Otro gadu pēc kārtas iegūto balvu Ikauniece-Admidiņa nosauca par lielu pagodinājumu, kā arī novērtējumu par olimpiskajā gadā paveikto. Gads sportistei bijis emocionāls un ne tik viegls, jo bija jācīnās arī ar traumām. Taču īpaši Ikauniece-Admidiņa ir pateicīga savam bijušajam trenerim.
"Šo balvu es arī viņam [Austrupam] novēlu," teica Ikauniece-Admidiņa. "Tas bija mūsu gads, ļoti labs un sasniegumiem bagāts gads. Mēs abi varbūt bijām pelnījuši."
Taču sportiste paļaujas, ka visas pārmaiņas notiek uz labu un galvenais ir domāt pozitīvi.
Tagad Ikaunieces-Admidiņas dzīve lielākoties rit kā treniņnometnē, jo viņa trenējas Tallinā, kur ir trīs starptautiskiem standartiem atbilstošas vieglatlētikas manēžas. Atbraucot uz Latviju, sportistei ir skumji, jo viena treniņa plāna izpildīšanai jābrauc pa vairākām zālēm. Rīgā vide nav vieglatlētikai piemērota, atzina Ikauniece-Admidiņa.
Tallinā Ikauniecei pietrūkst savu kaķu, kurus viņa samīļo, kad atbrauc mājās. Ziemassvētkus sportiste pavadīs, apciemojot savus un vīra radus Kurzemē. Arī Jauno gadu sportiste plāno sagaidīt mājās, bet vēlāk dosies uz treniņnometni Dienvidāfrikā, kur ir piemēroti gatavošanās apstākļi.
Visticamāk, ka atskaites punkts, izvērtējot pašreizējās gatavošanās pareizību, Ikauniecei-Admidiņai būs 2017.gada pasaules čempionāts Londonā, bet lielais mērķis ir 2020.gada olimpiskās spēles Tokijā.
Ikauniece-Admidiņa uzsvēra, ka konkurence cīņā par gada balvu bija ļoti liela - tikpat labi par labāko, viņasprāt, varēja atzīt gan "mazo spridzeklīti" svarcēlāju Rebeku Kohu, gan Eiropas čempioni cīņas sportā Anastasiju Grigorjevu.
