ĪSUMĀ:
- Eiropas Savienība par savu mērķi izvirzījusi "stratēģiskās autonomijas" nostiprināšanu.
- Šis termins attiecas uz dažādām jomām, sākot no ekonomikas līdz pat aizsardzībai.
- ES dalībvalstu vidū nav vienprātības par "stratēģiskās autonomijas" jēdziena saturu.
- Eiropas Komisija piedāvā "atvērtās stratēģiskās autonomijas" koncepciju.
- ES vēlas ne tikai nostiprināt savas pozīcijas, bet arī ietekmēt citu pasaules politikas spēlētāju rīcību.
- ES galvenais spēks ir tās ekonomiskā vara.
- ES tirdzniecības politika var kalpot kā spēcīgs instruments citu valstu rīcības ietekmēšanai.
- ES vairāk jādomā par iekšējo un ārējo sadarbību.
Pirms tālāk šķetināt kamolu, vēlētos atzīmēt, ka neatkarīgi no definēšanas, stratēģiskās autonomijas kodolā vienmēr ir bijusi ideja par ES atbildi uz strauji mainīgo pasauli, kurā pastiprinās lielvalstu sāncensība.
Mērķis Nr. 1
Tā ir atbilde uz globālās daudzpusējās politiskās un ekonomiskās kārtības pakāpenisku samazināšanos ar virkni savstarpēji saistītu starpvalstu izaicinājumu, piemēram, klimata pārmaiņām, pieaugošo nevienlīdzību, migrāciju, reģionālo nestabilitāti, kas izraisa drošības nestabilitāti un konfliktus.
Tā, piemēram, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena padarīja stratēģisko autonomiju par savu pilnvaru centrālo elementu.
Savukārt Eiropas Savienības Padomes priekšsēdētājs Šarls Mišels to attēloja kā "mērķi numur viens mūsu paaudzei".
Nevar neminēt arī Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un citu valstu vadītājus, kas ir strādājuši koncepta izstrādē. Tomēr, neskatoties uz ES ambiciozo ideju, koncepts pats par sevi ir piedzīvojis daudz kritikas un domstarpību.
Stratēģiskās autonomijas domstarpības
2016. gadā Eiropadome formulēja pirmo vīziju stratēģiskajai autonomijai, nosaucot to par "spēju rīkoties autonomi, kad un kur nepieciešams, un ar partneriem, kad vien iespējams". Un dažas termina domstarpības izriet tieši no šīs definīcijas neskaidrības un neprecizitātes.
Savukārt citas bija saistītas ar paša termina pieaugušo ekspansīvo raksturu, cenšoties aptvert visas jomas. Tā termina saturs izplatījās no ES aizsardzības politikas jomas uz tirdzniecību, veselību un pārtiku līdz pat enerģētikai, piegādes ķēdēm un kritiskajiem minerāliem.
Tomēr svarīgāks par to ir fakts, ka autonomijas īstenošana ir raisījusi dalībvalstu sašķeltību, veidojot divas nometnes: ES valstis, kuras baidās, ka stratēģiskā autonomija pastiprinās protekcionisma tendences un stiprinās Francijas un Vācijas ekonomisko un rūpniecisko spēku, vienlaikus vājinot savas, un tās valstis, kas konceptu atbalstīja.
Līdz ar to ES parādījās globālais apjukums un izteikumi no tik atšķirīgām valstīm kā Spānija un Nīderlande, Polija un Somija, kritizējot šī koncepta formulējumu.
Saprotot nepieciešamību saglabāt kodolā esošo ideju, bet tomēr atsakoties no iepriekšējā formulējuma, valstis sliecās uz jaunu koncepta definēšanu.
ES cenšas ietekmēt citu spēlētāju lēmumus
Apzinoties šo, Eiropas Komisija izveidoja ziņojumu un iesniedza to Eiropadomei oktobra sanāksmē Granadā (Spānijas prezidentūras kontekstā).
Tādā veidā nonākot pie "Atvērtās stratēģiskās autonomijas", kurā tika uzsvērta ideja par "daudzpusējo sadarbību, kur vien iespējams, autonoma rīcība, kur vien tas ir vajadzīgs".
Kontekstam jāsaka, ka pēdējā gada laikā ES ir pārvērtusies par spēlētāju, kas ne tikai aktīvi nosaka sankcijas tādām valstīm kā Krievija, bet arī apsver iespēju uzsākt savu sekundāro sankciju ceļu pret valstīm, kas tām palīdz.
Turklāt ES bloks tagad īpaši seko ASV politikai un pat sadarbojas ar to plašā politiski motivētu sankciju politikā pret valstīm, vienībām un personām. ES ir arī uzsākusi savu ekonomiskās drošības stratēģijas politiku, kas veido sistēmu investīciju plūsmu pārraudzībai, stiprina piegādes ķēdes un svarīgu preču, piemēram, pusvadītāju, eksportu.
Mērķis ir nodrošināt arī piegādes ķēdes kritiskajiem materiāliem un tehnoloģijām, kas nepieciešamas, lai veicinātu Eiropas enerģētikas un digitālās pārejas procesu.
Tādējādi ES vairs nemēģina tikai garantēt savu stratēģisko autonomiju, tā arī cenšas aktīvi ietekmēt citu spēlētāju lēmumus, par ko arī runā jaunā "atvērtā stratēģiskā autonomija".
Nepieciešams stiprināt ES noturību un mazināt atkarību
Kopumā ES atvērtās stratēģiskās autonomijas darba kārtība vēl aizvien skar visas tās pašas plašās jomas, par kurām runāja stratēģiskā autonomija, tomēr termins "atvērtība" veicina vieglāku ES dalībvalstu termina pieņemšanu.
Tādēļ koncepta pielietošana strauji pieaug, īpaši ekonomikā, tādās jomās kā tirdzniecība un rūpniecība. Ir ieviestas daudzas iniciatīvas un autonomi instrumenti, lai stiprinātu ES noturību, samazinātu tās stratēģisko atkarību galvenajās nozarēs un aizsargātu tās nozares pret ekonomisku piespiešanu un negodīgu tirdzniecības praksi.
ES kopumā ir bijusi uzmanīga, lai nodrošinātu, ka tās centieni neapdraud tās ekonomikas atvērtību, tomēr nenoliedzami spriedze starp darba kārtības "atvērto" un "autonomo" jēdzienu pastāv.
Kā "atvērt" ekonomisko stratēģisko autonomiju?
Eiropas Savienība ir trešā lielākā ekonomika pasaulē, kas veido vienu sesto daļu no globālās tirdzniecības, globālu normu un tendenču noteicēja, kā arī pirmā attīstības palīdzības un humānās palīdzības sniedzēja pasaulē (2021. gadā ES kopējās humānās palīdzības apjoms sasniedza 70,2 miljardus eiro).
Eiropas Savienības ekonomiskā vara joprojām ir tās globālās ietekmes galvenā platforma, uz noteikumiem balstītas starptautiskās kārtības atbalstītāja un efektīvas daudzpusības galvenā aizstāve.
Neskatoties uz to, ģeopolitiskais konteksts ir krasi mainījies – tiek pielietota agresīva ekonomiskā politika, stipri subsidēti valsts uzņēmumi, kas grauj godīgu konkurenci, notiek iejaukšanās ārvalstu politiskajās sistēmās, vides vai klimata atbildības trūkums ir tikai daži politikas piemēri, kas apdraud globālo ekonomisko sistēmu.
Tirgus un tirdzniecības politika
Tirgus politikai gadu desmitiem ir bijusi galvenā loma ES konkurētspējas atbalstīšanā un investīciju lēmumu ietekmēšanā Eiropā. ES dalībvalstu saliedētība, saskaroties ar Donalda Trampa vienpusējo tarifu politiku, jau pirms pandēmijas un Krievijas iebrukuma Ukrainā stiprināja eiropiešu pārliecību par viņu spēju demonstrēt stratēģisko autonomiju.
Patiešām, ES dalībvalstis ieguva uzticamību, ātri un samērīgi reaģējot uz Donalda Trampa tērauda un alumīnija tarifu paaugstināšanu. ES arī izdevās ieviest atturēšanas stratēģiju pret ASV draudiem, kas rada augstus tarifus automašīnu importam.
Šī pieaugošā ES pašpārliecinātība neapšaubāmi pavēra ceļu spēcīgai reakcijai uz Krievijas iebrukumu Ukrainā.
Lai gan Donalda Trampa administrācija ir padarījusi ASV par mazāk uzticamu partneri, jo īpaši tādēļ, ka valsts turpināja bloķēt Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) strīdu izšķiršanas mehānisma apelācijas institūciju, uzliekot veto jaunu tiesnešu iecelšanai, ES ir pieņēmusi savu vienlīdzīgu konkurences apstākļu programmu par labu uz noteikumiem balstītai sistēmai.
Tas ir tālu no tā, ko parasti dēvē par "naivu" Eiropu vai atvērtu Eiropu bez aizsardzības, ES joprojām ir apņēmusies ievērot savu daudzpusējo doktrīnu, vienlaikus izstrādājot autonomus aizsardzības instrumentus, lai aizsargātu vienoto tirgu no tirdzniecības traucējumiem, kas vēl nav novērsti PTO ietvaros.
Spēkā esošo daudzpusējo noteikumu aizsardzība joprojām ir ES tirdzniecības politikas pīlārs.
Papildus jaunajiem kopējiem tirdzniecības noteikumiem, kas nepieciešami nozarēm, kuras paplašinās (piemēram, e-komercija, reaģēšana uz klimata pārmaiņām, investīcijas utt.), ES atvērtās ekonomiskās stratēģiskās autonomijas ietvaros aicina novērst nepilnības daudzpusējos noteikumos, kas pieļauj tirdzniecības traucējumus un rada globālu nelīdzsvarotību.
Noturības palielināšana, dažādojot resursus
Importa tirgus dažādošana ir ļoti svarīga, lai iegūtu izejvielas un izejmateriālus par saprātīgām izmaksām, padarītu Eiropas piegādes ķēdes noturīgākas, kā arī samazinātu pašreizējo atkarību un novērstu jaunu rašanos nākotnē.
ES tirgus atvērtība ir arī būtiska, lai atbalstītu ekonomisko attīstību trešajās valstīs un nodrošinātu, ka Eiropa saglabā savu vietu kā galvenais tirdzniecības un investīciju partneris daudzām pasaules valstīm un reģioniem.
Stratēģiskā autonomija nevar būt bez atvērtības. Eksporta tirgu diversifikācija rada apjomradītus ietaupījumus un mazina riskus, kas saistīti ar ģeopolitisko spriedzi un patērētāju pieprasījuma svārstībām.
ES ir jāsaglabā savas spēcīgās pozīcijas kā uzticamam tirdzniecības un ieguldījumu partnerim un jāpiedāvā uzticama alternatīva citiem aktoriem, kas gūst arvien lielāku vietu daudzos pasaules reģionos.
Šī ir arī iespēja ES apliecināt savu vadošo lomu pakalpojumu un tehnoloģiju jomā, kas saistās ar pāreju uz zaļo un digitālo pieeju, un palīdzēt citiem īstenot vērienīgākus dekarbonizācijas mērķus.
ES būtu jāuzrauga un attiecīgi jārīkojas attiecībā uz trešo tirgu atvērtību un konkurenci kropļojošiem pasākumiem, ko rada (piespiedu) lokalizācijas noteikumi vai subsīdijas, jo īpaši tādās nozarēs kā pusvadītāji, mākslīgais intelekts, biotehnoloģija, zaļā enerģija un kvantu skaitļošana.
Tirdzniecība kā spēcīgs instruments
Ņemot vērā karu Ukrainā un pieaugošo spriedzi citos reģionos, ES ir jāuztur ciešs dialogs un sadarbība ar trešajām valstīm, lai nodrošinātu, ka tās joprojām ir apņēmības pilnas ievērot līdzīgus principus, tostarp atbalstu daudzpusībai, tiesiskuma ievērošanai, cilvēktiesībām, demokrātijai.
Šajā ziņā ES tirdzniecības politika var kalpot kā svarīgs instruments, lai veicinātu galveno partneru un trešo valstu sadarbību un ģeopolitisko saskaņošanu plašā jomā.
Par galvenajām tēmām vajadzētu kļūt kopīgai rīcībai un iespējamai nostāju saskaņošanai tādos jautājumos, piemēram, kā reaģēt uz starptautisko tiesību pārkāpumiem, kā reformēt uz noteikumiem balstītu tirdzniecību un PTO, kā arī reaģēt uz klimata pārmaiņām, digitālās transformācijas izaicinājumiem un globālajām pandēmijām.
Tirdzniecība var būt spēcīgs instruments, lai mudinātu ES partnerus pieņemt augstākus ilgtspējības standartus, nodrošinot tiem priviliģētāku piekļuvi Eiropas tirgum, piemēram, izmantojot tirdzniecības nolīgumus vai vispārējo preferenču sistēmu.
Nepieciešams proaktīvs dialogs
Ņemot vērā pieaugošos vienpusējos pasākumus, ko ES veic šajā jomā, ir svarīgi veicināt un stiprināt proaktīvu dialogu ar līdzīgi domājošām valstīm un tirdzniecības partneriem. ES vajadzētu izrādīt atvērtību, sākot no informācijas apmaiņas līdz konkrētam atbalstam, kas palīdz trešajām valstīm pielāgoties, tostarp izmantojot saprātīgus pārejas periodus.
Tas palielinās jauno ES tiesisko regulējumu pieņemšanu un atbilstību tiem, kas nosaka vērienīgākus ilgtspējības standartus, piemēram, mežu izciršanu, ilgtspējīgu pārtiku, uzticamības pārbaudi papildus ar klimatu saistītiem instrumentiem, piemēram, oglekļa robežu regulēšanas mehānismam.
Vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšana: cīnoties pret negodīgu tirdzniecības praksi, veicinot noteikumus un standartus, kas veicina ilgtspējīgāku ekonomikas modeli, un nodrošinot, ka partneri ievēro savas saistības – gan daudzpusēji, piemēram, Pasaules Tirdzniecības organizācijā, gan arī divpusēji, izmantojot mūsu tirdzniecības līgumus.
Ir arī svarīgi nodrošināt, lai spēles noteikumi tiktu pielāgoti mūsdienu tirdzniecības izaicinājumiem.
Jaunas problēmas rada arī jaunu tehnoloģiju attīstība, e-komercijas un digitālo rīku paplašināšanās, valstu pieaugošā iejaukšanās ekonomikā, izmantojot kropļojošas subsīdijas vai paplašinot valsts drošības izņēmumu izmantošanu. Šie dažādie faktori ir pārliecinošs iemesls pašreizējo tirdzniecības noteikumu atjaunināšanai un pārskatīšanai.
Secinājumi: vai nepieciešams spert soli tālāk?
ES atvērtā stratēģiskā autonomija ir veids, kā uzlabot noturību pret dažāda rakstura satricinājumiem. Primāri stratēģiskās autonomijas jēdziens radās drošības un aizsardzības jomā. Tomēr tas ātri un neizbēgami izvērtās par plašāku diskusiju par Eiropas suverenitāti vairākās citās stratēģiskās nozarēs, tostarp ārpolitikā, tirdzniecībā, veselības, enerģētikas, ekonomikas, digitālajā, inovāciju, vides u.c. jomās.
Tas atgādina, ka ES atvērtajai stratēģiskajai autonomijai ir nepieciešama sadarbība un sinerģija dažādās ES ārējās un iekšējās politikas jomās, kā arī spēcīga iekšējā un ārējā leģitimitāte.
Atvērtā stratēģiskā autonomija ir reaktīva stratēģija, lai stātos pretī mūsdienu izaicinājumiem. Tomēr ES vajadzētu domāt soli tālāk par to, ka ES ir jābūt ne tikai autonomai, bet drīzāk stratēģiski savstarpēji atkarīgai.
Šajā gadījumā stratēģiskā savstarpējā atkarība ir vidusceļš starp atvērto stratēģisko autonomiju un stratēģisko autonomiju. Tas ir proaktīvs veids, kā nodrošināt Eiropas vajadzības un pārvarēt stratēģiskās autonomijas ierobežojumus.
ES jāsadarbojas ar citiem reģioniem
ES ir vajadzīga stratēģiskāka pieeja, lai aizsargātu savas intereses. Piemēram, klimata jomā daudzpusējas pieejas ir panākušas tikai nelielu emisiju samazinājumu pēdējās desmitgades laikā, taču šķiet, ka pēdējos gados straujāku progresu virza jauns spēks – stratēģiskā klimata pārmaiņu sāncensība.
Pekina un Vašingtona iegulda viedos tīklos, modernā uzlādes infrastruktūrā un jaunos materiālos. Viņi arī izmanto ekonomisku piespiešanu, piemēram, piešķir vai ierobežo piekļuvi tirgum, uzliek ievedmuitas nodokļus precēm, kas nav samazinājušas ražošanas emisijas, un ārkārtējos gadījumos piemēro sankcijas vissmagāk piesārņojošām struktūrām.
Klimata pārmaiņu centienu pārklasificēšana kļūst par daļu no ģeopolitiskās konkurences līdzvērtīgi citiem valsts drošības jautājumiem.
Neatkarīgi no tā, kurš koncepts tiek piekopts un pielietots, Eiropas Savienībai ir vajadzīga kopēja vīzija un izpratne par niansētu pieeju sadarbībai.
Tas sākas ar samierināšanos par jauno sadrumstaloto realitāti, kas nevar nozīmēt ES atdalīšanu no pārējās pasaules – autonomiju. Tā vietā ES ir jāapzinās, ka ES vajag konstruktīvi sadarboties ar spēlētajiem, kas nav tikai Rietumi, ja ES vēlas atrisināt globālas problēmas un veicināt savas intereses.
Tas vienlaikus arī nenozīmē konkurences izbeigšanu, taču, skaidri apzinoties Eiropas intereses un spējas, ES var izmantot savu joprojām ievērojamo spēku, lai panāktu daudz lielāku efektu.
Tas dos vairāk ieguvumu Eiropai un pasaulei nekā atkāpšanās atpakaļ pie sadrumstalotības un bloku izveidošanas.
