Septiņdesmito gadu vidū Hermanis kā puika trenējās Rīgas "Dinamo" sporta skolā, un senlaiku sentiments režisoram arī tagad nav zudis, Krišjāņa Barona ielā ejot garām vietai, kur savulaik atradās Rīgas Sporta pils. Četrus vai piecus skarbus gadus Hermanis pavadīja Rīgas "Dinamo" sistēmā, līdz smagos treniņos iegūtās sirds aritmijas dēļ hokeju nācās pamest.
Raidījums "Hokeja laukums"
LTV sporta dokumentāli izklaidējošs raidījums "Hokeja laukums" sniedz saturīgi dažādu informāciju par Latvijas un pasaules hokeja dzīvi.
Bērnus uz baznīcu tolaik neveda, un Rīgas sporta pils bija kā svētvieta, raidījumā "Hokeja laukums" atcerējās Hermanis. Viņš saka, ka Jēzus Kristus vietā tolaik puikām bija Helmuts Balderis - Latvijas hokeja leģenda.
Vēl tagad Hermanis nesaprot, kādēļ Padomju Savienībā neražoja hokeja ekipējumu, jo to nopirkt nekur nebija iespējams. Vēlākā Latvijas izlases uzbrucēja Aleksandra Ņiživija brāļa lietotās slidas Hermanim tika iegādātas pēc divu gadu treniņiem.
Mūsdienu profesionālo sportu Hermanis raksturo kā cirka un biznesa savienojumu, bet tajā pašā laikā ar lomu, kāda bija sengrieķu teātrim ar cilvēcisku drāmu un dažreiz pat katarsi. Režisors sportā un teātrī saskata ļoti daudz paralēļu, jo tiklab treniņi kā mēģinājumi ir ar mērķi sasniegt rezultātu refleksu līmenī. Hokeja laukumā tik milzīgā ātrumā cilvēks nespēj domāt, un viņa vietā lēmumus pieņem ķermenis.
Hermanis savulaik bija viens no šogad 80 gadu jubileju atzīmējušā trenera Jāņa Kupča audzēkņiem. Sevi Hermanis raksturo kā bērnībā nebūt ne hokeja supertalantu, bet gan viduvēju spēlētāju. Tomēr režisors ir aizkustināts, satiekot savu bijušo treneri, kura vadībā zēni arvien mācās spēlēt hokeju un apgūst spēles ābeces pirmos burtus.
