Republikas laukums Erevānas centrā nesen bija epicentrs plašiem protestiem pret premjera Nikola Pašinjana valdību, kas tiek vainota Kalnu Karabahas zaudēšanā. Runājot ar armēņiem jūtams – viņi vīlušies ne vien savā valdībā, bet arī krievu miera uzturētājos.
Krievija, kas nesen šeit tika uzskatīta par galveno sabiedroto un lielāko drošības garantu, tagad tiek uztverta kā nodevēji.
TV kadros redzams, kā armēņu aktīvisti uzbrūk Krievijas vēstniecībai ar sarkanu krāsu. Šie paši puiši turpat pie Krievijas vēstniecības izveidojuši arī ziedojumu punktu, kur vietējie iedzīvotāji ved dažādas noderīgas lietas, bet bēgļi tās saņem.
Vieta nav izvēlēta nejauši – lai krievu diplomāti redzētu, kādas ir viņu bezdarbības sekas.
"Situācija ir sekojoša. Mēs uzticējām savu drošību un mieru krieviem, Krievijas valdībai. Taču pēdējo incidentu laikā visi redzēja, ka Krievija mūs nodeva un pameta vienus pašus un armēņi tika padzīti no savām teritorijām,"
saka armēņu aktīvists Davits Hovhanisjans.
Runājot ar armēņiem, daudzi no viņiem Azerbaidžānas rīcību pielīdzina genocīdam. Jāatgādina, ka Armēnijas vēsturē jau ir bijis Osmāņu impērijas īstenots genocīds 20. gadsimta sākumā. Kādreizējais Genocīda muzeja direktors, vēstures doktors Haiks Demojans atzīst – līdzības ar vēsturi patiešām ir: "Tas, kas notika, – tā ir perfekta etniskā tīrīšana. Perfekta, protams, pēdiņās. Arī kara noziegumi un genocīdam raksturīgas darbības. Un to ir iespējams pierādīt, jo mums ir daudz pierādījumu, gan vizuāli, gan izdzīvojušo liecības."
Komentējot, kā mainījusies sabiedrības attieksme pret Krieviju, doktors Haiks Demojans saka: "Sabiedrībā tagad lielākoties valda antikrievisks noskaņojums. Gan viņu darbības, gan bezdarbības dēļ."
Pilsētā izlīmētas lapas ar saukli – kurš ieņēmis Karabahu, ieņems arī Erevānu. Arī vēsturnieks neizslēdz, ka asinsizliešana var turpināties un konflikts iet plašumā, jo pasaules sabiedrības reakcija nelieciena par patiesu vēlmi apturēt Azerbaidžānu:
"Ļoti nevarīga reakcija no Eiropas politiķiem, ļoti maigi nosodījuma teksti no Eiropas Parlamenta un Eiropas līderiem nozīmē, ka gāzes piegādes tai svarīgākas nekā cilvēktiesības."
Vienlaikus, neskatoties uz visu, armēņu sabiedrība nākotnē raugās ar optimismu, jo kā viena no senākajām civilizācijām savā vairāk nekā 5000 gadu vēsturē saskārusies ar ne vienu vien lielvalsts tīkojumu.
KONTEKSTS:
Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts par Kalnu Karabahu jau prasījis vairākus desmitus tūkstošu dzīvību. Kalnu Karabaha (armēņu valodā – Arcaha) starptautiskā likuma acīs ir atzīta par Azerbaidžānas teritoriju, lai gan to pārsvarā apdzīvo armēņi.
1923. gadā Padomju Savienība iekļāva Kalnu Karabahas Autonomo apgabalu Azerbaidžānas Sociālistiskās republikas sastāvā, lai gan līdz pat 90% reģiona iedzīvotāju bija armēņi.
Konflikts saasinājās PSRS norieta posmā, 80. gadu beigās, kad izcēlās pirmais Kalnu Karabahas karš, kurā uzvarēja Armēnija. Tā rezultātā kontroli pār Kalnu Karabahas teritoriju pārņēma Erevānas atbalstīta etnisko armēņu valdība separātiskā apgabala galvaspilsētā Stepanakertā.
2020. gada septembrī uz Kalnu Karabahas faktiskās robežas atkal sākās smagas kaujas, Azerbaidžānas armijai izdevās atkarot apmēram piekto daļu armēņu spēku iepriekš kontrolētās teritorijas. Bruņotais konflikts ilga sešas nedēļas un beidzās 2020. gada novembrī, kad Armēnija un Azerbaidžāna ar Krievijas atbalstu noslēdza vienošanos par uguns pārtraukšanu, ko Armēnijā daudzi uzskata par kapitulāciju.
2023. gada 19. septembrī Azerbaidžānas karaspēks sāka plaša mēroga militāro operāciju Kalnu Karabahā. Pēc nepilnas diennakts tika paziņots par pamieru, kas faktiski nozīmē Kalnu Karabahas kapitulāciju un šī reģiona atgriešanos Azerbaidžānas kontrolē.
