nesen viesojoties Vašingtonā, aicināja Neļupšieni uz sarunu par attiecībām starp Eiropu un Ameriku.
Artjoms Konohovs: Francijas prezidents Makrons sacīja, ka eiropiešiem vajadzētu beidzot saprast, ka amerikāņi, pirmkārt, fokusē uzmanību uz sevi un, otrkārt, uz Ķīnu, bet Eiropa viņu prioritāšu sarakstā atrodas krietni zemāk. Vai, esot Vašingtonā, jūs izjūtat, ka dažos jautājumos amerikāņi nesaprot, cik steidzami tie mums ir?
Jovita Neļupšiene: Vienmēr pastāv dažādas diskusijas un dažādi viedokļi par to, kā vajadzētu risināt globālos izaicinājumus. Bet, ja jūs paņemsiet visas pašreizējās krīzes un paraudzīsities uz tām sistemātiski, tad redzēsiet, ka tās ir savstarpēji saistītas. Krievijas nelegālo iebrukumu, karu pret Ukrainu citi spēlētāji sākumā ne pārāk atbalstīja. Tagad mēs redzam, ka Krievijas pusē ir ne tikai Baltkrievija, bet arī Irāna un Ziemeļkoreja. Ķīnieši piegādā diezgan daudz sastāvdaļu, kas ir nepieciešamas Krievijas ekonomikai.
Tādēļ es domāju, ka mums nevajadzētu ignorēt vai skatīties uz kādu jautājumu atrauti no citiem. Manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgi redzēt pilnu ainu. Ja jūs rūpīgi pavērosiet, kā šeit norisinās diskusijas, tad redzēsiet, ka gan Pārstāvju palātā, gan Senātā ir cilvēki, kas lieliski saprot, ka Ukraina ir lakmusa papīrs tam, kā mēs spējam tikt galā ar šādiem ģeopolitiskiem izaicinājumiem. Tam var būt sekas, un tas var sūtīt signālu citiem spēlētājiem par to, kā mēs varētu risināt citas grūtības.
Tātad jūs Amerikas politikā nejūtat izolacionismu, par kuru runā tik daudzi politikas komentētāji?
Šeit ir daudz domnīcu un daudz dažādu diskusiju. ASV ir demokrātiska valsts, un katram ir tiesības izteikt savu viedokli. Bet, kad pienāk brīdis pieņemt lēmumus, stratēģiskie lēmumi tiek pieņemti, ņemot vērā plašāku kontekstu.
ASV šis ir vēlēšanu gads, un daudzi runā par to, cik grūti ir kaut ko paveikt vēlēšanu gadā, jo riski ir diezgan lieli. Bet arī tad, ja mēs paskatāmies uz trīs aizvadītiem Baidena administrācijas gadiem, jāsaka, ka sākumā Eiropā bija liels atvieglojums, ka viņš ir nācis pie varas, bet tagad ir bažas, ka Donalds Tramps varētu atgriezties Baltajā namā. Tomēr šo trīs gadu laikā, pēc daudzu domām, nekas liels pēc būtības nav panākts. Vienīgais izņēmums ir Ukraina. Šajā jautājumā daudz tika paveikts abos Atlantijas okeāna krastos. Tādēļ mans jautājums ir – kādēļ abām pusēm ir tik grūti kaut ko paveikt kopā?
Es gribētu sākt ar pašu būtiskāko – Eiropas Savienība un ASV viens otram ir un paliek svarīgākie un stratēģiskie sabiedrotie. Starp mums notiek tirdzniecība, notiek tehnoloģiju apmaiņa, mums ir augstākā līmeņa diplomātiskās sarunas un tikšanās.
Pirms pieciem, sešiem gadiem mums nebija tiešu samitu, kuros tiktu detalizēti runāts par jautājumiem, kas satrauc abas puses. Piemēram, par tirdzniecības jautājumiem, par kiberdrošību, par enerģētiku. Tagad mums ir ne tikai samiti, kas ir politiski nozīmīgi, bet arī daudzveidīgas sarunas par dažādiem tematiem, kas satrauc abas puses.
Mēs satuvinājāmies ne tikai Ukrainas, bet arī citos ģeopolitiskajos jautājumos. Ja man jāmin šādas jomas, tad es noteikti nosauktu sankcijas. Martā ir gaidāms enerģētikas samits. Mūsu attiecības ir tuvākas nekā jebkad agrāk. Eiropas Savienība ir kļuvusi par patiesi nozīmīgu ASV tirdzniecības partneri enerģētikas jomā.
Es varētu iet no viena jautājuma pie otra, parādot cik daudz pēdējos gados ir paveikts. Esmu pārliecināta, ka viena no mūsu svarīgākajām prioritātēm pašlaik ir panākt, lai šīs saites tiktu nostiprinātas.
Un arī izskaidrot, jo, manuprāt, Vašingtonā nav daudz cilvēku, kuri saprastu, kā darbojas Eiropas Savienība.
Diplomātu darbs ir turpināt skaidrot, jo cilvēki nemitīgi mainās. Esmu pavadījusi Vašingtonā nedaudz mazāk kā vienu mēnesi un esmu jau bijusi pārsteigta par to, cik daudz cilvēki zina par Eiropas Savienības iestādēm, par dalībvalstīm, par to, cik daudzi cilvēki zina par mūsu kaimiņiem.
Viņi var runāt par Eiropas Savienības prioritātēm mūsu kaimiņzemēs – Ukrainā, Rietumbalkānos, Āfrikā. Tādēļ es nenovērtētu viņus par zemu. Bet, protams, ka publiskai diplomātijai ir jāstrādā, lai tiktu informēta arī plašāka publika.
Jūs jau minējāt, ka esat šeit pavadījusi aptuveni mēnesi. Pirms tam jūs Lietuvā un arī Briselē strādājāt dažādos līmeņos. Mūsu klausītājiem Latvijā noteikti būtu interesanti uzzināt nedaudz vairāk par jums kā cilvēku, kurš ieņem vienu no iekārojamākajiem posteņiem Eiropas Savienības diplomātiskajā dienestā. Daudzi būtu gribējuši būt jūsu vietā. Kā ir būt cilvēkam no Baltijas, kurš runā visas Eiropas vārdā?
Es teiktu, ka mums visiem ir jābūt uzmanīgiem ar mūsu vēlmēm. Nonākot šeit, tu saproti, cik liels un cik plašs ir šis darba lauks un cik daudz pūļu ir jāpieliek, lai kaut ko panāktu. Ļoti svarīgi, ka man šeit Vašingtonā ir lieliska komanda, kura man palīdz iekārtoties un iejusties, kā arī uzsākt visu to, ko vēlos paveikt.
Es strādāju valstī, kas ir mūsu tuvākais sabiedrotais. Tādēļ savā ziņā tā ir diezgan vienkārša un diezgan draudzīga vide. Es to ļoti novērtēju.
Lietuvā mums ir teiciens, ka labs sākums jau daudz ko nozīmē. Tomēr ir arī cits teiciens, ka cāļus skaita rudenī. Tādēļ es ceru, ka tad, kad mēs ar jums runāsim nākamreiz, mēs varēsim novērtēt, cik labu darbu baltieši ir paveikuši.
Cerēsim! Arī Latvijā ir tāds izteiciens. Paldies par sarunu!
