Hokeja inventāra speciālists Artūrs Dzenis pastāstīja, ka pirmie hokejistiem parādījās tautā tā dēvētie pautu sargi, ko sāka lietot 1891.gadā. Savukārt ķiveres parādījās tikai 1920.gadā. Spēlētāju pasargāšanai tika pievērsta arvien lielāka uzmanība, jo vecās koka hokeja nūjas kļuva modernākas un ar tām varēja krietni spēcīgāk mest ripu.
Mainījās nūjas svars un izliekums, ļaujot spēlētājam labāk savaldīt ripu. Senāk smagākās un plakanākās nūjas neļāva ripu pacelt tik augstu virs ledus, lai varētu iemest, piemēram, vārtu devītniekā, paskaidroja Dzenis.
Visbiežāk no ripas cieš vārtsargi, tāpēc tieši viņi ir vislabāk apbruņoti.
1903. gadā sāka izmantot vārtsarga kājsargus, 1930.gadā - beisbola ķērājcimdu. Dažus gadus vēlāk spēlētāji jau bruņojās ar elkoņu un plecu sargiem no ādas un filca, bet piecdesmitajos gados sāka izmantot plastmasas un stikla šķiedras sargus. Hokejistiem biežāk gūstot traumas, ieviesa dažādus jauninājumus, piemēram, 1959.gadā spēlētāji sāka lietot apakšstilbu sargus, lai ar slidu nevarētu sagriezt kāju.
Vārtsargs Henrijs Ančs saka, ka viss inventārs kļuvis arvien vieglāks. Vārtsargi nepārtraukti dod savus ieteikumus ražotājiem un inventārs joprojām tiek uzlabots. Tajā pašā laikā hokejs paliek ātrāks un dinamiskāks, notiek vairāk spēļu, tādēļ traumu arvien ir daudz. Lai arī ekipējums ir kļuvis daudz drošāks, tas nenozīmē, ka hokejisti mūsdienās iztiek bez traumām.
