2012.gada pasaules čempions Edgars Bertuks, kurš Latvijai atnesa pirmo medaļu pēc Alīdas Ābolas panākuma (1989.gadā PSRS sastāvā bronza garajā distancē), šobrīd ir titulētākais pašmāju orientierists ar vienu zelta medaļu un divām bronzām. Kaut līdz brīnumam pietrūka pavisam maz, nupat Siguldā aizvadītajā 35.pasaules čempionātā Edgars Bertuks apliecināja, ka varam cīnīties arī par uzvaru stafetē. Intervijā orientierists stāsta arī par savu pēdējo traumu īsi pirms vienām no nozīmīgākajām sacensībām dzīvē, kad no pēdas trīs nedēļas netika izoperētas tajā iestrēgušā zara atliekas.
Kādi iespaidi palikuši par pasaules čempionātu?
Edgars Bertuks: Atmosfēra pie saviem līdzjutējiem, protams, bija lieliska. Arī organizatoriskā ziņā ļoti labs čempionāts, un neesmu dzirdējis nevienu sūdzību. Kopējais vērtējums ir ļoti pozitīvs.
Ko vari teikt par sportiskajiem sasniegumiem?
Latvijas izlase garajā distancē
18.v. Inga Dambe (93:11:00) 79% pret uzvarētājas laiku distancē;
24.v. Laura Vīķe (95:49:00) 77% pret uzvarētāju;
33.v. Sandra Grosberga (99:09:00) 75% pret uzvarētāju;
22.v. Andris Jubelis (112:31:00) 87% pret uzvarētāja laiku distancē;
30.v. Artūrs Pauliņš (116:44:00) 84% pret uzvarētāju;
42.v. Edgars Bertuks (124:25:00) 79% pret uzvarētāju.
Edgars Bertuks: Izlases līmenis, kā citi sportisti ir jau teikuši, šobrīd ir labākais, kāds bijis. 2012. un 2013.gadi, kad izcīnīju medaļas, statistiski varbūt kādā mērā ir vērtējami augstāk, taču vērtējot, kādi ir nākamie kandidāti, kas netika izlasē, šobrīd noteikti esam spēcīgāki.
Varbūt publiski tas nav nekur citur izskanējis, bet vairumam izlasē sasniegtie rezultāti ir karjeras labākie panākumi. Ieņemto vietu ziņā rezultāti ir auguši. Man grūtāk pārspēt savus rezultātus, un neviens neaplaudēs, ja iepriekš izcīnīta uzvara.
Kā skaties uz savu veikumu?
Edgars Bertuks: Zinot likstas pirms čempionāta ar divām operācijām pēdējos gados, biju priecīgs startēt izlasē. Bija šaubas par startu, ņemot vērā pēdējo traumu ar zaru kājā, kad sešas nedēļas neskrēju pirms paša čempionāta. Man bija 10 dienas, lai sagatavotos. Jebkāds rezultāts man jāvērtē kā pozitīvs. Vidējā distancē varēju labāk, bet pēc veselības problēmām un trīs nedēļu kursa grūti bija gaidīt olimpisku sajūtu.
Uzskatu, ka vidējā distancē varēju 15.vietu izcīnīt, bet biju 24. Tehniski varēju labāk, bet fiziski bija ļoti grūti. Tehniski pāris kļūdas mazāk un būtu augstāk, taču "kā būtu, ja būtu". Šoreiz 15.vieta būtu mana spēju robeža.
Ko vari teikt par stafetes skrējienu?
Edgars Bertuks: Statistikā, ja neredz kontekstu, tā vienmēr paliks 8.vieta. Pilnīgi viennozīmīgi tas ir vīriešu komandas labākais starts. Tehniski Andris pirmajā etapā nekļūdījās nemaz, es kļūdās zaudēju 15 sekundes, Rūdolfs atstāja 40 sekundes un palikām astotie. Zaudējot nepilnu minūti, iepriekšējos čempionātos vienmēr būtu izcīnījuši medaļu. Salīdzinoši 2016.gadā Zviedrijā, zaudējot 4,5 minūtes pirmajā etapā, mēs aizskrējām līdz 7.vietai. Tagad ar 4,5 minūtēm varētu principā iet mājās uzreiz.
Izskatījās, ka, pirmais saņemot stafeti no Andra, skrēji uz maksimumu.
Edgars Bertuks: Dienu iepriekš bija ļoti slikta pašsajūta, jo saķerts vīruss, un Artūrs bija gatavs skriet, bet no rīta pamodos, paskrēju, bija labāk, un sapratu, ka varu skriet un mājās stafeti varēšu startēt vienreiz dzīvē.
Es visu distanci skrēju pāri savai nosacītai robežai. Var vilkt paralēles ar biatlonu, kur teorētiski jebkurš var slēpot ātrāk, taču jāspēj sašaut mērķus. Tad te jāspēj atrast kontrolpunktus, bet skrēju virs savas spēju robežas. Rezerves nebija nevienā brīdī.
Latvijas izlase meža stafetē
7.vieta sievietēm:
Inga Dambe (40:23:00) 7.v. pirmajā posmā un 93% pret etapa līderi;
Laura Vīķe (00:39:36) 7.v. otrajā posmā un 87% pret etapa līderi;
Sandra Grosberga (00:36:32) 6.v. trešajā posmā un 90% pret etapa līderi;
8.vieta vīriešiem:
Andris Jubelis (00:36:15) 1.v. pirmajā posmā un 100% pret etapa līderi;
Edgars Bertuks (00:36:18) 8.v. otrajā posmā un 93% pret etapa līderi;
Rūdolfs Zērnis (00:35:51) 8.v. trešajā posmā un 94% pret etapa līderi.
Līdzjūtējiem parādījām, ka spējam cīnīties par medaļām, tajā skaitā par zeltu, par ko runājām vairākus gadus.
Garā distance?
Edgars Bertuks: Garajā distancē jutos pārsteidzoši labi, ņemot vērā nogurumu pēc starta stafetē pirms divām dienām, bet svaigums bija tikai distances pirmajā trešdaļā, kas gāja pa līdzeno daļu. Sākoties kalnainākai daļai, sapratu, ka tā būs cīņa par tikšanu līdz finišam.
Mērķis bija nopelnīt tik daudz pasaules ranga punktus, lai pēc čempionāta iekļūtu labāko piecdesmitniekā. Tagad esmu pakāpies uz 72.vietu no 130.pozīcijas, kas arī nav peļami. Palēnām jātiek atpakaļ augšgalā, lai izcīnītu labākas starta pozīcijas. Sacensībās paliek pēdas, ja tur noskrējuši 100 sportisti. Man garajā distancē bija jāskrien sākumā pilnīgi vienam, kamēr spēcīgie varēja viens otru panākt pēc divu minūšu intervāla starta un skriet kopā.
Pēc divām nedēļām, septembra sākumā, Norvēģijā būs trešais Pasaules kausa posms, kurā cīnīšos par ranga punktiem. Noslēdzošais posms Čehijā būs oktobra sākumā. Programma būs diezgan skarba, ar četriem startiem trijās dienās. Pirmajā dienā būs garā distance, otrajā – kvalifikācija vidējā distancē un iedzīšana, bet trešajā dienā - stafete.
Šobrīd sagurums ir ļoti dramatisks gan psiholoģiski, gan analīžu līmenī. Tagad prātīgi jāatpūšas, jo esmu fiziskā bedrē pēc čempionāta un antibiotiku lietošanas.
Pastāsti sīkāk par savu pēdas traumu..
Latvijas izlase vidējā distancē
12.v. Inga Dambe (00:35:19) 91% pret uzvarētājas laiku distancē;
17.v. Sandra Grosberga (00:36:11) 89% pret uzvarētāju;
24.v. Laura Vīķe (00:38:29) 83% pret uzvarētāju;
23.v. Rūdolfs Zērnis (00:36:14) 91% pret uzvarētāja laiku distancē;
25.v. Edgars Bertuks (00:36:38) 90% pret uzvarētāju.
Edgars Bertuks: Treniņā caur apavu papēdī dabūju četrus centimetrus garu koka zaru. Problēma bija tāda, ka sākumā neviens nesaprata, ka izņemta tikai daļa, un atlikušie divi centimetri vēl trīs nedēļas palika iekšā.
Kad notika negadījums?
Edgars Bertuks: 4.jūnijā iemaucu kājā, slimnīcā izņēma ārā, bet tas bija pārlūzis uz pusēm. Pēc tam vēl Somijā vēra vaļā un pētīja, bet neko neatrada. Dzēru antibiotikas, un pēc trim nedēļām Jāņos atlikušais zars pats iznāca ārā no papēža. Vajadzēja vēlreiz griezt vaļā, izlases atlases sacensības 8.jūlijā Līgatnē skrēju ar šuvēm.
Kā varēji gatavoties pasaules čempionātam?
Edgars Bertuks: Staigāju uz kruķiem, pāris reizes uzkāpu uz velotrenažiera, kamēr vadošie sportisti trenējās divas trīs reizes dienā.
Ko teica Tavi atbalstītāji un sponsori?
Edgars Bertuks: Ar medaļu stafetēs būtu bijis vieglāk ar viņiem runāt pēc čempionāta.
Kurš Tavā karjerā bija šis čempionāts?
Edgars Bertuks: Kopš 2006.gada šis bija trīspadsmitais pēc kārtas, un būs vēl citi, jo tas nebija tas, pēc kā nācu, un sajutām, ka varam. Manā pieredzē nav bijis, ka stafetē vienā minūtē finišē astoņas komandas. Iepriekš mēs noteikti būtu sešiniekā vai pat medaļās.
Kādi ir mērķi nākamajos gados?
Latvijas izlase pilsētas jauktajā stafetē (17.vieta)
Inga Dambe (00:15:52) 17.v. pirmajā posmā un 92% pret etapa līderi;
Artūrs Pauliņš (00:16:49) 18.v. otrajā posmā un 85% pret etapa līderi;
Andris Jubelis (00:16:03) 13.v. trešajā posmā un 93% pret etapa līderi;
Sandra Grosberga (00:15:46) 13.v. ceturtajā posmā un 83% pret etapa līderi.
Edgars Bertuks: Nākamgad pasaules čempionāts mežā būs Norvēģijā, aiznākamajā gadā, kad sprinta čempionāts pilsētā būs Dānijā, plānoju piedalīties Eiropas čempionātā Igaunijā, bet 2021.gadā meža pasaules čempionāts Čehijā, kas latviešiem varētu būt parocīgs.
Joprojām esi profesionālis orientēšanās sportā un algotu darbu nestrādā?
Edgars Bertuks: Strādājot pilnas slodzes darbu, ir neiespējami sasniegt pasaules līmeni, jo jātrenējas sistemātiski, un arī tad labam rezultātam ir jāsakrīt visām zvaigznēm.
Esi ticis galā ar iepriekšējām traumām?
Edgars Bertuks: Ar hamstringa traumu pavasarī viss bija kārtībā, bet zars kājā domāja savādāk. Otrā operācija bija veiksmīga, un varēju trenēties tādā līmenī kā 2012.un 2013.gadā, kad man bija augstākie sasniegumi.
Cik ilgi domā nodarboties ar orientēšanās sportu?
Edgars Bertuks: Jautājums par motivāciju un dzīvi kopumā, jo virs 40 gadiem un ilgāk negribu aizsēdēties, veselība arī ir vajadzīga. Protams, katrā sporta veidā var atrast brīnumus, kā, piemēram, krievu sportistu, kas 2012.gadā bija četras sekundes aiz manis un šogad Eiropas čempionātā 44 gadu vecumā bija sekundi aiz medaļām. Esmu vairāk nekā 10 gadus jaunāks, vēl ir iespējas un varu skriet tālāk.
Latvijas izlase pilsētas spirntā
Fināls:
17.v. Sandra Grosberga (00:15:17.1) 90% pret uzvarētājas laiku distancē;
22.v. Rūdolfs Zērnis (00:15:04.9) 93% pret uzvarētāja laiku distancē;
32.v. Andris Jubelis (00:15:23.7) 92% pret uzvarētāja laiku;
33.v. Artūrs Pauliņš (00:15:28.6 ) 91% pret uzvarētāja laiku.
Kvalifikācija:
Irita Puķīte (00:13:29) ar 12 sekundēm otrā aiz strīpas un 99% no kvalifikācijai nepieciešamā laika distancē;
Līga Valdmane (00:14:25) ar 33 sekundēm ceturtā aiz strīpas un 96% no kvalifikācijai nepieciešamā laika.
Savu pieredzi izmanto sporta apģērbu līnijā?
Edgars Bertuks: Jā, kopā ar domubiedriem un bijušajiem orientieristiem esam izveidojuši sacensību formu ražotni un interneta veikalu. Pasaules čempionātā sponsorējām un apģērbām Latvijas izlasi, bet vairāk orientējamies uz orientēšanās klubiem. Strādājam no dizaina līdz ražošanai un piedāvājam ekipējumu orientieristiem, distanču slēpotājiem, skrējējiem, riteņbraucējiem, un plānojam arī piedāvājumu taku skrējējiem.
Kā ar bezceļu skrējienu "Kurbads"?
Edgars Bertuks: Pagaidām nav entuziasma turpināt, jo dzīvojam pārāk mazā valstī un šobrīd pietiek skrējienu.
Atgriežoties pie pasaules čempionāta, kā mainījusies konkurence kopš 2012.gada, kad uzvarēji vidējā distancē?
Edgars Bertuks: Lai uzvarētu, jābūtu tikpat stipram, bet TOP30 palicis spēcīgāks.
Vai vari pacīnīties par desmitnieku rangā, kur biji pēc sava triumfa?
Edgars Bertuks: Jā, noteikti.
Kuras distances būs Tavējās nākamajā pasaules čempionātā?
Edgars Bertuks: Norvēģijā būs smagi, jo vietējiem būs lielākas priekšrocības. Garajā distancē būs grūti, bet vidējā distancē un stafetē varam cīnīties. Pēc tam nākamajos gados Igaunijā un Čehijā būs vieglāk, jo apvidus ir piemērotāks mūsu orientieristiem.
Latvijas izlase Pasaules rangā
Meža distances (vidējā un garā):
35.v. Inga Dambe (45.v. pirms PČ) un 86% pret līderes 5900 punktiem;
56.v. Sandra Grosberga (73.v.) un 81%;
60.v. Laura Vīķe (60.v.) un 80%
56.v. Rūdolfs Zērnis (74.v. pirms PČ) un 84% pret līdera 5900 punktiem;
58.v. Andris Jubelis (61.v.) un 84%;
61.v. Artūrs Pauliņš (63.v.) un 84%;
72.v. Edgars Bertuks (130.v.) un 82%.
Sprints vecpilsētas ielās:
34.v. Sandra Grosberga (52.v.) un 85% pret līderes 5900 punktiem;
123.v. Irita Puķīte (130.v.) un 70%;
271.v. Līga Valdmane (390.v.) un 52%;
44.v. Artūrs Pauliņš (55.v.) un 88% pret līdera 5844 punktiem;
51.v. Andris Jubelis (69.v.) un 88%;
62.v. Rūdolfs Zērnis (512.v.) un 86%.
Teju visi Latvijas sportisti pēc čempionāta pakāpās pasaules rangā. Laura Vīķe startēja visās meža distancēs, vidējā un garajā distancē Siguldā iekļūstot labāko 30 sportistu vidū (28. un 24.), bet stafetē dāmu komandai palīdzot izcīnīt 7.vietu.
Pastāsti par sajūtām, startējot pasaules čempionātā savās mājās..
Laura Vīķe: Vienreizēja iespēja, liels prieks un pagodinājums skriet mājās - Latvijā notiekošajā pasaules čempionātā.
Kā vērtē savu sniegumu?
Laura Vīķe: Rezultātu ziņā ir neliels rūgtums, jo līdz galam neizdevās iecerētais. Mērķis bija veikt tehniski labus skrējienus un uzlabot līdzšinējos personīgos rezultātus. Pietrūka gan līdz 18.vietai vidējā distancē, gan 21.vietai garajā.
Taču neskatoties uz to, manuprāt, komandas veikums vērtējams kā labs, un arī ar savu otrā etapa skrējienu esmu vairāk vai mazāk apmierināta - pāris vietās varēju izvēlēties labāku ceļa variantu, bet, kā mēdz teikt, "pēc kara visi gudri.."
Ko vari teikt par stafetē izcīnīto 7.vietu?
Laura Vīķe: Domāju, ka arī 7.vieta pasaulē tomēr ir gana cienījams rezultāts. Vīriešu stafete noteikti paliks atmiņā vēl ilgi. Tik tuvu medaļām Latvijas komanda bija pirmo reizi, un arī tik aizraujoša cīņa un blīvi rezultāti pasaules čempionāta stafetēs nebija līdz šim pieredzēti.
Kas paliks atmiņā?
Laura Vīķe: Lieliska komanda, ļoti augstā līmenī noorganizēts čempionāts un vienreizējs atbalsts arēnā un ārpus tās visas nedēļas garumā - paldies visiem iesaistītajiem!
Tikmēr ne visai apmierināts ar savu sniegumu pēc čempionāta ir Artūrs Pauliņš, kuru pirms starta vidējā distancē mocīja drudzis un nācās atteikties no cīņas un cerēt, ka divās dienās paspēs atlabt līdz sacensību nedēļas noslēgumam ar garo distanci, kurā tomēr spēja ielauzties labāko trīsdesmitniekā.
Ar kādiem vārdiem vari atskatīties uz pašu mājās aizvadīto pasaules čempionātu?
Artūrs Pauliņš: Bija dažādu sliktu apstākļu sakritība, bet, protams, vērtējums slikts vai vidējs.
Neesi apmierināts?
Artūrs Pauliņš: Nespēju būt labākajā sportiskajā formā garajā distancē. Nespēju noskriet bez kļūdām un ļoti atpaliku no sava sacensību plāna.
Cerams, ka varēsi šogad vēl sevi parādīt atlikušajos Pasaules kausa posmos.
Artūrs Pauliņš: Sliktāk noteikti nevar būt. Noteikti atkopšos līdz tam laikam. Bet paldies!
Skarbi sevi vērtē arī Līga Valdmane, kura mežā nestartēja, bet Latviju pārstāvēja sprintā Kronvalda parkā Rīgā, kur nekvalificējās finālam.
Kā vērtē savu skrējienu?
Līga Valdmane: Nav nekā daudz, ko teikt. Man sprinta kvalifikācijā neizdevās labs skrējiens, nebija asuma. Ar tīru skrējienu arī izskatās, ka nebūtu tikusi finālā. Šogad arī nav bijusi sajūta, ka iederētos izlasē. Cenšos nepārdzīvot, bet izdodas slikti.
Bet orientēšanās nebeidzas ar pasaules čempionātu..
Līga Valdmane: Šogad vēl ir divi Pasaules kausa posmi, ir iespēja vēl nenorakstīt šo sezonu.
Optimistiskāka ir jaunā komandas līdere Sandra Grosberga, kurai vienīgai izlasē pasaules čempionātā bija seši starti. Sprintā, jauktajā stafetē un vidējā distancē izcīnītas identiskas 17.vietas, savukārt sieviešu stafetē izcīnīta 7.vieta, bet garajā distancē 18.novembrī dzimusī sportiste ierindojās 33.pozīcijā.
Divas dienas pagājušas kopš pasaules čempionāta noslēguma, kā vērtē padarīto?
Sandra Grosberga: Domāju, ka kopumā čempionāts mums ir izdevies. Visās individuālajās distancēs bija TOP20 rezultāti, un stafetes 7. un 8.vietas arī ir augsti sasniegumi. Pats galvenais ir tas, ka izlases kopējais līmenis ir krietni audzis pēdējo gadu laikā, un tas bija redzams arī čempionātā. Protams, ir neliels rūgtums par stafeti, kur vīriem medaļa bija pilnīgi reāla, bet tāds ir sports.
Precīzās orientēšanās Pasaules čempionāts jeb TakuO labākie sportisti aizvadītajā nedēļā pulcējās Daugavpilī, kur Latvijas komanda izcīnīja sudraba medaļas. Izlases pārstāve Ilze Lapiņa dalījās ar saviem iespaidiem.
Kas ir taku orientēšanās? Izklausās pēc taku skriešanas..
Ilze Lapiņa: Taku orientēšanās ir sporta paveids, kurā nav būtisks pārvietošanās ātrums, bet gan orientēšanās precizitāte un domāšanas ātrums. Tas padara taku orientēšanos pieejamu arī dalībniekiem ar kustību traucējumiem, un
TempO sacensībās pat nemaz nav atsevišķa dalībnieku grupa paralimpiskajiem dalībniekiem, bet visi startē līdzvērtīgi. Tāpat nav dalījums pēc dzimuma un vecuma.
Kā notiek pašas sacensības?
Ilze Lapiņa: Atšķirībā no parastās orientēšanās, kur dalībniekam ir karte ar iezīmētiem kontrolpunktiem, kas jāatrod mežā un tas jāizdara pēc iespējas ātrāk, precīzās orientēšanās sacensībās jeb PreO dalībnieki pārvietojas tikai pa takām vai ceļiem, pa kuriem var pārvietoties arī dalībnieki ratiņkrēslos, un kontrolpunktiem klāt nepieiet, bet skatās uz tiem no attāluma.
Bieži kontrolpunkta apkārtnē ir ne tikai viens, bet pat vairāki kontrolpunktu lukturi – oranži baltas prizmas, un dalībniekam pēc dažādām pazīmēm kartē un dabā jānosaka, kurš tieši ir pareizais kontrolpunkts, kurš iezīmēts kartē. Pie tam iespējams, ka neviens nav pareizajā vietā, un tad atbilde ir "Zero". PreO distancē laiku ņem vērā tikai tādā nozīmē, ka ir dots kopējais kontrollaiks distances veikšanai, kuru nedrīkst pārsniegt.
TempO sacensībās dalībnieks apsēžas krēslā, tiek parādīti seši dabā izvietoti kontrolpunkti, un laika atskaite sākas brīdī, kad dalībnieks ierauga mazu kartes fragmentu ar vienu kontrolpunktu. Dalībniekam pēc iespējas ātrāk jāpasaka, kurš no redzamajiem kontrolpunktiem ir iezīmēts kartes fragmentā. Iespējams arī, ka neviens. Vienā TempO stacijā var būt no trīs līdz pieciem uzdevumiem, kuru kopējam atbildēšanas laikam tiek pieskaitīts soda laiks par katru nepareizo atbildi.
Šogad čempionāts risinājās Daugavpilī līdzās centrālajiem notikumiem Siguldā un Rīgā..
Ilze Lapiņa: Komplektējot Latvijas izlasi startam pasaules čempionātā, nevarējām tajā iekļaut pieredzējušākos Latvijas TakuO sportistus, jo tie bija iesaistīti čempionāta rīkošanā. Tādēļ izlasē atklātajā grupā šoreiz visi sportisti bija bez čempionātu pieredzes, pie tam Kristaps un Laura vēl ir jauniešu vecumā. TakuO gan tas nav nekas neparasts, ka startē jauni sportisti. Dānijas komandā bija 14-gadīgs sportists, somam Peteri Hakalam, kurš TempO sacensībās izcīnīja uzvaru, ir 19 gadi.
Kā jūsu trijotnei veicās?
Ilze Lapiņa: Čempionāts sākās ar TempO sacensībām, kur vienā dienā tika aizvadītas vispirms kvalifikācijas sacensības un pēcpusdienā fināls. No Latvijas sportistiem labākais sasniegums bija Laurai Elīzai Lapiņai, kura vienīgā iekļuva starp 18 labākajiem sportistiem savā apakšgrupā un finālā ierindojās 26.vietā.
Sekoja divas dienas PreO distances, kuru rezultātus skaita kopā. Lielā karstumā un mikroreljefā Latvijas sportistu rezultāti nebija tik labi, kā pašiem būtu gribējies un uz ko arī cerējām. Atklātajā grupā atkal labākais rezultāts Laurai – 24.vieta, paralimpiskajā grupā no latviešiem labākais Guntis Jakubovskis 20.vietā.
Čempionāts noslēdzās ar stafetes sacensībām. Vispirms katram komandas dalībniekam jāveic distances PreO daļa. Kopumā mežā izvietoti 30 kontrolpunkti, kas komandai visi jāatrisina, bet pirmo etapu sportisti var izvēlēties, kurus 10 no tiem risināt, ja par kādu nav pārliecība, tad tā risināšanu var atstāt nākamajam sportistam. Pēc PreO veikšanas sportists nodod stafeti komandas biedram un dodas uz TempO daļu, kurā ir četri uzdevumi. Pēdējā etapā pēc PreO daļas tiek sarēķināti visu komandu rezultāti, un pēc tam trešā etapa sportistus pa vienam apgrieztā secībā tā brīža rezultātiem izsauc uz TempO staciju, kur sniegtās atbildes ar zaļu un sarkanu kartīšu palīdzību uzreiz tiek parādītas skatītājiem.
Kā sevi un pārējos Latvijā pārsteidzāt ar sudraba medaļām?
Ilze Lapiņa: Latvijas komandai pirmajā etapā startēja Kristaps Mierlauks, otrajā Laura Elīza Lapiņa, un man tika uzticēts trešais etaps cerībā, ka vislabāk tikšu galā ar milzīgo psiholoģisko spiedienu.
Mani komandas biedri tiešām izdarīja labāko, ko vien var, un pēc diviem pilnībā veiktiem etapiem un trešā etapa PreO daļas Latvija bija otrajā pozīcijā, kas nozīmēja, ka uz TempO uzdevumu devos kā priekšpēdējā.
Dalībnieki nezina, cik liela starpība ir starp komandām, tikai secību, kā arī nezina, kā citām komandām iet TempO stacijā. Citām valstīm pēdējā etapā bija sportisti ar pieredzi, kas iepriekšējās sacensību dienās vai iepriekšējos čempionātos bijuši uz pjedestāla. Bija skaidrs, ka visu izšķirs tieši TempO stacijā pateiktās atbildes, kas nav mana stiprākā puse.
Jau uzreiz pēc atbildēm sapratu, ka pēdējā uzdevumā noteikti esmu kļūdījusies, bet biju pārsteigta, kad, aizejot pie skatītājīem, mani apsveica ar labo rezultātu. Izrādījās, ka tikai četriem cilvēkiem no pēdējā etapa dalībniekiem bija izdevies atbildēt ar vienu kļūdu, citiem bija vairāk. Sacensību rīkotāji tiešām bija radījuši TempO stacijai pamatīgu rēbusu, kuru perfekti atrisināt neizdevās nevienam.
Pēc TempO daļas pirmās trīs vietas saglabājās nemainīgas - 1.vietā Norvēģijas komanda, 2.Latvija – Kristaps Mierlaiks, Laura Elīza Lapiņa un Ilze Lapiņa, 3.vietā Somija.
Paralimpisko komandu grupā Latvijas komandai ar Gunti Jakubovski, Valdi Strodu un Vjačeslavu Lukaševiču izdevās izcīnīt 7. vietu.
