ĪSUMĀ:
- Vītoliņš Šveicē dzīvo Kreiclingenas pilsētā, kas savulaik viņam nepavisam nešķita pievilcīga
- Šveicē Vītoliņš bija viens no pirmajiem ilggadīgajiem ārzemju hokejistiem, arī tagad viņa padomus novērtē
- Klubu līmenī Vītoliņš pašlaik Šveicē nestrādā - nav attiecīgu piedāvājumu un vajadzības
- Savu mītnes pilsētu Vītoliņš raksturo kā klusu un zaļu mājvietu līdzās skaļajai studentu Konstancei Vācijas pusē
- Vītoliņš augstu vērtē iespēju strādāt tikai Latvijas hokeja valstsvienībā
- Treneris rēķinās ar nopietniem izaicinājumiem bronzas valstsvienībai pavasarī pasaules čempionātā
Vītoliņš Latvijas Televīzijas "Sporta studijai" izrādīja Kreiclingenas pilsētas centru ar gājēju ielu, kur ir 20 kilometru ātruma zona. Senākos laikos iepazīšanās ar sadzīvi Šveicē viņam gan neraisīja pozitīvākos iespaidus.
"Vēl kad Kūrā spēlēju, šeit bija turnīrs. Mēs dzīvojām viesnīcā, un tas bija sestdienas vakars. Izgājām alu padzert – centrālā iela, un neviena cilvēka nav," pastāstīja Vītoliņš. "Es vēl pie sevis nodomāju – nekad dzīvē negribētu šajā pilsētā dzīvot. Pagāja divi gadi, un es uz mūžu esmu apmeties šeit."
Vītoliņš pirmo reizi Šveicē ieradās 1993. gada pavasarī 24 gadu vecumā. Latvijas izlase tad tikai gatavojās debijas pasaules čempionātam C grupā. Kopš tā pavasara pagājis 31 gads, bet viņa mājas joprojām ir Šveicē, jau 22 gadus vācvalodīgajā Turgavas kantonā.
Vietējās leģendas statuss Vītoliņam ir gan Kūrā, gan Turgavas hokeja klubā, kas Harija hokejista karjeras pēdējos gados spēlēja Kreiclingenā.
"Savā laikā ārzemnieki divus gadus [Šveices klubos] nospēlēja un mainījās. Es biju viens no pirmajiem ārzemniekiem, kurš vienā klubā piecus gadus pēc kārtas noturējās," pastāstīja Vītoliņš. "Kluba prezidents teica – bez tevis tā nav komanda. Man ir svarīgāk, lai tu esi kā komandas sastāvdaļa, nevis kā ārzemnieks."
Komandas sastāvdaļa Harijs šeit jūtas joprojām. Tas ir iemesls, kāpēc viņš itin bieži redzams uz Bodenzē arēnas ledus.
"Apmēram vienreiz nedēļā atnāku pie viņiem. Reizēm pie kāda kluba aizeju, novadu [treniņu], šeit ir sporta skola. Reizēm treneri paprasa, ja vajag kaut ko speciālu," sacīja Vītoliņš. "Saka – būtu forši, ja tu paskatītos. Ja kādam klubam neiet, piemēram U-15 spēlētājiem viena fāze bija, kad viņi zaudēja, – puišiem nav motivācijas. Ja atnāk kāds no malas, viņi uzreiz savādāk reaģē."
Vītoliņš saskata, ka kovids Šveicē pamainīja cilvēku attieksmi un visi ir palikuši bailīgāki. Arī ārzemnieku pieplūdums Šveicē esot krietni cēlies.
"Jūtams, ka šveicieši redz, ka tu runā viņu valodā, bet akcents tev ir. Citi ir laipnāki, citi tā... kārtējais ārzemnieks ir ieradies," savu pieredzi atklāja Vītoliņš. "Agrāk tā nebija. Agrāk, ja runāji viņu valodā, tad visi par to dikti priecīgi bija un akceptēja, priecājās un pieņēma kā savējo."
Šveicē par galveno treneri augstākajā līmenī Vītoliņš ir strādājis vien pusgadu, kad pirms pieciem gadiem devās misijā glābt Davosas klubu, lai tas neizkristu no augstākās līgas.
Klubu līmenī Vītoliņš par treneri Šveicē nestrādā. Viņš neslēpj, ka tādu darbu nav tik viegli dabūt, turklāt viņš vēlas strādāt augstākajā līgā, ja reiz ir valstsvienības treneris.
Vītoliņš grib noturēt augstu profesionālo līmeni, un situācija viņam arī nav tāda, lai darbs klubā kļūtu par obligātu nepieciešamību.
"Tā prakse mazlietiņ zūd, bet tajā pašā laikā es esmu konstatējis, ka varbūt pagājušais gads tik labi sanāca, ka man bija daudz laika veltīt tieši izlasei," ieguvumus no koncentrēšanās darbam valstsvienībā uzskaitīja Vītoliņš. "Tomēr spēlētājs redz, ka treneris no pirmās dienas ir klāt, sagaida tevi, ir laiks parunāties, satikties. Diendienā satiekoties, atrodi brīvu brīdi pajautāt, kā iet pa dzīvi, par ģimeni. Tevi nespiež tas čempionāts, jo zini, ka vēl mēnesis līdz sākumam. Tādā neformālā gaisotnē vari vienmēr parunāties, un spēlētājiem tas ir patīkami. Daudzi klubi jau redz, ka esi izlases treneris un svarīgos momentos nebūsi pie komandas, jo es vienmēr saku, ka prioritāte būs izlase, kamēr esmu izlasē treneris. Klubs tiks pakļauts izlases noteikumiem."
Pie pašas Bodenzē arēnas ir robežlīnija, kas atdala Šveices Kreiclingenu no Vācijas Konstances – dzīvīgas studentu pilsētas. Dabā robeža iezīmēta ar vides objektiem, taču jāatceras, ka tā ir robeža starp Šveici un Eiropas Savienību.
Pilsētas torņi ir vācu pusē, Šveices pusē – koki un zaļums.
"Mūsu pusē ir klusais rajons – varbūt ar to arī pievelk mani," atzina Vītoliņš. "Viss skaļais notiek tur, kur Vācijas osta, restorāni, krogi. Tajā pusē viss notiek, Šveices puse ir guļošā. Vācija tomēr ir lētāka, un paši šveicieši arī labāk brauc uz Vāciju."
Hokeja halle faktiski atrodas ezera krastā. Bodenzē jeb Bodenezers ir trešais lielākais ezers Rietumeiropā un Centrāleiropā.
"Kad es vēl spēlēju, mums bija peldēšanas treniņi. Izmērīja, teica, ka 800 metri. Es teicu, ka neesmu dzīvē peldējis vairāk par simts metriem bez apstājas – vienmēr tu kaut kur pieskaries, bet te apkārt tiem visiem stabiem [jāpeld]," par hokejista gaitās gūto pieredzi stāstīja Vītoliņš. "Mēs visa komanda ielīdām ūdenī, peldam. un robežsargu kuģis piepeldēja klāt – jūs esat pārkāpuši robežu. 20 spēlētāji peld, galvas ārā, peld visi..."
Pēdējos gados Vītoliņu ģimenei biežāk gan sanākot peldēties mūsu Jūrmalā, jo vasaras tiek pavadītas Latvijā. Savukārt gaidāmais hokeja pavasaris mūsu izlasei būs kā peldējums nezināmā ūdenī, jo nav skaidrs, kā nostrādās pasaules čempionāta medaļnieku statuss.
Vītoliņš rēķinās, ka pavasarī izaicinājumu izlasei netrūks un komandai būs jārāda līdzjutēju gaidītais stabilais sniegums.
"Šogad mums viss ir pretēji kalendāra ziņā – pagājušogad sākām ar spēcīgajiem [pretiniekiem] un bija iespēja laika gaitā kaut ko mainīt ar cerību, ka vēl viss ir iespējams. Tagad mums ir pretī visas tās komandas, kas ir mūsu līmeņa komandas," paskaidroja Vītoliņš. "Pašā sākumā, mums ir no pirmās spēles jābūt gataviem par visiem simt procentiem."
Vītoliņš grib noturēt līmeni, ko valstsvienība rādīja pērnajā pasaules čempionātā, un rēķinās, ka tas noteikti nebūs viegli. Katram spēlētājam gads ir atšķirīgs, bet trenerim jāspēj no ikviena dabūt ārā maksimumu. Treneris sagaida tādu pašu komandas attieksmi kā pērn. Lai arī visiem būs atmiņas no pagājušā bronzas gada, atmiņās nedrīkst pārāk ilgi kavēties, uzsvēra treneris.
"Forši, ka atceries, bet, kad pienāk jaunais process, kad pienāks sagatavošanās posms, tad mans uzdevums ir likt viņiem saprast, ka viss sākas no nulles," paskaidroja treneris. "Tas, kas ir bijis, ir forši – vari atcerēties, bet viss ir jāpierāda no jauna, jo tas nenozīmē, ka tā pati komanda atkal brauks. Bija spēlētāji, kas bija tuvu, viņi cenšas, viņi parāda sniegumu šogad, ka ir spējīgi būt izlasē. Konkurence vienmēr būs, un man grūtākais būs izdarīt pareizo izvēli. Ja spēlētāju attieksme būs pareiza, tad, es domāju, ka uzvarām būtu jābūt vairāk nekā zaudējumiem."
