Kreišs aizvadītajā sezonā ieguva 4. vietu U-23 Eiropas čempionātā, bet nule kā februārī Latvijas čempionātā telpās laboja personīgo rekordu, sasniedzot rezultātu 5,66 metri. Kreišs šoziem piedalījās deviņās sacensībās, izcīnot sešas uzvaras Latvijā un Igaunijā, kā arī sudraba godalgu Somijā. 20 gadu vecā vieglatlēta rēķinā vēl ir 8. vieta Vācijā un nullīte, vienās sacīkstēs nepārlecot sākuma augstumu.
Jēkabs Kārlis Gibeiko: Tuvojas olimpiskā vasaras sezona – kā tu vērtē izredzes izcīnīt ceļazīmi uz Parīzes spēlēm?
Valters Kreišs: Esmu diezgan pārliecināts, ka braukšu uz olimpiskajām spēlēm, kur mērķis ir kvalificēties finālsacensībām. Šobrīd pasaules rangā esmu 26. vietā – galvenais ir noturēt pozīciju, tad viss būs.
Startu Parīzes olimpiskajās spēlēs var iegūt ar vienu lēcienu, kam jābūt vismaz 5,82 metru augstam, bet otra iespēja ir atrasties pasaules ranga topā līdz 32. vietai.
Pasaules ranga vietai punkti tiek krāti ar sacensībās sasniegtajiem rezultātiem.
Tev bija veiksmīga un godalgu pilna ziemas sezona…
Ziemas sezona bija diezgan laba. Pirmās vietas pārsvarā ir Latvijā, kur man konkurences īsti nav. Somijā bija dīvains starts, jo sienas un kaste bija stāvāka, tāpēc kārts nekustējās uz priekšu, kā vajadzētu. Visiem bija sarežģītāk, izņemot vietējo sportistu, kurš uzvarēja, taču rezultāts nebija slikts. Kotbusā, Vācijā, dalīju uzvaru ar [beļģi] Benu Brodersu, tas bija labs starts, un man patika tur lēkt.
Kas notika ziemas sezonas pirmajās sacensībās un Diseldorfā, Vācijā, kur biji astotais?
Pirmajās ziemas sezonas sacensībās decembra beigās man bija neveiksmīgs starts, dabūju tā saucamo "baranku" – tas nozīmē, ka nav rezultāta, jo sākuma augstums netika pārlekts. Biju pamatīgi saslimis, un pirmajās sacensībās mēdz būt tā, ka tiek gūtas "barankas," jo nav ielēkāts no garā sacensību ieskrējiena. Vācijā nebija slikts starts, bija ļoti laba konkurence ar sportistiem, kas jau ir lekuši pāri sešiem metriem. Principā tur visiem personīgie rekordi bija 5,80–5,90 metru augstumā. Šīs bija pirmās sacensības bez trenera, jo vēlā sacensību paziņojuma dēļ trenerim nevarēja atmaksāt biļeti uz sacensību vietu. Biju sarunājis Amerikas kārtslēcēja Sema Kendriksa trenera palīdzību, bet viņu trenēšanas tehnika ir nedaudz savādāka, tādēļ uz ieskrējienu sajuka galva un sanāca neveiksmīgs rezultāts.
Kādi ir tavi galvenie plāni vasarai?
Labi nostartēt [jūnijā] Eiropas pieaugušo čempionātā un kvalificēties olimpisko spēļu finālam. Vēlos pietuvoties Latvijas pieaugušo kārtslēkšanas un sava trenera rekordam. [Valtera Kreiša trenera Mareka Ārenta rekords ir 5,70 metri, bet Latvijas rekords – 5,80 metri – pieder Aleksandram Obižajevam.]
Kas jādara, lai tagadējo sniegumu vēl vairāk uzlabotu?
Jādara tas pats, kas līdz šim ir darīts. Kārtīgi jātrenējas, jāizvairās no traumām un jāturpina, kā līdz šim. Izaugsme ir, pēdējos divus gadus esmu pilnībā nodevies kārtslēkšanai, tāpēc izaugsme ir tik liela. Līmenis lēnām aug, šosezon ne tik strauji kā pagājušajā vasarā, bet no 4,40 metriem līdz 5,66 metriem, tas ir diezgan labs pieaugums.
Vai augstums tevi nebaida? Kas kārtslēcējiem rada lielākos sarežģījumus?
Nebaidos, tas sporta veidā ir galvenais šķērslis, savu domu un baiļu ierobežošana. Principā man tādu nav, tādēļ dodos uz priekšu. Bailes no augstuma lielākoties neierobežo kārtslēcējus, visbiedējošākā fāze ir ieskrējiens un atspēriens. Man ir 41 metru garš ieskrējiens. Stāvot ar kārti ieskrējiena galā, citiem sākas paniskas bailes. Skrien ar bailēm, tad atsperas un nekas nesanāk, citi nonāk pie tā, ka vairs nevar atsperties un tikt ar to galā. Daudzi kārtslēcēji tādēļ beidz karjeru. Treneris saka, ka kārtslēkšana ir vairāk emocionāls nekā fizisks sporta veids. Pēc sacensībām vairāk esmu noguris emocionāli, nevis fiziski.
Kas ir ierakstīts tavā turpmākajā sacensību un treniņu grafikā?
Nākamās sacensības būs maija sākumā vai vidū. Aprīlī braukšu uz treniņnometni Itālijā, un atgriežoties sacensību sezona principā jau būs sākusies.
