Pirmie rindas kārtībā skeletonisti – brāļi Martins un Tomass Dukuri un Lelde Priedulēna ar savu komandu ir īsti profesionāļi. Martins savu tehniku kopj ar īpašu uzmanību.
“Ja tā ir laba slida, tad to pietaupi. Visu laiku nebrauc. Mēģini analogu uztaisīt, piedzīt, bet tas ir ļoti grūti,” atklāj Martins, neslēpjot, ka reizēm pat desmitdaļa milimetra ir nozīmīga.
Sezonas laikā ritms ir ļoti sarežģīts – sešas dienas treniņi, sacensības, tad ļoti gari pārbraucieni ar mikroautobusiem, un tad atkal viss sākas no jauna. Vienīgā atšķirība – citā trasē. Bet ir lietas, kas nemainās jau gadiem – viesnīcas netālu no trases gadu no gada ir vienas un tās pašas.
Latvijas ātro kamanu noslēpums jāmeklē 2009. gadā, kad vācieši paši sāka ražot kamanas, un mūsējie sāka pētīt vāciešus.
“Domāju, ka viņi ļoti nepareizi izdarīja – kad viņi atrada, tad sāka slēpt,” teic Martins. Ja jau ir kas slēpjams, tātad kaut kas ir apakšā. Un tā latvieši sākuši “rakt” un “uzrakuši”. Nekas nestāv uz vietas. Tajā pašā Dienvidkorejā – tas, kurš vinnēs šogad, nebūt nenozīmē, ka vinnēs olimpiskās spēles - tur vēl viss mainīsies, paredz Martins.
Bobslejisti viesnīcas garāžā tur bobus, svarus cilā turpat pie viesnīcas. “Tās vietas jau ir tik, cik ir. Bet nu viss kārtībā,” teic pilots Oskars Ķibermanis. Pagaidām, kamēr startē divas Latvijas ekipāžas, vietas pietiekot, bet, ja vēl būtu Oskars Melbārdis, tad būtu kā būtu.
“Mums nav tādas viesnīcas bez garāžas,” teic bobsleja treneris Jānis Ozols, piebilstot: “Ja nav garāžas, tad mums arī viesnīca nav vajadzīga.”
Ne mazāk laika ceļā pavada arī biatlonisti. “Sporta studija” no Vinterbergas līdz Rūpoldingai distanci veica tik ātri, ka biatlona sacensību vietā ieradās pat pirms pašiem biatlonistiem – vismaz ģērbtuvēs neviena vēl nebija.
Ģērbtuves biatlonistiem pieticīgas – vienkāršs būcenis. Taču tādās ģērbjas arī lielo komandu sportisti, kuriem gan ir fūres servisam, stāsta biatloniste Baiba Bendika, kura, starp citu, par spīti tam, ka jāstartē, pati sēž pie auto stūres.
Viesnīcas biatlonistiem gan nav ierastās – tās mainās. Latvijas līderis Andrejs Rastorgujevs mēneša laikā trīs reizes saaukstējies. Turklāt tam par iemeslu bija tieši viesnīcu kvalitāte – ja jāguļ plus astoņu grādu temperatūrā, par kādu rezultātu var būt runa. Par laimi - Rūpoldingā šoreiz ar viesnīcām viss kārtībā.
“Es neesmu izlepis,” “Sporta studijai” teic Rastorgujevs, piebilstot, ka var dzīvot apartamentos un pats taisīt ēst. Taču apstākļiem ir jābūt tādiem, kādiem jābūt.
Šosezon Andreja komandā ir septiņi cilvēki, katram ir savi pienākumi. Beidzot viņam pašam nav jādara menedžera, slēpju smērētāja vai kāds cits darbs. Tik labi sezonu iesācis Rastorgujevs vēl nav nekad, un, šķiet, tas arī ir iemesls labajiem rezultātiem.
Andrejs atzīst, ka viņš tagad, sasniedzot 28 gadu slieksni, tikai sāk izbaudīt biatlonu. Iepriekš bijis tā, ka bijis kā mašīna – tikai strādājis un neapstājies.
