Visi rituāli hokejistiem lielākoties notiek ģērbtuvē, un viens no galvenajiem objektiem ir viņu ierocis - nūja. Bijušais Ņujorkas "Islanders" hokejists Džons Tonelli pirms spēles vienmēr uzspļāva uz nūjas, bet Veins Greckis nūjas lāpstiņu iesmērēja ar īpašu bērnu pulverīti un pirmo metienu laukumā vienmēr izpildīja no labās puses.
Greckis izbraukuma spēlēs nekad neapgrieza matus, jo reiz viņš to bija izdarījis, un komanda neuzvarēja nevienā izbraukuma spēlē. Turpretim Brjūss Gārdiners, pārstāvot Otavas "Senators", pirms spēles nūju vienmēr iemērca tualetes podā.
Īpaši jāizceļ vārtsargu rituāli. NHL sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados spēlējušais Garijs Smits izcēlās ar tādu īpatnību, ka pārtraukumos ģērbtuvēs novilka visu formu un staigāja pliks, lai cik izbrīnīti bija viņa komandas biedri. Savukārt slavenais Eds Belfūrs pirms spēles neļāva nevienam pieskarties savai formai. Žoselīns Tibo pirms spēles nolika sev priekšā visu formas tērpu noteiktā secībā un tieši sešarpus minūtes pirms spēles sākuma uzlēja sev uz galvas ūdeni. Tikmēr Fēlikss Potvins pirms spēles uz sava skapīša ar līmlenti uzlīmēja īpašu krustu cerībā, ka tas nesīs veiksmi, bet slavenais Kens Draidens iesildīšanās laikā centās pirmais mest pa vārtiem, neļaujot to darīt citiem spēlētājiem.
Māņticīgi nav tikai atsevišķi hokejisti, bet veselas komandas. Savulaik Soltleiksitijas olimpiskajās spēlēs kanādieši iesaldēja pie pretinieka vārtiem īpašu sudraba dolāra monētu, un tas viņiem nesa veiksmi. Kanāda izcīnīja pirmo vietu un čempionu titulu 2002. gada olimpiādē, turklāt paveica to pēc 50 gadu pārtraukuma.
Dažādi ticējumi noteikti nav galvenā uzvaras recepte. Tā top komandas ģērbtuvēs, hokejistiem gatavojoties iziet laukumā ar apņēmību sisties līdz galam, izpildīt treneru uzdevums, aizsargāt savus partnerus un nežēlot sevi. Iespējams, kādam to paveikt palīdz arī rituāli un māņticība.
