ĪSUMĀ:
- Pašlaik Latvijas bobslejā ir četri gatavi piloti, jaunos monobobu braucējus Sandis Prūsis neskaita
- Latvijas bobslejs jūtas garā liels, bet jaunu asiņu sporta veidā trūkst
- Runas par bobsleja traumatismu treneris uzskata par pārspīlētām sporta veida publicitātes dēļ
- Finanšu trūkuma situācijā Prūsis par svarīgu bobslejā uzskata prioritāšu noteikšanu
- Bobslejs objektīvi nevar masveidībā konkurēt ar daudziem vienkāršāk pieejamiem sporta veidiem
- Prūsis netiecas pēc karognesēja lomas olimpisko spēļu sarīkošanā Siguldas trasē
- Treneri priecē gan Emīla Cipuļa stabilitāte, gan otra pilota Jēkaba Kalendas maksimālisms
- Prūsis gatavs gan šķirties no amata, gan ar pienācīgu nodrošinājumu cīnīties par maksimālu rezultātu
Prūsis ir Latvijas bobsleja izlases galvenais treneris jau 17 gadus. Viņa laikā pilota karjeru uzsāka un spoži aizvadīja Oskars Melbārdis un Oskars Ķibermanis, arī plejāde izcilu stūmēju ar Daumantu Dreiškenu priekšgalā. Izcīnītas visu kalumu medaļas olimpiskajās spēlēs, pasaules un Eiropas čempionātos, bet pēc Pekinas ziemas spēlēm Prūsis un Latvijas bobslejs atkal ir līderu meklējumos.
Latvijas bobsleja izlase šonedēļ dodas uz Ķīnu, kur 17. novembrī startēs Pasaules kausa sezona.
Dāvids Ernštreits: Mūsdienās cilvēki cauru gadu meklē sniegu, mūžīgo ledu, kaut kur augstkalnēs trenējas, bet bobslejisti – mājās. Mums te visa pietiek?
Sandis Prūsis: Jāuzgriež poga, un ledus ir.
Viss tik vienkārši?
Tas jau tikai no mana viedokļa. Protams, ka nē. Arī attiecīgās temperatūras trasē pa nakti vajadzīgas, lai varētu uzliet ledu. Es to procesu nepārzinu tik labi, es tikai piedalos. Man pasaka – tad un tad varēs dabūt ledu. Tā mēs te arī cīnāmies.
Un fizisko spēku var ielikt Usmā?
Jebkurā laikā.
Taizemes, Tunisijas bobslejs – ko tev tas izsaka? Tāda maza provokācija sākumā...
Davai, kaut ko citu labāk…
Mūsu Amēlija Kotāne Lilehammerē brauc monobobos, kur piedalās arī meitenes no minētajām valstīm. Ko tas vispār nozīmē?
Tas nozīmē, ka bobslejs jau ir Āfrikā un Āzijā. Tas to nozīmē.
Vai būs uz palikšanu – to mēs nezinām. Grūti jau iet ar to ieaudzēšanu...
Tieši tā. Tradīcijas ir vajadzīgas.
Cik Latvijas bobslejā ir pilotu šobrīd?
Četrarpus. Kāpēc es saku "ar pusi"? Tāpēc, ka viens ir tapšanas stadijā – tikko sāka, pirmie braucieni Siguldas trasē. Tāpēc es to minu kā pusi. Patiesībā varbūt ir vairāk, jo es bieži vien neņemu vērā tos jauniešus, kas ar monobobiem nodarbojas, lai viņi neapvainojas. Lillehammerē notiek mači – pagājušogad bija divas meitenes, šogad laikam ir viena pagaidām. Tā ka, iespējams, var teikt, ka ir piecarpus.
Ja reiz tu pieķēries šai tēmai – 13 līdz 15 gadus veci jaunieši gatavojas Jaunatnes olimpiādei, kas notiks nākamā gada janvārī Korejā. Vai bobslejs vispār var izaudzēt piramīdu pirms pilngadības sasniegšanas? Vai var uzbūvēt bobsleja piramīdu, sākot no jaunākiem gadiem?
Es pateikšu īsi, lai daudz lieki netērētu laiku. Es savas meitas nelaistu tādā vecumā. Taču pasaule ir traka, un nevar aizliegt cilvēkiem darīt trakas lietas, ja viņi paši to grib. Tā ir viņu atbildība.
Es zinu valstis, kas nodarbojas ar monobobsleju un kur turpinājuma nav tāpēc, ka agri vai vēlu izaudz no tā vecuma un vajag lielās ekipāžas – divniekus vai četriniekus, ko nevar pēc tam sameklēt.
Tā ir tāda rotaļāšanās. Šobrīd daudz ko, lai monobobus attīstītu, ir sagatavojusi starptautiskā federācija. Tev tikai jāierodas un ir jābūt gribēšanai, pārējais viss ir nodrošināts. Pēc tam, kad jāsāk pašam domāt, jau sākas problēmas.
Cik liels šobrīd ir Latvijas bobslejs? Kā mēs izskatāmies?
Liels? Mēs jau lieli nevaram būt, ja tu domā skaitliskā ziņā. Mēs esam garā lieli.
Tādi vienmēr esam bijuši, tas ir labi...
Jā, es jau bieži vien esmu teicis, ka nav nozīmes, cik tas ir liels. Mūs slavēs vai pels pēc tā, kādu rezultātu parādīs mūsu labākā ekipāža. Pēc tā arī visu pielīdzinās – vai ir labi vai slikti. Ja būs labs rezultāts, teiks, ka viss ir kārtībā. Ja slikts, tad teiks, ka nekas nav kārtībā.
Par atlasēm runājot, ir Zinta Ekmaņa un, iespējams, arī tava frāze: "Bagāti nekļūsiet, bet slaveni gan." Frāze, ko saka jaunajiem potenciālajiem bobslejistiem. Cik daudz to gribētāju ir šobrīd?
Jūs jau citus gadus braucāt uz tām atlasēm no televīzijas. Šogad neatbraucāt. Ne tikai daudz gribētāju neatnāca, bet arī no televīzijas. Bija jau no Latvijas, bet krievu nodaļa šoreiz atbrauca.
Teikšu godīgi – [uz bobsleju] nāk maz.
Man interesētu, ja tas algoritms būtu tāds, ka katru gadu atnāk kaut vai viens vai divi, bet arī viens vai divi paliktu no tiem jaunajiem – tad tas būtu ok. Tad tā būtu normāla tendence.
Šovasar Oskars Ķibermanis oficiāli paziņoja, ka karjera ir galā, pēdējo startu viņš aizvadīja Pekinas olimpiskajās spēlēs. Viņš šovasar pēc šī lēmuma teica: "Es neteiktu, ka izoperētais celis ir slikts, bet tas noteikti vairs nav tāds, kā bija agrāk. Es to jūtu pie šādām tādām kustībām, bet tā arī nav lielākā problēma. Visvairāk satrauc gūžas, kas lika sevi manīt jau olimpiskajā sezonā, ka es vairs nevarēju dziļos pietupienus taisīt, jo pēc tam vakarā vairs pats sev zeķes nevarēju uzvilkt." Ar to vienkārši ir jārēķinās bobslejistam, ka tas ir tā, vai kaut kas nav kārtībā?
Man tāda sajūta, ka es klausos kādu savu vienaudzi, kas to būtu pateicis, nevis čalis, kurš ir 30 gadus jaunāks par mani. Nu, man zeķes ir kājās – pats uzvilku šodien.
Jautājums par to, ka lielais Oskars – Melbārdis – beidza karjeru arī traumas dēļ, kas var pēcāk būtiski ietekmēt dzīves kvalitāti. Vai tur ir kāda lielāka problēma meklējama, vai sagadīšanās?
Es lasīju internetā, ka Anglijā vienam hokejistam rīkli pārgrieza ar slidu. Ikdienā tā nenotiek. Mums arī tā nav bieža parādība, ja velc uz to, ka bobslejs ir ļoti traumatisks. Protams, sporta veids ir skarbs un kļūdas nepiedod. Kā pats bieži esmu teicis, ar to pašu Melbārdi esmu runājis – žēl, ka muguru nācās operēt, bet
tu jau nezini, kas būtu ar tavu muguru, ja tu strādātu gaterī vai kur citur.
Mēs jau nezinām, vai tā mugura būtu labāka vai sliktāka.
Tādā ziņā profesionālā sporta traumas tiek izceltas gaismā un savā ziņā pārspīlētas?
Protams. Ja mūsu vadošajam pilotam sāp mugura, tas nozīmē, ka mums visai federācijai sāp mugura, ne tikai viņam.
Pagājušogad sākāt sezonu Eiropas kausā, šogad Zintis Ekmanis saka, ka mums nav naudas, lai startētu Eiropas kausā. Vai mums ir komanda, kam tur startēt?
Visi viens no otra esam atkarīgi. Jau pagājušogad bija zināms, ka nebūs naudas Eiropas kausam, tāpēc arī tāds akcents netika likts uz Eiropas kausa komandu. Pagājušogad mēs iesākām pilnīgi savādāk – visi bijām vienā komandā, kas sākumā bija Eiropas kausam, pēc tam pārtapa par Pasaules kausa komandu. Ja nav naudas, vienmēr jāizvēlas prioritātes, kurā virzienā iet. Nevar aizpildīt visus robus un visus protokola punktus, ja nav ne naudas, ne cilvēku. Ir jāizvēlas prioritātes, un pēc tā jāvadās.
Prioritātes Latvijas sportā mēs meklējam nu jau laikam 10 gadus. Vai jau esi samierinājies ar to, ka bobslejs nespēs izpildīt kvantitātes kritērijus un būs jārēķinās ar mazāku naudu?
Jā, man jau soma ir sakrāmēta. Esmu gatavs jebkurā brīdī kā zaldāts – kur sūtīs, tur braukšu. Kad es atnācu [izlasē] 2006. gadā, bobslejam nebija nevienas medaļas Latvijas neatkarības laikā ne pasaules čempionātā, ne olimpiskajās spēlēs. Jau tagad lielajā "Grand Prix", kas ir olimpiāde un pasaules čempionāti, mums ir 10 medaļas, bet mēs vairs neesam vajadzīgi.
Kādreiz tas nebija par dārgu, tagad tas viss ir par dārgu.
Ja cilvēki tās ekseļa tabulas ir izveidojuši un salikuši, pieņemsim, bobsleju, modernās dejas un vēl kaut kādus pasākumus visus vienā tabulā, tad mēs nekad nebūsim masveidīgākie, tas ir skaidrs. Tur, kur ir drošība jāievēro, kur ir bīstamība, tādā trasē nekad nebūs masveidība. Ir daudzi kritēriji jāievēro, jo skriet var visi, slēpot var gandrīz visi, peldēt arī var daudzi, bet pa trasi nevar visi nesties, tur ir daudzas lietas, kas ir jāievēro.
Kādas ir tavas sajūtas, dzirdot to, ka apsver atkal Latvijas un Stokholmas kopīgo kandidatūru olimpisko spēļu rīkošanai? Kad iepriekš tas bija, tu teici, ka būtu priecīgs, ja notiktu Siguldā. Tagad publiskajā telpā ir ļoti liels pretnostatījums – skolotājiem, ārstiem algu nav, visiem ir problēmas, bet mēs vēl tagad olimpiādi gribam taisīt...
Es jau 10 gadus atpakaļ teicu: ja aiztaisot bobsleju tiks atrisinātas problēmas – gan policistiem algas, gan ārstiem algas, gan skolotājiem algas – taisām ciet rīt no rīta to bobsleju vai pat šovakar. Nav pilnīgi nekādu problēmu. Par Stokholmu, pirmkārt, man liekas, ka
viena trešdaļa zviedru, kas piedalās spēļu rīkošanā vai kandidēšanā, dara, lai tās spēles būtu, bet divas trešdaļas dara, lai nebūtu.
Protams, tas ir mans personīgais viedoklis. Vai mačiem jābūt Siguldā? Es nezinu. Ja Latvijas valstij un Siguldai kā pašvaldībai tā olimpiāde nav vajadzīga, man tā ir vismazāk vajadzīga. Man nav emociju, es labāk aizbraucu uz olimpiādi Japānā, Francijā vai Amerikā, nevis Siguldā. Siguldā esmu bijis ļoti daudz – man tās nav nekādas emocijas.
Kur būs jābrauc 2026. gadā? Divarpus gadus līdz ziemas olimpiskajām spēlēm itāļi pasaka savā stilā: "Veči, sorry, nebūs! Arrivederci! Nebūvēsim trasi."
Itāļi nokāva Stokholmu, līdz ar to daļēji varbūt arī Siguldu, bet tagad dariet, ko gribat. Kur būs? Es esmu dzirdējis, godīgi sakot, četrus variantus. Tiek pieminēta salīdzinoši netālu esošā Sanktmorica, arī Īglsa, Laplaņa, baumu līmeni esmu dzirdējis arī par Pekinu.
Pekina?
Jā. Kas tad tur? (pavīpsnā) Es ceru, ka ne Soči šobrīd.
Soči, es ceru, šobrīd tiešām nav dienas kārtībā. Vai citur viss jau gatavs olimpiskajām spēlēm?
Nav. Īglsa taisās ciet. Šogad pēc Pasaules kausa decembrī viņi taisās ciet. Nevis Kortīnas olimpiādes sakarā, bet iepriekš jau bija plānoti darbi, ka pārbūvēs trasi. Es domāju, viņi nav gatavi, par Sanktmoricu arī stipri šaubos. Es tiešām nezinu... Lai tas bardaks turpinās, man tikai interesanti no malas skatīties.
Tu nevari no malas skatīties uz notiekošo Latvijas izlasē. Kāds ir šīs sezonas uzstādījums? Ko tu gribi redzēt?
Izdzīvot.
Lai naudas pietiktu aizbraukt uz visiem posmiem. Tas ir galvenais uzstādījums šobrīd.
Tā ir galvenā intriga – aizbrauksim vai neaizbrauksim.
Pagājušosezon sportiskajā ziņā Emīls Cipulis pasaules čempionātā izšāva. Vai Emīls ir tā gruntīgi pieteicis sevi elitē?
Otrā vieta pasaules čempionātā nav daudziem, tai skaitā man. Emīls ir stabils braucējs. Man tiešām prieks par viņu.
Otrs pilots – Jēkabs Kalenda?
Nepieklājīgi jauns vēl. Tiešām jauns, maksimālists, azartisks braucējs, arī tas stils ir tāds riskants – viņš brauc un krīt. Es teikšu godīgi, man tas patīk. Žēl par tiem kritieniem, bet
bez kritieniem mēs neviens neesam izauguši šajā sporta veidā.
Ja mums pietiks laika un enerģijas turpināt ieguldīt viņa attīstībā, tad varētu ļoti labi sanākt.
Kalendārs ir stipri īpatnējs ar pauzēm pēc Siguldas, ap Ziemassvētkiem, viens posms beigās Amerikā...
Es domāju, ka ir labs no atpūtas viedokļa. Man labāk patīk, ka ir pauzes, nekā septiņas vai astoņas nedēļas bez pauzēm vienkārši dragā automātā – tas arī nav normāli. Protams, tur ir daudzi mīnusi – ko dara Ziemeļamerikas komandas, ja tā pauze ir Eiropā? Ir savi plusi un mīnusi, nekad tas kalendārs visiem nebūs ideāls.
Cik ilgi tu vēl esi gatavs trenera darbam? Es lasīju tādu mazu ieskici intervijai, kurā tu atzīsties, ka esi baigi noguris...
Jau intervijas sākumā teicu, ka man soma ir gatava un esmu gatavs savas tupeles un atslēgas atdot citiem. Man nav problēmu. Jebkurā brīdī, ja kādam tas interesē un kāds ir gatavs to uzņemties.
Varbūt kāds paķers tās tupeles un atslēgas, tikai nesapratīs, ko viņš ir paķēris?
Es to parādīšu, centīšos parādīt. Ja tu man prasi, cik ilgi, – es nezinu.
Redzu arī to attieksmi, ko mēs jau pieminējām, par tām prioritātēm. Ja tev atklāti pasaka, ka tu neesi vajadzīgs...
Ja nav tas klikšķis vai tā mīlestība, tad nav. Ko tur, ar spēku turēsies?
Bet personiski, ja būtu sakārtota tā mašinērija?
Dodam virsū. Ja vīzija ir, gribēšana, varēšana ir, ja naudu varam piesaistīt, tad dodam virsū.
Vai vācieši būs uzvarami? Es saprotu, ka ir kaut kādas nianses tehniskajos regulējumos panāktas nākotnē?
Jā, šobrīd liekas, ka mēs panācām, bet tas diemžēl nav spēkā uz šo sezonu, bet uz olimpiskajām spēlēm. Būtībā ar nākamo sezonu, tāpēc ka šosezon vēl visi vecie noteikumi darbojas. Bet jaunajos noteikumos jau ir ierakstīts un iekrāsots ar piebildi, ka tas stāsies spēkā no 2024./2025. gada sezonas.
Tā mašinērija jau visu laiku darbojas. Tas jau nenozīmē, ka viņi [vācieši] atkal kaut ko jaunu nevar izgudrot.
Tas nenozīmē, ka viņiem rokas ir saslēgtas.
Izskatās, ka nedaudz līdzvērtīgāka konkurence tuvākajos gados varētu būt...
Es ceru, ka jā. Šogad pasaules čempionāts ir Vācijas trasē, nav neviena Eiropas kausa, kas ir īpatnēji, nav nevienas oficiālas starptautiskās treniņu nedēļas – es brīnos.
Joprojām pēc viņu stabules?
Jā, bet viņi jau arī atbalsta šo sporta veidu. Mārketings, televīzija – tas viss ir būvēts vācu sistēmā.
Protams, kas maksā, tas pasūta mūziku. Paldies, Sandi! Ceru tevi drīzumā redzēt labākā noskaņojumā un dzirkstošāku. Lai tas klikšķis tomēr notiek!
Vai tik traki izskatās? (smejas)
Viss kārtībā. Paldies!
