Viena no lielākajām nastām bērnu sportā Latvijā balstās uz vecāku pleciem. Viņiem nereti jāveic gan treniņu un turnīru apmaksa, inventāra iegāde, mazais ķipars jānogādā sporta nodarbību vietā un mājās. Vecāki bērnos iegulda gan laiku, gan naudu, bet atsevišķos gadījumos pat vairāk.
Hokeja organizēšanā un spēlēšanā Puriņš ir iesaistīts jau 11 gadus. Hokejā trenējas viņa deviņus gadus vecais dēls Alberts, bet aktīvu interesi izrāda arī divarpus gadus vecais Teodors.Tētis atzīst, ka sarežģītākais laiks viņam kā vecākam hokejā ir aiz muguras, jo dēls pirms došanās uz ledus jau ģērbjas pats.
Spēļu filmēšanu Puriņš uzskata par svarīgu, jo komandai ir viens treneris ar asistentu, un 30 bērnu grupā nav viņu spēkos katram izskaidrot ikvienu spēles epizodi. Savukārt jauno hokejistu vecāki lielākoties amatieru līmenī spēlē arī paši un saprašana pamata līmenī viņiem ir.
Filmēšana dod iespēju trenerim kopā ar bērniem vēlāk izanalizēt kļūdas un kļūt labākiem. Filmēšana notiek jau dažādu vecuma grupu spēlēs, bet komentēšana vairākās valodās ir tādēļ, ka piedalās arī Lietuvas komandas. Filmēšana arī nodrošina disciplīnu, jo visi zina, ka nekas nepaliks nepamanīts.
Puriņš neslēpj, ka mazais sapnītis par savu atvašu spēlēšanu Nacionālajā hokeja līgā (NHL) vai Latvijas izlasē ir katram vecākam, bet viņam tas nav uzstādījums. Treniņi un dalība turnīros jaunajiem hokejistiem ir arī dzīves skola, mācot pašam par sevi rūpēties. Taču ļoti daudzās ģimenēs jau agrīnā bērnu vecumā nopietni pievēršas hokeja treniņiem, par ko Puriņš savulaik pat bijis pārsteigts.
Arī Latvijā var izaugt labs hokejists, bet vietējā līmenī ir grūtāk tikt pamanītam, uzskata Puriņš. Turpretim ārzemju skolās skauti vismaz statistikas līmenī pārskata visus jaunos spēlētājus un ir lielāka iespēja, ka talantam pievērsīs uzmanību.
